Rozmarīns nāk no Vidusjūras reģiona un pieder lūpziežu dzimtai. Šis mūžzaļais garšaugs ir radniecisks bazilikam, majorānam un raudenei (oregano). Rozmarīns bieži aug okeāna tuvumā, un tā nosaukums tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „jūras rasa”.
Tonizējošā "jūras rasa" – rozmarīns (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rozmarīna sīciņās, pelēkzaļās lapiņas nedaudz atgādina priedes skujiņas, un tām piemīt rūgteni salda garša, kas mazliet atgādina citronu un priedes. Saberztu rozmarīna lapiņu aromāts ir spēcīgs un atsvaidzinošs, līdzīgi kā piparmētrai un eikaliptam, un uz pirkstu galiem saglabājas vēl ilgi.
Rozmarīns parasti uzzied vēlā pavasarī – baltiem, rozā un dažādu nokrāsu ziliem ziediņiem. Kāda leģenda vēsta, ka rozmarīna ziedi bijuši balti, līdz jaunava Marija, glābdamās kopā ar Kristus bērnu, kādā atpūtas brīdī Ēģiptē rozmarīna krūmu pārklājusi ar savu zilo apmetni. Kopš tās reizes rozmarīna ziedi iemantojuši zilu nokrāsu, bet garšaugs nodēvēts par „rose of Mary”. Saistībā ar šo leģendu kristieši rozmarīnu mēdz dēvēt par „svēto augu”.
Rozmarīna zariņu novietoja zem spilvena, lai atvairītu ļaunos garus un sliktus sapņus.
Senie grieķi un romieši rozmarīnu kulinārijā un medicīnā izmantoja jau 500 gadus pirms mūsu ēras. Rozmarīns tika cildināts par to, ka uzlabo atmiņu un uzmundrina garu. Lai paaugstinātu spēju koncentrēties, grieķu studenti eksāmenu laikā ap kaklu aplika rozmarīna vītnes. Lielākā daļa rozmarīna mūsdienās nāk no Spānijas, Francijas un Marokas. Mērenā klimatā to var izaudzēt arī paša spēkiem.
Rozmarīnu izmanto arī aizsardzībai pret kaitēkļiem (pāris atvilktnē ieliktu zariņu atbaidīs kodes). Kopš sendienām šis aromātiskais garšaugs tiek plaši lietots arī medicīnā un kosmētikas, it īpaši šampūnu ražošanā. Ar to ārstētas visdažādākās kaites, sākot ar podagru un beidzot ar mēri. Tradicionālajā eiropiešu medicīnā rozmarīnu izmantoja kā tonizējošu un stimulējošu līdzekli, kā arī gremošanas traucējumu novēršanai, nervu spriedzes mazināšanai, saaukstēšanās un galvassāpju ārstēšanai.
Mūsdienās zālīšu pazinēji rozmarīnu lieto žultspūšļa un aknu slimību ārstēšanā. Rozmarīnam piemīt antiseptiska iedarbība, kas palīdz cīnīties ar gripu, vīrusiem un saaukstēšanos.
„Jūras rasa” tiek slavināta arī par spēju pazemināt cukura līmeni asinīs un paaugstināt asinsspiedienu. Eļļu, kas iegūta no rozmarīna lapiņām, sajaucot ar augu eļļu, izmanto masāžās, lai mazinātu reimatisma izraisītās sāpes un veicinātu asinsriti. Ar spēcīgo rozmarīnu jāuzmanās grūtniecēm un epilepsijas slimniekiem – ja vēlas lietot rozmarīnu un to saturošus preparātus terapeitiskos nolūkos, labāk iepriekš konsultēties ar ārstu.
Rozmarīnu uzskata par piemiņas, uzticības un draudzības simbolu, un tradicionāli tas tiek izmantots kā kāzās, tā bērēs. Ticēdamas, ka rozmarīns ir mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes dāvana, līgavas sendienās rozmarīna zariņu ievija vainadziņā kā savas uzticības simbolu.
Kā iegādāties?
Rozmarīns ir pieejams gan svaigs, gan pulverī un kaltētā veidā. Tā kā kaltēta rozmarīna lapiņas ir cietas un nereti nekļūst mīkstas pat gatavošanas laikā, svaigs rozmarīns ir vislabākā izvēle. Neskatoties uz to, ka malšanas procesā garšvielas zaudē ēteriskās eļļas, kvalitatīvs rozmarīna pulveris pārsteidzoši labi saglabā koncentrētu garšu un ir ērts lietošanā.
Kā uzglabāt?
Svaigu rozmarīnu ieteicams uzglabāt ledusskapī, ievietojot plastmasas maisiņā vai ūdens glāzē. Ūdeni regulāri atjaunojot, rozmarīns saglabāsies svaigs aptuveni nedēļu. Kaltēts rozmarīns jāglabā cieši noslēgtā traukā vēsā, sausā un tumšā vietā. Svaigu rozmarīnu, ietītu folijā vai plastmasas maisiņā, dažus mēnešus var uzglabāt saldētavā.
Lai izkaltētu rozmarīnu, svaigie garšauga zariņi jāpakar siltā, sausā, labi vēdināmā vietā. Pirms uzglabāšanas izkaltētās lapiņas no kātiņa jāatdala un viegli jāsadrupina, lai tās kļūtu mīkstākas.
Atdalot lapiņas, tās jānoplēš ar augšup vērstu kustību, lai neatdalītu arī raupjo kātiņa mizu.
Kā izmantot?
Svaigu rozmarīnu izmanto zupās, dārzeņu ēdienos, dažādos sautējumos, mērcēs un buljonos. Rozmarīns lieliski papildina jēru, cūkgaļu un pīli, kā arī zivis un pat desertus, piemēram, augļu salātus. Grilēšanas sezonā šis garšaugs ir neatņemama gardēžu maltītes sastāvdaļa – pārkaisīts pār cepto gaļu vai kartupeļiem, tas izplata fantastisku, apetīti rosinošu aromātu, kam nespēj pretoties neviens izsalkušais.
Kaltētas rozmarīna lapiņas, gatavojot ēdienu, vai nu jāietin marlē, lai pirms pasniegšanas varētu no ēdiena trauka izņemt, vai pirms pievienošanas ēdienam jāsaberž piestā, jo veselu lapiņu garša uzkožot var būt pārāk asa un izteikta. Savukārt zilos rozmarīna ziediņus var izmantot salātos, kā arī ēdienu garnēšanā.
Lai izbaudītu vēl nebijušas garšas nianses, var pagatavot rozmarīna tēju – aplej 2 ēdamkarotes kaltētu ziediņu ar tasi karsta ūdens un ļauj ievilkties 20 minūtes.
Rozmarīna spēcīgā garša nenomāks ēdienu, ja to kombinēs ar citām spēcīgām sastāvdaļām/piedevām, kā ķiploks un vīns. Tas lieliski papildinās garšaugu sviesta garšas buķeti.
Autore - Līga Andžāne