Zivaudzētavu laši var būt bīstami veselībai (23)

Pētījums izraisījis Skotijas un Norvēģijas zivaudzētāju neapmierinātību, viņi pieprasījuši izmeklēt šā pētījuma atbilstību patiesībai. Indiānas universitātes zinātnieki pārbaudīja 700 dažādās pasaules vietās noķertus lašus un atklāja, ka visvairāk kaitīgo vielu ir zivaudzētavās audzētajos eksemplāros no Ziemeļeiropas, īpaši Skotijas un Fēru salām. Nākamais bīstamākais reģions ir Ziemeļamerika, arī Čīle. Analizējot 14 toksīnus, atklājās, ka visu zivaudzētavu Atlantijas lašiem trīspadsmit kaitīgo vielu līmenis bija augstāks nekā, piemēram, Klusajā okeānā mītošajiem lašiem. Ja zivaudzētavās augušos lašus ēd biežāk par vienu maltīti mēnesī, viegli varot pieaugt risks, ka organismā varētu izveidoties vēzis, teikts pētījumā. Tā autori apgalvo, ka zivaudzētavās izmantotajā barībā esot pārāk daudz toksiska piesārņojuma, un iesaka saimniekiem mainīt zivju barību. Parasti laši tiek baroti ar samaltiem jūras iemītniekiem, kuru indīgās vielas tieši tiek nododas tālāk, un tādējādi zivīs toksīnu līmenis palielinās. Šā iemesla dēļ patērētājiem rekomendēts izvēlēties savvaļā augušos lašus vai arī ierobežot Eiropā audzēto zivju patēriņu. Vācijā, Anglijā, Norvēģijā un Francijā pirktos lašus zinātnieki aicina ēst ne vairāk par astoņām uncēm (ap 230 gramiem) reizi vienā vai divos mēnešos, bet no Skotijas un Fēru salām vestos vēl mazāk - divas unces (56,6 grami) mēnesī. Tiesa, pētījuma nobeigumā citēts ASV Pārtikas un medikamentu administrācijas uzsvērtais, ka kaitīgo vielu līmenis arī Ziemeļeiropā audzētos lašos ir pārāk zems, lai radītu nopietnas bažas, un aicinājums amerikāņiem neļaut pētījumam mainīt ēšanas ieradumus. Latvijas Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārtikas uzraudzības departamenta vadītāja vietnieks Māris Balodis atzīmē, ka pēdējos gados arvien vairāk valstu visā pasaulē sāk intensīvu pāreju uz lašu audzēšanu mākslīgā vidē. "Mākslīgi audzēto lašu izmaksas ir zemākas, un tās izkonkurē dabiski nozvejotās zivis," saka Balodis. Norvēģija ir valsts, no kuras importētie laši gandrīz pilnībā ir audzēti mākslīgā ceļā, atzīst PVD. "Lašu audzēšana ir vesela industrija. Tur tiek lietotas īpašas metodes, lai panāktu ātrāku zivs dzīvmasas pieaugumu," skaidro Balodis. Zivis ātrāk izaug ne tikai ar kombinētās pārtikas palīdzību, bet arī veicot selekciju. Visā pasaulē esot vērojama tendence pāriet uz lašu mākslīgu audzēšanu. Balodis gan nepieļauj iespēju, ka Latvijas veikalos nopērkamajos lašos vai to izstrādājumos būtu kādas cilvēka veselībai kaitīgas vielas. "Ja tādas zivīs parādītos, mēs par tām noteikti zinātu," uzsver Balodis. Lai arī pircēji veikala pārdevējam var vaicāt pēc dokumentiem, kuros norādīta lašu izcelsme, PVD atzīst, ka šādu apliecinājumu ne vienmēr ir iespējams saņemt. Ja lašus Latvijā ieveduši starpnieki, veikalā varētu būt dokumenti, kuros norādīts vienīgi importētājs. Par lašu izcelsmi var interesēties pie importētājiem. Taču Baltijas jūrā nozvejotos lašus no mākslīgi audzētajiem brāļiem var atšķirt turpat veikala vitrīnā. Dažādās vidēs augušajām zivīm ir atšķirīga krāsa. Gaiši rozā vai pat pelēcīgie laši ir auguši jūrā, bet spilgti sarkanie nākuši no audzētavām. Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūta direktors Māris Vītiņš apgalvoja, ka Latvijas zivaudzētavās laši tiek audzēti nevis tirgum, bet gan izlaišanai dabīgā vidē, proti, lašu mazuļi no zivaudzētavām tiek palaisti jūrā. "Mūsu zvejnieki zvejo dabiskus lašus. Tā informācija neattiecas uz mūsu zvejniekiem," piebilda institūta direktors. Viņš gan atzina, ka, ņemot vērā baseina piesārņotību, Baltijas jūras lašos dioksīna saturs varētu būt lielāks nekā okeānā nozvejotos. Indiānas universitātes zinātnieku veikto pētījumu Vītiņš vērtēja skeptiski. "Tas ir atsevišķs pētījums, kas izdarīts vienā valstī," sacīja institūta direktors un norādīja, ka to nevar vispārināt uz mākslīgi audzēto lašu audzētavām visā pasaulē. Vītiņš piekrita, ka kaitīgo vielu koncentrācija lašos ir atkarīga no zivju barības, kas var saturēt toksisko piesārņojumu. Taču kaitīgo vielu daudzums zivju barībā var būt ļoti atšķirīgs. Turklāt mūsdienās ir tehnoloģijas, kas ražošanas procesā ļauj samazināt dioksīna saturu zivju barībā. Šādas barības izmantošana gan palielina gala produkcijas cenu, atzina institūta vadītājs. Pašlaik Eiropas Savienības likumdošana paredz ļoti stingrus ierobežojumus dioksīna saturam pārtikas produktos. Pieļaujamais dioksīna daudzums zivīs ir četri pikogrami uz kilogramu. "Tās ir 12 zīmes aiz komata," sacīja Vītiņš, norādot, ka tās zivis, kurās dioksīna koncentrācija ir lielāka, tirgū realizēt ir aizliegts.