Mēs ar vīru neesam rīdzinieki, bet viss iekārtojās tā, ka nu jau 10 gadus dzīvojam Rīgā un mūsu bērni ir tīri rīdzinieki! Kad ģimenē bijām jau četri, protams, gribējās savu ligzdiņu, ņēmām kredītu, bet ne jau neapdomīgi, mani ienākumi ar katru gadu auga, vīram bija 500 Ls alga, tādēļ parēķinot varējām samaksāt ikmēneša maksājumu un cilvēcīgi dzīvot.
Viss sākās 2008.gada beigās - man samazināja algu, tad arī sākām izjust spriedzi attiecībā uz ienākumiem un izdevumiem. Sākām domāt, kā ietaupīt uz ēdienu, apģērbu un brīvdienu pavadīšanu, jā, pat brīvdienu pavadīšanu, jo, lai divus bērniņus aizvestu uz zooloģisko dārzu, pēc tam paēstu kopīgi pusdienas un nevis glaunā kafejnīcā, bet tai pašā picērijā, visu nedēļu piedomājām, tāpat aizbraukt brīvdienās uz jūru; taupījām uz visu, jo bākā kaut kas bija jālej.
Bet 2009.gada vasara bija punkts visam - vīru atlaida no darba, bezdarbnieku pabalsts niecīgs, vecāki nevarēja palīdzēt, mani pazemināja amatā. Es kā sieviete atteicos no visa, pilnīgi no visa - solārijs, drēbes, frizētava, tikšanās ar draugiem, jo par pasēdēšanu jāmaksā, tāpat, ja kāds uzprasījās ciemos, izdomāju dažādus iemeslus, lai tikai ciemiņi nenāktu, jo nebija pat īsti ar ko pacienāt utt. Parādi par komunālajiem maksājumiem, hipotekārais kredīts, pat bērnudārza rēķini auga, un bijām LIELI PARĀDNIEKI, bija dienas, kad auzu putras uz ūdens pamata jau vairāk nelīda iekšā, bieži vien braucām pie omām uz laukiem, jo zinājām, ka mazbērniem būs sagādāti saldumi no viņu puses, kā arī mammas mūs sagaidīja ar garšīgām vakariņām.
Man sākās depresija, es nevarēju to pieņemt, ka nevaru nopirkt elementāras lietas, kā pulveri, lai izmazgātu drēbes, un tā nav izlutinātība, vienkārši nespēju pieņemt to, ka valsts un tie dumie noveduši situāciju tik tālu, ka cilvēki, spēcīgi, strādāt griboši un spējīgi, nevar strādāt. Tad pienāca sāpīgākais, ka rudenī bērni pavadīja tēti un es vīru uz Īriju. Tur bija darbs 700 Ls mēn.
Bet tagad ir tāda sajūta, ka mums vairāk nav ģimenes, man ir fiziski un psiholoģiski grūti, jo esmu viena, visas lietas Latvijā gulstas uz mani, tētim tur ir psiholoģiski grūti, jo ir pilnīgi viens bez mums. Jau pusgadu neesam tikušies. Situācija lēnām uzlabojas, jo tiekam vaļā no parādiem, tētis sūta drēbītes, dāvaniņas, pats tur ēd normāli un dzīvo normālos apstākļos, bet psiholoģiski tas nav izturami, tādēļ tēti laiž atvaļinājumā uz mājām un mēs gaidām to brīdi, kad apķersimies visi un 10 dienas nelaidīsimies vaļā, protams, apsveram iespēju braukt visi uz turieni, esmu gatava strādāt melno darbu, pat nevaru to nosaukt par melno darbu, jo melnais darbs man ir tagad (strādāju kredītiestādē un katru dienu klausos stāstus no cilvēkiem par viņu situāciju ģimenē utt., kā 5 cilvēku ģimene dzīvo uz pirms 7 mēnešiem piedzimušā bērniņa pabalsta.
Patiesībā ir tik daudz stāstu, tos pat nevar izstāstīt, pat negribas stāstīt, jo nekā nevaru palīdzēt). Tur strādātu jebkuru darbu, tikai lai visi būtu kopā... Bet mani uztrauc vairāk tas, kas notiks te, kas notiks ar veciem cilvēkiem, ar 40-60 gadus veciem cilvēkiem, jaunie vēl izķepurosies, aizbraucot prom no valsts, bet pārējie? Cik var ņemt, bet nedot pretī, es šeit jūtos kā vergs, kuram jādod, jādod... Protams, viss izskatās ne tik bezcerīgi, bet kas notiek katrā ģimenē, mājā... To augstajos krēslos sēdošie nezina neviens, uz ielas to neredz un uz pierēm nav rakstīts - MAN ATSLĒGTA APKURE, JO NEBIJA PAR KO MAKSĀT, ES GUĻU CIMDOS UN CEPURĒ, ES MĒNESI ĒDU TIKAI KARTUPEĻUS... Ģimenes, cilvēki, pensionāri - visi cenšas turēties un izdzīvot, jo jau sen ir sapratuši, ka runājot neko nepanāks, nav jēgas... Turēsimies kopā, palīdzēsim viens otram, ja ir iespēja braukt prom - brauciet...
P.S. Iešu skrubēties ar AUZU pārslu paštaisīto skrubīti, jo vīriņu gaidu... :)
Marika
