Seksa eksperte Rita Lasmane: ir jāiemīl sevi!

Vienu brīdi visnotaļ aktīvi piedalījāties dažādos pasākumos, bet nu kādu laiku par jums neko nedzird. Ar ko pašlaik nodarbojaties?

Tā preses interese par mani ir viļņveidīga. (Smaida.) Taču savas intereses un nodarbošanos īpaši neesmu mainījusi - joprojām lasu lekcijas, konsultēju cilvēkus un vēl spēlēju Latvijas Dramaturgu teātrī. To daru jau četrus gadus.

Ir aktieri, kas spēlē raksturlomas. Ko režisori uztic spēlēt jums?

Šķiet, esat vecmāmiņa arī reālajā dzīvē...

Jā, beidzot tiešām esmu arī vecmāmiņa. Sen jau biju gatava kļūt par vecmāmiņu - tiklīdz manas meitas bija tajā vecumā, kad var radīt bērnus. Mazdēliņam pagaidām vēl nav pat gads - tas ir interesants vecums, taču man šķiet, ka ir interesanti visi vecumi, kamēr bērns aug. Diemžēl mums nav pārāk daudz laika, ko pavadīt kopā, taču mazdēliņš pašlaik noteikti ir mans mīļākais vīrietis pasaulē! (Pasmaida.)

Pasakas gan vēl viņam nelasu, bet teikšu godīgi - mūsu mīļākā nodarbošanās abiem joprojām ir rāpošana pa grīdu un visādas citādas aktīvās nodarbes. Es viņam dziedu - kā nu to māku... Ar nepilnu gadu vecu bērnu ir savādāk, jo viņš jau pārāk ilgi nevar noturēt uzmanību. Vēl es viņam dāvinu kaudzēm bērnu grāmatas, un man šķiet jauki, ka tagad atkārtoti izdod tās grāmatas, ko es lasīju savā bērnībā.

Vecmāmiņas lomu sāku spēlēt tad, kad man mazdēla nebija, bet kolēģi teātrī teica, ka es varētu būt laba un mīļa vecmāmiņa... (Kādu brīdi klusē.) Būtībā jau sieviete visu mūžu paliek sieviete, un viņā ir gan draiskulīgā meitene, gan vecmāmiņa, gan māsa, gan mamma, gan nopietna darījumu sieviete.

Darījumu sievietes lomu arī esat izbaudījusi?

Kā tad: joprojām izdodu žurnālu "Princese"! Protams, nekādā gadījumā nevaru sevi nosaukt sevi par biznesa lēdiju vai haizivi. Bet, loģiski, savā laikā, kad dibināju firmu, esmu slēgusi gan līgumus, gan darījusi visu ko citu.

Cilvēkiem joprojām ir interese par jūsu izdevumu?

Ja jau mēs izdodam, tad jau droši vien pērk. Jo, ja nepirktu, tad nebūtu jēgas izdomāt.

Protams, presei vienu laiku bija kritums un tirāža svārstās. Esmu novērojusi, ka tas ir sezonāli un parasti saistās ar apkures sezonu. (Smejas.) Te nu ir tas lietišķais piegājiens, kad skatos un sveru, un rēķinu finansiāli. Ja jūs man jautājat, kad šādus izdevumus kā manējais lasa vairāk, - rudenī.

Acīmredzot mūsu platuma grādos cilvēkiem seksualitāte uz augšu kāpj rudenī.

Kaut gan it kā skaitās, ka tam jābūt pavasarī... No otras puses, iespējams, to var skaidrot ar to, ka cilvēki vasarā sasūcas saules enerģiju un viņiem nav jāmaksā par apkuri... (Smejas.)

Latvieši ir pragmatiski, un tas viņiem ļauj izdzīvot - vienalga, cik traki klātos. Un tā es viņus turpinu izglītot, jo - vai tad man viņus vajadzētu atstāt neziņas tumsā? (Smaida.) Jo, ja nācijai ir cilvēki, kas runā par šādām lietām, tas nozīmē, ka nācija ir veselīga.

Jūs teicāt, ka lasāt lekcijas.

Izglītojošas lekcijas ar humoristisku piesitienu pārsvarā lasu vecpuišu un vecmeitu ballītēs. Tās ir it kā izklaidējošā formā, bet caur izklaidējošo formu var daudz vairāk pastāstīt. Lielākais gandarījums ir, kad pēc lekcijām cilvēki man saka - jā, tas mums noderēja! Nemaz nerunājot par to, ka dažas labs saka - pateicoties jūsu lekcijām, man izdevās glābt laulību...

