Dienlillijas, dienziedes, viendienītes

Dienlilijas ir vieni no vieglāk kopjamiem dārza augiem. Tā lapas ir spēcīgas un kuplas, zem tām neaugs nekādas nezāles. Daudzām dienliliju sugām piemīt skaista smarža, bet, atšķirībā no lilijām, tām ir saknes, nevis sīpoli, kas labi palīdz pārciest sausuma periodus. Katram augam parasti ir divi stublāji, kuru galos veidojas ziedi. Dienliliju lapas ir garas, lineāras, ar nosmailotu galu. Pēc ziedēšanas veidojas augļi, kuros atrodas vai nu ļoti maz, vai ļoti daudz sēklu. Savus pumpurus dienziedes sāk raisīt maija beigās un zied līdz pat pirmajām salnām, taču viskrāšņākās tās ir jūlijā. Pirmie dienziežu paraugi uz Eiropu atceļoja no tālajiem Dienvidķīnas reģioniem, taču, tā kā tos nevarēja labi izkaltēt un nospiest, dienliliju ziedi nebija atrodami nevienā herbārijā. Tā nu ilgu laiku eiropiešiem dienliliju oriģinalitāte un botāniskās īpašības palika neizzinātas. Attīstoties tirdzniecībai un atveroties aizvien jauniem tirdzniecības ceļiem, arī šis augs izplatījās visā pasaulē.

Sākotnēji dienziedes bija ļoti dārgi augi, tādēļ tās tika stādītas tikai publiskajos parkos. Savvaļas dienziežu pētnieks Džordžs Jelds 1893. gadā reģistrēja pašu pirmo dienziedi ‘Apricot’, kas joprojām ir sastopama gan piemājas dārzos, gan arī botānisko dārzu kolekcijās. Šo neparasto augu selekcija sākta tikai 20. gadsimta 30. gados. 1900. gadā Eiropā bija vien četras dienliliju šķirnes, taču 1949. gadā tās jau bija 577, un katru gadu šis skaits tikai aug un aug. Īpaši populāras dienlilijas ir Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs un sevišķi Ķīnā. ASV ir reģistrēti vairāk kā 38.000 dienliliju audzētāji, kas radījuši vairāk kā 13.000 hibrīdu. Vispārsteidzošākais dienziedēs jeb dienlilijās (Hemerocallis) ir to lielais variāciju skaits – izvēles iespējas patiesi ir iespaidīgas, jo 2006. gadā bija reģistrētas 58.000 šķirņu.

Pastāv neskaitāmas krāsu, rakstu, formu kombinācijas, kā arī ziedēšanas laiks dažādām šķirnēm atšķiras. Dienziežu šķirnēm ir salīdzinoši lieli dažādu formu un krāsu ziedi (līdz pat 20–30 cm diametrā), ziedlapu malas var būt krokotas, zobainas un burbuļotas, tās var būt citā krāsā nekā pats zieds. Uz ziedlapām ir sastopami dažādu formu un krāsu zīmējumi, ir arī selekcionēti ziedi ar 8 ziedlapiņām (parasti 6), kā arī pildīti un daļēji pildīti ziedi. Krāsu toņu paletē iekļautas visas varavīksnes krāsas: sākot no visu veidu oranžā un dzeltenā līdz rozā, sarkanam un violetam, sasniedzot gandrīz melnu nokrāsu, kā arī sastopamas gandrīz baltas dienlilijas. Vienīgā krāsa, kāda vēl nav iegūta selekcijas rezultātā, ir zila. Dienlilijas vajadzētu dēstīt laika posmā no aprīļa līdz oktobrim, lai tās iesakņotos un sagatavotos ziemas periodam. Vispiemērotāk tās būtu dēstīt saulainā vietā ar ūdens caurlaidīgu augsni. Protams, dienlilijas augs arī daļēji noēnotā vietā, taču ziedēs mazāk.

Pēc bedrīšu izrakšanas to vidū no augsnes uzber nelielu paaugstinājumu, pār kuru izkārto stāda saknes. Jāpievērš uzmanība tam, lai sakņu sākšanās vieta atrastos tikai 1-2 cm zem zemes. Ja stāds iedēstīts pārāk dziļi, var tikt kavēta tā ziedēšana, vai tā var nebūt vispār, līdz stāds dabiski «pacelsies». Attālumam starp dēstiem un blakus augošajiem augiem jābūt 40-50 cm (atkarībā no to lieluma), lai dienlilijām būtu pietiekami daudz vietas, kur izplesties,- tas paātrinās arī to augšanu. Pārāk ciešos stādījumos augi var neziedēt, vai arī atsevišķi stādi var pat aiziet bojā. Labi dienlilijas jutīsies arī mitrās un pārpurvotās vietās, piemēram, dīķu malās. Dienziedēm patiks mitra augsne, kas tāda ir arī 20-30 cm dziļumā. Lai to nodrošinātu, dienziežu stādījumus var mulčēt ar neitralizētu kūdras mulču. Vēlamais augsnes ph līmenis ir 5.5- 6.5, taču dienziedes nav pārāk izvēlīgas augsnes ziņā. Tomēr tām ļoti nepatīk augsnes pārplūšana pavasaros, kā arī pārlieku augsts gruntsūdens līmenis (50 cm); tādā gadījumā dēstus stāda paaugstinātās dobēs. Pavasarī, to galvenajā augšanas laikā no aprīļa līdz maijam, dienziedes papildus jālaista un jāmēslo ar komplekso mēslojumu. Vēlamās devas ir 5-10-5 (NPK). Pēc ziedēšanas laikus novāc auga atmirušās daļas un noziedējušos ziedus.

Dienlilijas pavairo ar ceru dalīšanu pavasarī vai rudenī. Pārstādīšana dienlilijas neiepriecē – tām nepieciešami vismaz trīs gadi, lai sasniegtu sava skaistuma pilnbriedu. Augi būtu jāpārdēsta vienīgi tad, ja samazinās ziedu skaits. Par laimi, dienlilijas apdraud tikai viens ienaidnieks, tā ir tā sauktā dienliliju muša Contarinia quinquenotata, kuras kāpuri ierosina »resno pumpuru kaiti’’.

Dienlilijas mēdz slimot arī ar sakņu kakliņu puvi, taču slimībām pakļautas vairāk ir Latvijas klimatam nepiemērotas šķirnes. Augu bojātās daļas ir jāiznīcina sadedzinot, tās noteikti nedrīkst mest kompostā. Ziemā dienziedes nav īpaši jāpiesedz vai jāizrok. Mazās dienliliju šķirnes, kā «Oirlicher Fresien» vai «Stella de Oro», ir piemērotas arī dēstīšanai podos. Šie augi īpaši labi jutīsies barības vielām bagātā, ar humusu bagātinātā augsnē ar labu ūdens caurlaidību. Dienlilijām nav pretenziju praktiski ne pret vienu citu augu, un visi augi, kuri arī ir saules mīļi un harmonē ar konkrēto dienliliju krāsu, var dzīvot tām kaimiņos. Prasmīgi izvēloties šķirnes, dārzu var piepildīt ar diendienā ziedošiem augiem gandrīz visās iespējamajās krāsās teju vai visas vasaras garumā. Turklāt šie augi tiek dēvēti par «inteliģento sliņķu puķēm», jo neprasa daudz pūļu, ir pieticīgi, ilgi aug vienā vietā (7-8 gadi) un priecē ar bagātīgu, košu un krāsainu ziedu rotu.