Vai videi draudzīgāka ir dzīve pilsētā vai laukos? Pasaules dabas fonda Latvijā direktors Uģis Rotbergs intervijā portālam TVNET saka, ka teorētiski pilsētā var dzīvot videi draudzīgāk, taču realitātē bieži vien ir citādi. Viņš runā par Rīgas vides problēmām, kas apdraud arī cilvēkus. Viņš atgādina, ka galvaspilsētas centrā pārkrauj indīgas ķīmiskās vielas. Tas ir bīstami. Tādēļ Rotbergam bieži vien liekoties, ka cisternas, nevis cilvēki, ir balsojušas par Rīgas mēriem.
“Tā nelaime ir tāda, ka pārsvarā visām pilsētām, izņemot jaunās, ko tagad būvē Ķīnā, Kazahijā vai Brazīlijā, ir sava vēsture. Pārsvarā visas pilsētas veidojušās pakāpeniski un tās ir lipinātas laika gaitā.”
“Ja mēs hipotētiski runājam, tad pilsētā, kas būvēta no nulles, var dzīvot daudz draudzīgāk videi nekā ārpusē. Visus pakalpojumus, kas cilvēkam nepieciešami, var nodrošināt lētāk, labāk un videi draudzīgāk.”
Lai cik paradoksāli tas būtu, pilsētā dzīve var būt videi draudzīgāka.
“Laukos jums būs pašai sava mašīna, pilsētā – varbūt sabiedriskais transports. Laukos jums būs savs enerģētiskais risinājums, bet pilsētā – milzīgs un efektīvāks. Tas būs arī lētāks.”
Taču, tā kā pilsētas būvētas pakāpeniski, tad tajās ir arī daudz vides problēmu. Kā piemēru Rotbergs minēja dzīvi Rīgā, Dzirnavu ielā: “Kur tur omei ar bērnu paspēlēties? Kur viņiem iziet laukā? Viņiem jālien kaut kur nezin kur.”
Tāpat grūtības ir ar atkritumu šķirošanu, ēku energoefektivitāti un transportu: “Kāds tas ir, tāds ir. Tas nenozīmē, ka tas ir videi draudzīgs.”
Rīgā dzīvojošs cilvēks nevar izvēlēties enerģijas piegādātājus: “Es kā patērētājs nevaru izvēlēties, lai man piegādā kādu alternatīvo enerģiju, nevis slikto. Man nav iespēju izvēlēties ar savu rēķinu, ko izmantot. Ja man nepatīk, piemēram, mazo HES rīcība, bendējot upes, es nevaru to enerģiju boikotēt.”
Veikalā var slikto produktu boikotēt, bet enerģētikā nevar.
Valsts un pašvaldības lielā ietekme
Kopumā Rīgā dzīvojošajiem ir ļoti ierobežotas iespējas dzīvot tā, lai samazinātu savu ietekmi uz vidi.
“Liela daļa risinājumu ir pašvaldības vai valsts rokās. Es mājās varu šķirot atkritumus, cik gribu, bet, ja sētā tos saber vienā maisā, tad...”
“Vai piemērs, ka katru pavasari latvieši pavelkas un iet lasīt plastmasas pudeles mežā tā vietā, lai par dažiem santīmiem tās nodotu. Tad mežā nebūtu nevienas pudeles. Tas būtu vienkāršs risinājums un nevajadzētu pat talkot.”
Vēl daudz darāmā
“Arī Rīgai, tāpat kā jebkurai pilsētai, ir milzum daudz, ko darīt,” viņš teica un kā piemēru minēja atsevišķas Rietumu pilsētas, kurās parkošanās automāti darbojas ar saules baterijām. Piemēram, Londonā ēku apsildē tiek izmantots Temzas ūdens, bet Stokholmas centrā kādas ēkas apsildei izmanto siltumu, kas nāk no centrālās stacijas ventilēšanas. “Tas ir milzīgs virziens.”
Jautāts, vai Rīga ir zaļa pilsēta, Pasaules dabas fonda pārstāvis teica: “Domāju, ka nav gan.” Viņš skaidroja, ka pilsētas zaļumu nosaka ne tikai parku lielums un daudzums, bet arī cilvēku rīcība ar atkritumiem, enerģētiku, transporta sistēmu.
Mums ir pilsēta, kuras centrā pārkrauj indīgas ķīmiskās vielas.
“Nerunājot par zaļumu, tas ir bīstami. Bieži vien liekas, ka cisternas ir balsojušas par Rīgas mēriem, nevis cilvēki. Pats dzīvoju rajonā, kur pārkrauj ogles. Tā bija laime, ka nelaimes gadījumā Kundziņsalā pirms kāda laika nebija absolūti indīgā viela. Būtu bišķi citādāks ķīmiskais savienojums, veselai kaudzei ļaužu būtu čības pa gaisu.”
“Tas zaļums ir tāds nosacīts. Piemēram, māmiņa ar bērnu. Kur viņa var aiziet? Piemēram, Daugavmala ir mašīnām, nevis cilvēkiem atvēlēta zona. Mums ir mūžīgais uzbrauciens, ka daba aizņem Vecdaugavu un citas vietas, jo ostai vajag paplašināties.”