Voldemāra Eihenbauma vēsturnieka gods (3)

Ciltskoks

Tērbatā dzimušais vectēvs Johans Johana dēls bija dārznieks. Par rīdzinieku viņš kļuva, kad Igaunija un Vidzeme ietilpa Līvlandes guberņā un viņu uzaicināja strādāt par Ķeizardārza galveno pārzini. Esot šajā ierēdņa amatā, 1910. gadā Johanam nācās uzņemt pašu ķeizaru Nikolaju Otro. Relikvijas godā ir krējuma trauciņš ar Pētera Pirmā laika ģerboni, kuru vectēvs izraudzījies, kad pēc svinīgās tējas dzeršanas pasākuma rīkotājiem bija ļauts paturēt par piemiņu kādu lietiņu no servētajiem traukiem. Neaizmirstamās tikšanās pārņemts, luterticīgais Johans sāka veidot virsnieka karjeru cara armijā, pieņēma pareizticību un kļuva par Ivanu Ivanoviču. Vēlāk viņš dienēja Lavijas armijā un bija Vidzemes divīzijas komandiera palīgs. Vectēvs paspēja daudz pastāstīt par tiem laikiem, militārām lietām un Rīgu. Pastaigās pa centra ielām viņš mudināja mazdēlu lūkoties augšup, lai ieraudzītu tur koncentrēto fasāžu rotājumu. Vērtīgs mantojums bija arī vectēva bibliotēka un doma, ka vēsture jāuztver kā izziņas process.

Veidojot starptautisko tiesību speciālista Dītriha Lēbera pasūtīto ciltskoku un pētot Mencendorfu dzimtu, par kuru pirmās liecības ir XV gs. dokumentos, Voldemārs nejauši uzgāja arī savu priekšteču saknes, kas ietiecas XII gadsimtā, kad senči kā amatnieki no Vācijas iebraukuši Tērbatā. Šis fakts profesoru tā kā samulsinājis. Kad Voldemārs to pierādījis, Lēbers bijis sajūsmā.

Vēsturisko peripetiju un tautību mistrojuma rezultātā Eihenbaumu ģimenes valoda bijusi krievu, un vecāku dotajam Vladimira vārdam vēsturnieks pats piešķīris latvisku skanējumu.

Protesta cilvēks

Padomju laikā studēt vēsturi nebija jēgas. Krievu mācībvalodas vidusskolu beigušais Volodja aizgāja uz Akadēmiskajiem teoloģijas kursiem pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, kur tolaik gatavoja luteriskās baznīcas mācītājus. Šāda izvēle bija drīzāk protesta, nevis pārliecības diktēta. Reliģiju noniecināja, bet Jēzus baznīcas draudzē sastaptais bīskaps Haralds Kalniņš jaunekli iespaidoja spēcīgāk. Izvēli atbalstīja arī vecvecāki. Voldemārs nonāca čekas uzskaitē kā neuzticams, ko veicināja arī veco grāmatu vākšana. Tās viņam konfiscēja pa diviem lāgiem. Tad viņš sāka kolekcionēt atklātnes, galvenokārt ar Rīgas attēliem.

– Arī pastkartes gribēja konfiscēt, turklāt šantažēja arī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, ka man nav atbilstošu glabāšanas apstākļu... Masīvais spiediens, ka jaunam cilvēkam nav ko maisīties pa baznīcām, pārtrauca kursus, ieraujot obligātajā karadienestā. Pusceptais teologs kļuva par vecāko rakstvedi, rakstīja slavas saukļus un paspēja apbrīnot bijušās Kēnigsbergas vēsturiskās būves.

Voldemārs par sevi teic:

– Esmu protesta cilvēks!

Iespējams, tādēļ viņš pabeidza Tirdzniecības tehnikumu, kur izskolojās rūpniecības prečzinībā. Viņam patika darbs ar cilvēkiem. Šo māku viņš slīpēja gan saimniecības veikalā Stučkas un Dzirnavu ielas stūrī, gan tirgū, palīdzot sievastēvam andelēt izaudzētos ābolus.

