Pusmirušu pacientu nogulda gaitenī un pazemo (656)

Lasītājs, kurš kādas darba dienas vakarā nonāca vienā no Rīgas slimnīcām, raksta: ««Ātros» nesaucu (jo zinu, ka kādu tie var paglābt no nāves), aizveda tuvs radinieks ap pulksten 20:30. Ņemot vērā, ka man bija smagas slimības izpausmes (tās šeit neminēšu, lai paliktu anonīms), mani pēc reģistrēšanās pasauca pat diezgan ātri - pēc aptuveni 20-25 min.

Ar nosodošu tekstu «kur es biju agrāk» sāka ar mani sarunu/pratināšanu. Piebildīšu, ka ir sanācis iepriekš būt divas reizes uzņemšanā un ir pieredze, kas notiek ar pacientiem, kuri ir pusmiruši, – tie vēl var gaidīt un gaidīt...

Tāpēc arī es šajā reizē, kamēr biju pusmiris, pagaidīju vakaru mājās, nevis uzreiz uz slimnīcas taburetes blakus kādam blusainam, krēpojošam vai citādi neveselam pacientam. Salīdzinoši ātri tika organizētas asins un urīna analīzes, katras ar 30 minūšu intervālu. Pēc tām arī pielika fizioloģisko šķīdumu riņķot pa vēnām.

Slimnīca laikam bija diezgan pilna, jo

izguldīja mani gaitenī kopā ar vēl kādiem desmit pacientiem

ar dažādām diagnozēm, sākot ar daļēju paralīzi, beidzot ar kikboksa sparingā nokautēto. Es gulēju un uzņēmu litru šķīduma tieši pretī telpai, kur satiekas visi ārsti/personāls, tāpēc, lai izteiktu kādu lūgumu, man vajadzēja tikai pagriezties un mani uzreiz kāds uzklausīja.

Uzklausīja, BET pilnībā ignorēja!

Jautāju galvassāpju zāles 4 reizes. Visas reizes atbildēja «jā, jā, tūlīt», bet tā arī neiedeva.

Lūdzos arī zāles temperatūras nodzīšanai, jo kratīja mani tā kā «hārlemšeikā». Arī nesagaidīju. Kad pēc 2 stundām izmērīja temperatūru un bija +40, tad vēl pēc kādas pusstundas man kaut ko «sazīmēja» neapmierinātu seju.

Pirms tam bija beigusi uzsūkties sistēma, un, ņemot vērā, ka man bija vājprātīga caureja, tas litrs šķīduma prasījās ārā. Jautāju divām dāmām no personāla, kā man rīkoties.

Atbilde jau bija kā klasika: «Tūlīt, tūlīt ārsts atnāks.» Trešajai dāmai es teicu, ka tūlīt es pietaisīšos, un viņa mani izglāba. Noņēma sistēmas toveri no statīva, iespieda to man rokā un pateica, ka tualete ir uz priekšu, pa kreisi. Labi. Gāju un

atradu lielu tualeti ar NESLĒDZAMĀM durvīm un podu bez «brilles».

Lai arī nekad uz tās neesmu sēdies publiskās vietās, pie šāda mana agregātstāvokļa es biju tam jau nobriedis.

Bet brilles nebija, un es tādā pusagonijas stāvoklī, vienā rokā turot sistēmas toveri, veicu šķidrās dabiskās vajadzības caur orgānu, kas paredzēts cieto vielu izvadīšanai.

Pa to laiku, kamēr mēģināju visu satīrīt - gan sevi, gan podu (jo kontrolēt savu aparātu es nevarēju tik precīzi kā normālās dienās), protams, kādi trīs nogribējušies arī pie manis iegāja. Tas būtu štrunts.

Pēc talkas tualetē pamanīju, ka sistēmas toveris, kamēr es biju aizņemts, sāk pildīties atpakaļ, tikai šoreiz ar manām asinīm. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet, ja man laicīgi tā būtu noņemta, kad es pirmās divas reizes par to informēju personālu, tad tas nenotiktu. Nu labi.

Sapakojos un gāju atpakaļ uz savu šā vakara guļvietu, un pa ceļam satiktai dāmai halātā parādīju savu veikumu. Šī gan gadījās olimpiskā čempione, jo savu kolēģi, kas drīkst/māk noņemt sistēmu, pasauca 2 minūšu laikā.