Stāstu viņiem ļoti daudz lietu un skaidroju, no kā īsti viss ir cēlies. Taču izvairos kaut ko apgalvot kategoriskā formā. Briesmīgākais piemērs ir dažu seksologu apgalvojums, ka, lūk, jāmīlējas piecas reizes nedēļā. Ja to darāt mazāk, tas ir slikti. Katrā ziņā cenšos jauniešus izglītot to darīt caur humora prizmu, un jāmāk operēt ar informāciju.

Latviešiem ar seksualitāti viss ir kārtībā?

Tā gluži nevar teikt, ka ir kārtībā. Bet tas ir cits stāsts - ko mēs saucam par latviešiem? Mums ir ļoti daudz iebraucēju, no kuriem liela daļa vairs nav reproduktīvajā vecumā. Tad arī sanāk, ka uz vienu cilvēku dzimst 0,01... bērns. Taču es gluži negribētu vaimanāt līdzi tiem, kas saka - ak vai, ak vai, latvieši brauc prom un izmirst. Esmu studējusi vēsturi, tādēļ pilnīgi droši varu apgalvot, ka tautas uz šīs planētas allaž ir migrējušas. Un teiciens "ibi bene ubi patria" - "kur labi, tur tēvzeme man" allaž bijis spēkā.

Ja, piemēram, Īrijā tagad kļūst sliktāk, latvieši pārceļas uz Kanāriju salām.

Tas ir likumsakarīgi, un globalizācija ir neizbēgama lieta, lai kā mēs pret to protestētu un sistu logus veikalos.

Protams, ir jāmēģina turēties pie nacionālās valsts idejas, bet tajā pašā laikā jāsaprot, ka tā notiek tāpēc, ka tā notiek. Nekad tā nav bijis, ka pasaulē viss notiktu labi un skaisti.

Jums noteikti ir viedoklis arī par to, kas pašlaik notiek mūsu valstī, un varbūt jums ir izskaidrojums, kāpēc tā notiek?

Domāju, ka tas notiek kā ar jebkuru cilvēku. Teiksim, šī valsts ir 20 gadus veca, tādēļ skaidrs, ka nekāda lielā pieredze nevar būt. No sava vecuma viedokļa varu pateikt: divdesmitgadīgam cilvēkam nemaz nav tik viegli atrast dzīves jēgu un partneri. Kāpēc tad jāiedomājas, ka tagad viss mums būs labi un skaisti? Savā laikā teica: kaut vai pastalās, bet uz Eiropu! Lūk, ir Eiropa, bet pastalas vairāk negribas... Pašiem vien ir jāstrādā. Bet es vienkārši vēroju un skatos, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Nekur mēs nespruksim no lielajām likumsakarībām!

Teicāt, ka divdesmitgadīgam atrast partneri nav vienkārši...

Tas ir elementāri: lai atrastu partneri, galvenais ir atrast pašam mīlas karti - proti, iedomāto partnera īpašību sarakstu. Ja tu zini, ko tev vajag, tad arī to saņem. Varu pateikt vien to, ka, manuprāt, šī valsts joprojām nezina, ko grib, nezina konceptu. Valsts koncepts, manuprāt, joprojām nav parādījies. Kāds ir mūsu ceļš, uz ko mēs ejam, kādi ir tuvākie un tālākie mērķi, ko darīsim, lai tos sasniegtu. Vai nacionāla valsts: ar krieviem nedraudzējamies, bučojamies ar Eiropu. Vai internacionāla valsts: bučojamies ar visiem. Tas ir no nacionālā viedokļa, bet ir jau arī citi aspekti. Tēlaini izsakoties, līdz šim katrs to segu ir vilcis uz katru pusi.

Nu kas tad laulības gultā var sanākt, kad katrs segu velk uz savu pusi?!

Nevar izgulēties, seksa arī nav bijis, otrā dienā sāp galva un tā tālāk.

Man šķiet, daudzi par to nav aizdomājušies. Turklāt cilvēkiem sāp tas, kas notiek Latvijā...

Ziniet ko - par to sāpēšanu: tad, kad pusaudzis aug, viņš kļūst - vismaz atsevišķos brīžos vai ieilgušos brīžos - nekontrolējams. Jā, tev sirds sāp, bet tu nesaproti, no kura gala ķerties klāt. Tu viņu vari vienīgi mīlēt. Ar bezierunu mīlestību. Es kā māte varu teikt:

ja tu to bērnu mīli, nu tad kaut kā tomēr pieņem viņa darbošanos.