– Ar smaidu un, skatoties pircējam acīs, es vienmēr pirmais iztirgoju! Tirdzniecības darbinieka pieredzē ietilpst vērojumi par pircējiem.

– Ir daudzi vampīrīši, kas uz veikalu nāk izkratīt savas negatīvās emocijas. Saimniecības veikalā strādāju krāsu nodaļā, pienāk pircēja un prasa cukuru. Saku, lai apskatās ap stūri (kur mazgājamos līzdekļus pārdod), bet tur pārdevēja arī sieviete, un pēc brīža ļembasts iet vaļā. Kad izkliedzās, abas palika apmierinātas... Tirdzniecības darbiniekiem ir daudz jācieš, viņiem vajag psiholoģisko dienestu!

Muzeji

Par tiem Voldemāram ir daudz sakāmā, jo šīs iestādes, tapat kā arhīvus un bibliotēkas, pazīst no iekšpuses. Jaunībā strādājis Rundāles pils restaurācijā, pie tēlniekiem;

– Tur vajadzēja tikai pacietību.

Kopš 1983. gada sācis vadīt Ogres muzeju, kad tur bijusi tikai viena istaba ar padomju tematiku. Eihenbaums dabūjis atļauju izveidot ekspozīciju par cara laiku un līdz 1991. gadam savācis plašu materiālu klāstu. Atmodas laikā vinnējis konkursu uz atjaunotā Kara muzeja direktora amatu, bet ielika partijas sekretāri Aiju Fleiju. Trīs gadus nostrādājis, vadot Dzelzceļa muzeju. Pēc tam bija Centra rajona preses sekretārs un gatavoja periodisko izdevumu "Rīgas centrs". Amatā sabijis līdz 2000. gadam, taču galvenais veikums bija vēsturiskā izpēte, lai atjaunotu "Rīgas Almanahu", kas 1856. – 1915. gadā iznāca vācu valodā. No jauna latviešu valodā iznāca divi numuri, ieskaitot Rīgas astoņsimtgadei veltīto izdevumu, salikts arī trešais numurs par Blaumaņa ielai piegulošajiem kvartāliem... Voldemārs Eihenbaums paspējis strādāt arī Farmācijas muzejā un kā pētnieks sagatavot "Farmācijas enciklopēdiju", kuras manuskripts iestrēdzis pie Pētera Apiņa.

– Padomju laikā visi muzeji bija pakļauti partijas uzraudzībai, un tajos vēl šodien strādā nomenklatūras cilvēki, kas veido muzeju politiku, ierobežojot un pakļaujot informācijas apriti. Viens no viskonservatīvākajiem ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, kur savulaik veidoju Rīgas atklātņu kartotēku (Voldemārs sakrājis 12 000 Rīgas pastkaršu). Muzeji darbojas kā padomju iestāžu paliekas, kas savāca vēsturiskās liecības, lai dzēstu tautas atmiņu. Bijušie partijas vēstures institūta darbinieki sēž arhīvos, un viņiem lasītājs ir ienaidnieks Nr 1. Viņiem nepatīk tie, kuri tur nāk strādāt, bet vienkāršus apmeklētājus var apmānīt un pasūtīt... Šādi darboņi meklē iemeslus, lai neizsniegtu materiālus, ignorē likumu par informācijas pieejamību. Tā ir vajadzīga, bet muzeji un arhīvi nepalīdz, par nodokļu maksātāju naudu nepilda savus uzdevumus. Ja glabāto informāciju neizmanto šodien, tad nākamajām paaudzēm tā nebūs vajadzīga. Medicīnas vēstures muzejs ir interesants, bet sadarboties grūti. Augstā līmenī ir Rundāles pils muzejs, kur arī zinātniskais līmenis ir pienācīgs, un vienmēr ir patīkami sadarboties.