Turpināju gulēt un gaidīt. Tikai nezināju, ko man gaidīt. Ik pēc pāris minūtēm kāds izgāja no personāla telpas un sauca pacientu vārdus un uzvārdus, lai tie atsauktos. Tad sākās galvenais novērojums, kura dēļ es šo stāstu atstāstu.

Izgāja dāma halātā un sauca: «Bērziņš» (visi vārdi un uzvārdi mainīti). Es dzirdu, kā Bērziņš klusā balsī atsaucas, bet dāma - nē. Laikam nē. Viņa sauca vēl divas reizes arvien skaļāk un agresīvāk, līdz viņas kolēģis atsaucās un parādīja guļošu kungu ap 80 gadiem, kuram viena puse esot atteikusi.

Dāma piegāja pie pacienta un tā vietā, lai sāktu likt lietā savas zināšanas,

nodeva viņam riktīgu celtniecības objekta leksiku par to, ka viņš neatsaucas.

Bet kungs visas reizes atsaucās, tikai viņam tas sanāca klusāk nekā parasti, jo viņam taču labo pusi ķermeņa paralizēja!

Nekas... Kungs gan jau tagad ir sveiks un vesels.

Tad sekoja vakara/nakts nagla.

Izgāja no telpas šoreiz jaunskungs halātā un sauca: «Līga Bērziņa!» Līga trīs reizes neatsaucās.

Manuprāt, tajā brīdi halāta vīrs pat bija priecīgs, ka neatsaucās, un īstenībā to pat gaidīja.

Jo pēc trešā sauciena priecīgs pasauca bariņu savu kolēģu: «Līgas Bērziņas laikam nav. Davai ejam uzpīpēt!!» Un četri kolēģi priecīgi aizjoza pīpot.

Tas man atmiņā uzreiz atsauca nesenu stāstu pār kādu latviešu mākslinieku, kurš aizgāja sēdēt uz mākoņa malas turpat slimnīcas pagalmā. Tagad es zinu, kā tas ir iespējams.

Tev stundām ilgi neviens nepievērš uzmanību,

un, izmisuma dzīts, pats sāc meklēt palīdzību, līdz izej ārā un tur arī paliec.

Ko es gribēju ar šo pateikt... Katrs mēs esam savs laimes kalējs un katrs vismaz mēģinām kļūt par to, ko vēlamies.

Topošie ārsti! NEEJIET mācīties par ārstiem/medicīnas personālu, ja jūtat, ka tas nav jums! NEEJIET!!!

Situācija medicīnas nozarē ir tāda, kāda tā ir!

Tā kardināli neuzlabosies ne rīt, ne pēc gada, ne pēc streikiem, ne pasaules gala!

«Naudas ir tik, cik tās ir» (Dombrovska citāts).

Tāpēc nemāniet sevi, citus un Hipokrāta zvērestu, ja zināt, ka riebjas darbs ar slimiem, klepojošiem, vemjošiem vai dažkārt smirdīgiem cilvēkiem!

Slimnīcām ir vajadzīgi entuziasti, nevis laika atstrādātāji,

kuru sejās rakstīts, cik ļoti viņiem riebjas tas darbs.»

Ko atbild slimnīcā?

Savukārt slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste, iepazīstoties ar lasītāja aprakstīto, portālam TVNET norādīja, ka šī vēstule ir klaji aizvainojoša lasītājam, slimnīcas darbiniekiem, un tā aizskar citu pacientu tiesības uz privātumu. Vēstules izklāstā ir pārkāpti ētikas pamatprincipi, izsakot nievājošu un nicinošu attieksmi pret citiem pacientiem.

«Aprakstītā situācija nesniedz informāciju par konkrētu laiku, līdz ar to ir grūti novērtēt notikuma objektīvos apstākļus. Turklāt jāatzīmē, ka vēstulē nav norādes par konkrētiem faktiem, bet ir pausts rakstītāja subjektīvs viedoklis un interpretācija par ārstniecības personu pausto attieksmi.»

Slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā nepārtraukti esot liela darba intensitāte, un līdz ar to ārstniecības personāla nepārtraukta

klātbūtne pacientam tiekot nodrošināta, izvērtējot vispārējo stāvokli un saslimšanas smagumu.

Sabiedrisko attiecību speciāliste arī norādīja, ka pacientam vienmēr ir iespēja izteikt viedokli par saņemto attieksmi un jautāt iesaistītajam slimnīcas personālam par ārstēšanas gaitu.

Kāda ir Tava pieredze slimnīcā? Raksti komentāros vai uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!

TVNET par Tavu pieredzi pastāstīs arī pārējiem lasītājiem!