Un viņš pats tad arī izdomās, ko un kā darīt.

Un - mīliet arī savu valsti! Zini, ka ir tradicionāls teiciens: es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti. Ko nozīmē "valsts"? Mēs taču katrs pats esam šīs valsts sastāvdaļa. Ja tu saki, ka nemīli valsti, nu - tad tu nemīli pats sevi.

Varbūt sāksim ar to, ka mīlēsim sevi?

Runājot par seksualitāti, esat vērtējusi mūsu politiķus no šāda aspekta, kurš ir seksīgs un kurš - ne pārāk?

Patiesībā tā ir harisma, kas pa taisno ir saistīta ar seksapīlu. Protams, mēs vairāk ieklausāmies tajā cilvēkā, kurš ap sevi izstaro harismu; proti - vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete. Nevis vidējais aritmētiskais. Ja konkrēti: piemēram, Zatleram, manuprāt, piemīt šī harisma. Tāpat kā Solvitai Āboltiņai. Negribu teikt, ka viņi ir vienīgie. Loģiski, ka politiķim arī jābūt ar harismu, tad viņš daudz vairāk var piespiest ieklausīties un panākt, ka cilvēki viņam tic. Ja telpā ienāk stalts vīrietis, ar pietiekami zemu un vīrišķīgu balsi, mēs saožam, ka tas ir vīrietis, saožam viņa feromonus. Vispār visa mūsu dzīve, mūsu psihe ir saistīta ar smaržām: mēs saožam to, ka cilvēks melo, ka viņš ir nobijies un tā tālāk.

Ja reiz esam sākušas runāt par seksualitāti, vai esat priekš sevis sastādījusi, piemēram, desmit Latvijas seksīgāko vīriešu sarakstu?

Nu, mans seksīgais vīrietis ir mans vīrs! (Smejas.) Par pārējiem... Tad man viņi jāaposta - bez šaubām, ne jau kā sunim vai kaķim, bet pakomunicējot. Protams, izskatam arī ir nozīme, bet - goda vārds! - es tam neesmu sekojusi līdzi. Un ar kaunu jāatzīstas, ka šādus topus žurnālos nepētu, jo priekšroku dodu grāmatu lasīšanai... (Smejas.) Tiešām, labāk palasu "Ilustrēto vēsturi" vai "Ilustrēto zinātni". (Domā.) Noteikti seksīgums piemīt Jānim Domburam - viņam jau harisma laužas cauri sienām! Ja jūs vēl gribat zināt, kam, manuprāt, piemīt harisma, - noteikti Vairai Vīķei-Freibergai. Faktiski visām redzamākajām sievietēm, kas darbojas politikā, piemīt harisma.

Vislabākais piemērs noteikti ir Zīskinda romāns "Parfīms" - tur aprakstītais nav nekāda fantāzija; tie principi tiešām darbojas arī dzīvē.

Smarža noteikti ir viens no noteicošajiem faktoriem.

Vai seksīgumu nosaka arī ģērbšanās stils - piemēram, minisvārki un dziļš dekoltē?

Ar to seksīgo saģērbšanos... Nu, katrai desmitgadei ir savi stereotipi, kas ir seksīga ģērbšanās. Man pirms nepilniem desmit gadiem ļoti patika valkāt baltus zābakus. Kad pirms pāris gadiem viesojos pie meitas Berlīnē, viņa reiz man teica - braucam, es tev parādīšu, kur stāv prostitūtas. Mēs braucam ar tramvaju garām, un es redzu, ka viņām visām kājās ir balti zābaki... (Smejas.) Skaidrs, ka pēc tam es vairs baltos zābakus kājās nevilku...

Raugoties no tagadējās izpratnes: seksīgi ģērbusies sieviete ir tāda, kurai kājās ir augstpapēžu apavi, tiek demonstrēti pēcpuses apaļumi - vienalga, vai mugurā ir džinsi vai svārki, protams, gari mati, attiecīgi - dekoltē... Un arī sekundārās dzimumpazīmes.

Jums pieredze ir milzīga. Vai esat domājusi to kādreiz apkopot memuāros vai grāmatā?

Man ir sagatavots manuskripts. Vienkārši gaidu piemērotu brīdi, kad varēšu to izdot grāmatā. Ja pašlaik nesanāk, es nesaspringstu. Kad būs īstais brīdis, grāmata ieraudzīs dienas gaismu.