Zemessardze

Vectēva kareivja gars Ogres muzeja vadītāju V. Eihenbaumu iesauca zemessardzē, padarot viņu par vienu no Ogres bataljona dibinātājiem. Ar jauniegūto pieredzi, izstrādājot bataljona struktūru un budžetu, viņš nedaudz vēlāk kļuva par Ģirta Kristovska – Zemessardzes štāba priekšnieka – vietnieku apgādes jautājumos. Noderēja Voldemāra saimnieciskā pieredze un vēstures izpratne, skaidrojot, ka svarīgi izveidot savu simboliku ar karogu, ģerboni un krūšu nozīmēm.

– Lai simbolika runā! Tas aizgāja, neskatoties uz centieniem bremzēt. Cieņa pret vienības karogu ir cilvēkos iegājusi, tam ir liela nozīme. Arī krievu armijai ir šī problēma – vēl šodien kalpot sātanam un zvaigznei sarkanajā karogā...

Zemessardze veica vairākas svarīgas operācijas.

– Tirgus operācija 1991. gada oktobrī pirmoreiz valstij lika saprast, ka zemessardze ir milzu spēks, lai gan pret to bija liela pretestība. Tolaik vēl pastāvēja divas prokuratūras, parādījās daudz nelegālo ieroču, kas bija nopērkami arī tirgū. Kopā ar Vectirāna vadīto Drošības dienestu un miliciju zemessardze aplenca tirgu un veica meklēšanu. Operācija noritēja veiksmīgi, bet pretestība pret zemessardzi pastiprinājās. Augstākās Padomes budžeta komisijas vadītāja Zeile un valdības vadītājs Godmanis negribēja piešķirt naudu aprīkojumam. Naudu izsitu no Ekonomikas ministrijas, un sadalījām pa bataljoniem.

Tālāk – Liepājas notikumi, kad dome gribēja ierobežot krievu armiju, neļaujot izmantot tiltus, tāpēc vērsās pie zemessardzes karostas aplenkšanai.

– Izrakām ierakumus, blakus krievu patruļai nolikām savu. Ieraugot mūsu ieročus – legalizētos cara laika, vācu un krievu šaujamos, krievi nobijās un nākamajā dienā padevās... Trešā operācija ritēja Dobelē, kur krievu armija bija ļoti agresīva – aplenca zemessardzes štābu un paralizēja sakarus. Visnozīmīgākā operācija bija 1992. gadā, kad zemessardze ar savu transportu, cilvēkiem, tehniku un sakaru līdzekļiem uzņēmās robežsardzes funkcijas, pārklājot visu robežu ar 15 000 vīru. Par to līdz šobaltdienai vēl neviens nav apbalvots...

Pētījumi

Eihenbauma pētnieciskais darbs aizsākās 1989. gadā ar Rīgas Karaskolu absolvējušo 1674 virsnieku biogrāfiskās vārdnīcas izveidi, ko finansiāli atbalstīja "Daugavas Vanagi" un Kultūras fonds. Sekoja Kultūras fonda atbalstīta kataloga izstrāde par sabiedriskajām organizācijām Latvijā no cara laikiem līdz 1944. gadam, apzinot 42 000 organizāciju.

– Materiālu iedevu Tukuma muzejam, kas nopublicēja grāmatu, izliekoties, ka paši to savākuši.

Veikts Kultūras fonda atbalstīts pētījums par Ogri, kas sasaucies ar Dr. Lēbera iecerēto un finansēto grāmatu. Sakarā ar vectēva īpašumu vācbaltu izcelsmes zinātnieks jutās Ogrei piederīgs. Viņš bija radis ticēt valsts institūcijām, taču iecerētā grāmata neiznāca izgaisušā finansējuma dēļ...

