Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzi cilvēki pazīst skudrlāci. Taču tikai retais nebiologs ir kaut ko dzirdējis par skudrlauvu un diez vai vispār var iedomāties, ka šis tik eksotiskais un kukaiņu pasaulē bīstamais dzīvnieks samērā bieži ir sastopams arī Latvijā...
Skudrulauvas (Myrmeleon) atšķirībā no skudrulāčiem vai īstajām lauvām nav zīdītāji, bet gan ir tīklspārņu kārtas (Neuroptera) kukaiņi. Tāpat kā citiem tīklspārņiem, piemēram, zeltactiņām, skudrulauvām ir četri trausli, spēcīgi un smalki tīkloti, ļoti bieži - bezkrāsaini spārni ar vairākiem brūnganiem plankumiem. Pieaugušie skudrulauvas ir ārēji līdzīgi spārēm. Pēc izšķilšanās no kūniņas, pieaugušais skudrulauva kādu laiku sildās saulē un gaida, līdz sacietēs tās spārnu dzīslojums. Trauslie, viegli ievainojamie caurspīdīgie plēvjveida spārnu skudrulauvām miera stāvoklī ir jumtveidīgi sakļauti. Spāres savus spārnus nekad tā netur. No skudrulauvas galvas atiet diezgan gari vālīšveida taustekļi, kas pēc formas atgādina dažu tauriņu taustekļus. Galvai ir citādāka forma nekā spārei un daudzreiz mazākas acis, lai gan tās aizņem gandrīz visu galvas virsmu. Turklāt atšķirībā no spārēm skudrulauvas ir ļoti neveikli lidotāji. Tie ilgi plivinās gaisā, pārlidojot no viena priedes zara uz otru. Siltās bezvēja dienās pieaugušie skudrulauvas sakļautiem spārniem stundām ilgi sēž, pieķērušies pie koku vai krūmu zariem, un tikai retos gadījumos pārlido no vienas vietas uz citu. To ķermeņa garums sasniedz 4cm, bet spārnu plētums dažreiz pārsniedz 7cm. Uzmanīgi pavērojot šo diezgan lielo kukaini, nekas neliecina, ka tas varētu nodarīt pāri kādai citai būtnei. Drīzāk, tieši otrādi, gribas to paņemt un nolikt kaut kur tālāk zaros, lai apkārt lidojošās, ļoti rijīgās spāres to nepamanītu, nesatvertu un turpat uz vietas nesaplosītu. Pieaugušie skudrulauvas ir nekaitīgas un diezgan bezpalīdzīgas būtnes. Staigājot gar sausiem, smilšainiem priežu mežiem, izcirtumiem, uz meža ceļiem, sausām, smilšainām kvartālstigām, kur skudrulauvas sastopamas visbiežās, ir redzēts, kā tie krīt par upuriem spārēm vai kādam zvirbuļveidīgajam putnam.
