Iespējams, ka mēs dzīvojam par aptuveni 50% lielākā galaktikā, nekā uzskatījām līdz šim. Šādi liek domāt Renselara Politehniskā institūta profesores Heidi Jo Ņūbergas vadībā veiktā pētījuma rezultāti, kas atklāj, ka mūsu galaktikas disks ir sakrokots. Pētījumā tika analizēti Slouna Digitālā debesu pētījuma dati, kas jau 2002. gadā norādīja uz zvaigžņu gredzena esamību ārpus Piena Ceļa galaktikas plaknes.
«Mēs atklājām, ka Piena Ceļa galaktikas disks nav plakans zvaigžņu disks, bet ir sakrokots,» pastāstīja fizikas, lietišķās fizikas un astronomijas profesore Heidi Ņūberga. «Virzienā projām no Saules mēs Piena Ceļa galaktikā novērojām vismaz četrus sakrokojumus. Lai arī šajos datos redzam tikai daļu galaktikas, mēs pieņemam, ka tas pats būtu novērojams visā galaktikā.»
Atklājumi liecina, ka veidojumi, kas agrāk tika identificēti kā ar galaktikas plakni nesaistīti, patiesībā ir tās daļa, tādējādi palielinot galaktikas šķērsizmēru no 100 000 gaismas gadiem līdz 150 000 gaismas gadiem.
«Astronomi bija ievērojuši, ka aptuveni 50 000 gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa galaktikas centra zvaigžņu skaits samazinās, bet aptuveni 60 000 gaismas gadu attālumā ir novērojams zvaigžņu gredzens,» skaidroja Jans Ksu no Ķīnas Nacionālās astronomijas observatorijas. «Tagad zinām, ka šķietamais gredzens patiesībā ir diska kroka. Iespējams, ka tālāk ir vēl kādi sakrokojumi, kurus vēl neesam ieraudzījuši.»
«Ir ļoti svarīgi papildināt zināšanas par mūsu galaktiku,» skaidroja Glens Lengstons no Nacionālā zinātnes fonda, kas finansēja pētījumu.
Zinātnieki analizēja Slouna Digitālās debesu izpētes projekta (SDSS) ietvaros iegūtos datus, lai pierādītu, ka galaktikas diskā ir novērojamas galvenās secības zvaigžņu skaita periodiskas svārstības, ja lūkojamies galaktikas diska ārmalas virzienā.
Jau 2002. gadā Ņūberga, pētot SDSS datus, atklāja Vienradža gredzenu, kas ir zvaigžņu gredzens virs Piena Ceļa galaktikas plaknes. Tai laikā viņa pamanīja vēl vienu šādu zvaigžņu sablīvējumu nedaudz tuvāk Saulei, bet tobrīd pētījumi netika turpināti, jo SDSS datu apjoms nebija pietiekams. Tagad, kad analizējamā materiāla ir vairāk, zinātnieki ir atsākuši izpēti.
«Es vēlējos noskaidrot, kas ir šis otrs sablīvējums,» skaidroja Ņūberga. «Agrāk tika uzskatīts, ka tās ir galaktikas diska zvaigznes, bet to blīvums neatbilda diska zvaigžņu parametriem, tādēļ es padomāju, ka tas varētu būt vai nu vēl viens gredzens, vai ļoti deformēta pundurgalaktika.»
Pēc SDSS datu rūpīgas analīzes Ņūbergas komanda atklāja četras šādas anomālijas. Viena no tām atradās aptuveni 2 kiloparseku attālumā no Saules uz ziemeļiem no galaktikas plaknes, otra - 4-6 kiloparseku attālumā uz dienvidiem no plaknes, trešā - uz ziemeļiem 8-10 kiloparseku attālumā, bet ceturtā uz dienvidiem no plaknes 12-16 kiloparseku attālumā. Vienradža gredzens ir saistīts ar trešo krokojumu. Izrādījās, ka krokojumi atbilst galaktikas zariem. Ņūbergas atklājumi atbalsta kāda cita pētījuma rezultātus, kā arī teorētiskos modeļus, ka šāda veida krokojumu var izraisīt pundurgalaktika vai tumšās matērijas sakopojums, kas šķērso galaktikas disku.
«Iedomājieties dīķi ar mierīgu ūdens virsmu, kurā tiek iemests akmens. Viļņi izplatās uz āru no sadursmes punkta,» paskaidroja Ņūberga. «Ja pundurgalaktika šķērso galaktikas disku, tās gravitācija vilks disku uz augšu brīdī, kad tā tuvosies plaknei, un uz leju, kad tā plakni būs šķērsojusi. Tas rada viļņiem līdzīgu efektu, kas izplatās uz āru no mijiedarbības vietas.»