– Savāktos materiālus publicēja "Ogres Vēstis", līdz avīzi privatizēja. Ogre attīstījās, pateicoties Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa atklāšanai. Dzelzceļš ir ļoti būtisks jebkura novada attīstības faktors, vēlāk arī uzrakstīju nodaļu Belokoņa Latvijas enciklopēdijai, bet to izmeta ārā. Tikmēr slavenais Meiera leksikons izdod Latvijas vietvārdu vārdnīcu, ietverot visu dzelzceļa staciju nosaukumus.

"Latvenergo" rosināts, Voldemārs izpētīja Andrejsalu, kur atradās pirmā, 1905. gadā dibinātā Rīgas elektrostacija. Bagātā organizācija pirms pāris gadiem 250 lappušu materiālu pievākusi, tomēr nav nenorēķinājusies. Pieredze mācījusi, ka tēmas, pret kurām nav politisku pretenziju, ir ugunsdzēsība, medicīna un dzelzceļš. Tomēr arī šajās jomās pētniekam ne vienmēr veicies.

Baltvācu organizācijas uzdevumā viņš vāc materiālus par vācbaltiešiem Latvijā, lai gan sirdsdarbs ir "Latviešu dižcilts", kur apkopo ziņas par nepelnīti aizmirstiem skolotājiem, rūpniekiem, arhitektiem un citu arodu pārstāvjiem, kas devuši būtisku ieguldījumu Latvijas Republikas labā. Viņš turpina pētīt cilvēku biogrāfijas, ēku un ielu vēsturi.

– Praktisks ir tas, kas ne vienmēr uzreiz nes naudu. Namīpašnieki atskārtuši, ka šādas ziņas ceļ īpašuma vērtību, palīdzot ieraudzīt savu dzīvesvietu jaunā gaismā.

Vēsturnieks krāj senus fotoportretus un nekrologus. Ilgojas pēc diskusiju klubiem, kuru katastrofāli trūkst, lai gan ir aktuāli dažādu profesiju speciālistiem. Voldemārs lieliski pārzina Brāļu kapus un ir gandarīts, ka aizsardzības ministram Slakterim ierādījis pirmā kara ministra Jāņa Zālīša aizmirsto kapa vietu. Viņam patīk vadīt ekskursijas skolēniem un braukt uz Maskavu ne vien sava diplomdarba sakarā, bet arī, lai smeltos jaunus iespaidus biedrībās, konferencēs un izstādēs. No valsts un finansiālām struktūrām neatkarīgais privātvēsturnieks sniedz atskaiti tikai sev, nelaipojot starp pasūtītāju un savu sirdsapziņu.

– Tas ir mans vēsturnieka gods.

***

1. Izziņas process atdzīvina vēsturi. Bez diskusijām grūti rast patiesību.

2. Tirdzniecības darbiniekiem jāizcieš enerģētisko vampīru uzlidojumi, tāpēc viņiem vajadzīgs psihologu atbalsts.

3. Ja muzejos un arhīvos glabāto informāciju neizmanto šodien, tad nākamajām paaudzēm tā nebūs vajadzīga. Informāciju svarīgi aktualizēt.

4. Muzejos joprojām strādā padomju nomenklatūras darbinieki, kas veido muzeju politiku, ierobežojot informācijas apriti.

5. Tradīcijas jāatjauno, lai cilvēki saprot, kas ir kas.

6. Nedrīkst iekonservēties vienā vidē. Katra tikšanās ar citas jomas vai vides pārstāvi rosina jaunus domu pavērsienus.

7 Privātbiznesā jāievēro termiņi. Tas ļoti disciplinē.

VIZĪTKARTE

Voldemārs Eihenbaums privātvēsturnieks

- Dzimis – 1951. gadā

- Izglītība – Rīgas Tirdzniecības tehnikums, Akadēmiskie teoloģijas kursi (1968. – 1974.g.), Arhīvu vēstures institūts

Maskavā (1994.