Lamatu bedre mazajiem lempjiem Skudrulauvu nosaukums radies, pateicoties to kāpuru dzīvesveidam. Kāpuri, kas ārēji nemaz nav līdzīgi pieaugušajiem kukaiņiem, dzīvo un attīstās smilšainā, ļoti sausā, labi iesilstošā augsnē pašu veidotos piltuvveida krāteros. Kāpurs ir ar samērā lielu galvu un ļoti kustīgu, uz priekšu izbīdāmu kaklu un druknu vēderu. No galvas atiet ļoti smaili un spēcīgi sirpjveida žokļi. Ķermeņa krāsa parasti atkarīga no substrāta krāsas, kur tas dzīvo, un ir vairāk vai mazāk brūngana. Skudrulauvas kāpurs ir ārkārtīgi bīstams uzbrucējs daudziem kukaiņiem. Ar vēderu un galvas kustībām smiltīs tiek izveidota piltuvveida bedre. Šādas bedres ir lieliskas lamatas skudrām un citiem neuzmanīgiem kukaiņiem, kas, pārvietojoties pa meža zemsegu, iekrīt skudrulauvas kāpura izveidotajā bedrē un tikai retos gadījumos spēj no tās izkļūt. Skudrulauvas kāpurs piltuves dibenā ir ieracies smiltīs un gaida savu medījumu. Piltuvveida bedrē iekritušai skudrai vai citam kukainim pa bedres malas irdenajām smiltīm ir ļoti grūti izkļūt laukā. Sajutis smilšu nobrukšanu, skudrulauvas kāpurs no piltuves dibenā ierīkotā slēpņa ar spēcīgajiem sirpjveida žoķļiem un galvas un kakla palīdzību sāk mest augšup smilšu graudiņus un vēl vairāk sarežģi upura izkļūšano no lamatām. Upuri apēd uzsūcot Pietiek bedrē iekļuvušajam kukainim kopā ar brūkošajām smiltīm nokrist līdz krātera dibenam, kā viņā momentāni tiek iecirsti smailie žokļi, iešļākta inde un gremošanas sulas. Lai gan upuris parasti izmisīgi pretojas un bieži vien ir krietni lielāks par pašu uzbrucēju, tam vairs nav izredžu izrauties. Tas tiek ievilkts smiltīs un pa speciālām atverēm smailo žokļu galos pussagremojies upuris tiek izsūkts. Šajā gadījumā rīkle darbojas kā spēcīgs sūknis. Hitinizētie pārpalikumi tiek izmesti ārpus bedrītes. Tā diendienā skudrulauvas kāpurs, paslēpies sava pašizveidotā slēpņa dibenā, gaida jaunu upuri, pieņemas apmēros un vasarā turpat smiltīs iekūņojas. Jūnija beigās, jūlijā izlido pieaugušais skudrulauva, kura misija savā neilgajā mūžā ir satikt pretējā dzimuma pārstāvi, sapāroties, izdēt olas... un aiziet bojā. Skudrulauvas attīstības cikls ilgst vidēji trīs gadus. Meklēsim kopā Par skudrulauvu izplatību Latvijā nav speciāli veiktu pētījumu. Dažviet šo kukaiņu ir ļoti daudz, citviet pat piemērotos biotopos - ļoti reti sastopams. Informācija par sugas izplatību un populāciju stāvokli Latvijā ir ļoti nepilnīga. Iespējams, ka, neskatoties uz šīs sugas masveidīgu vairošanos atsevišķās vietās, ir pamats diskusijām par šīs sugas aizsardzības nepieciešamību. Iespējams?! Kāda ir skudrulauvu izplatība Latvijā? Kāds ir to populācijas stāvoklis mūsu valstī? Uz šiem jautājumiem var palīdzēt atbildēt ikviens "Vides CVēstu" lasītājs. Iegaumējiet attēlos redzamos skudrulauvas, to kāpurus un smiltīs izveidotos kāpuru krāterīšus. Vasarā, apmeklējot piemērotus sausos biotopus, mēģiniet uzmanīgi ieskatīties apkārtnē. Pēc kāpuru veidotajiem krāteriem jūs varēsiet droši konstatēt šī kukaiņa klātbūtni attiecīgajā biotopā. Vēlams norādīt šādas ziņas: atradne (tuvākā apdzīvotā vieta vai mežniecība, pagasts un / vai rajons), novērojumu rezultāti (kas tika novērots - kāpuri, to krāterīši, pieaugušie skudrulauvas, cik to bija, kādā bioitopā tie atradās, kas, kā un kad tos novēroja). Noteikti norādiet savu adresi turpmākai informācijas apmaiņai vai iespējamo neskaidrību precizēšanai. Mūsu kontakadrese: Dr. Arvīds Barševskis, Baltijas Koleopteroloģijas institūts, Daugavpils universitāte, Vienības ielā 13-229, Daugavpils, LV 5401. Informāciju var sūtīt arī uz e-pasta adresi: notiophilus@hotmail.com vai pa tālruni / faksu 5426719
