Svētā Makdara ir neliela, nepadzīvota sala uz kuru ik gadu jūlija mēnesī dodas simtiem īru zvejnieku, lai tur svētceļojumā izlūgtos svētību savām laivām, raksta «Reuters».
Sala, uz kuru īru zvejnieki dodas izlūgties svētību savām laivām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Svēto Makdaru vietējie uzskata par jūrasbraucēju aizbildni. Viņi tic, ka tieši Makdara uz tagad neapdzīvotās saliņas 6.gadsimtā uzbūvēja nelielu baznīcu.
Ik gadu 16.jūlijā īru zvejnieki baznīcā pulcējas uz dievkalpojumu. Pēc tā zvejnieki trīs reizes pārsien pēc vietējām tradīcijām būvēto laivu buras baznīcas virzienā, ticot, ka tas atnesīs viņiem svētību turpmākajā gadā.
«Mums tie ir gluži kā otri Ziemassvētki. Es to esmu darījis kopš biju maz zēns, un mums tā ir arī ģimenes, kopienas kopā sanākšanas reize. Tas ir kaut kas ļoti īpašs,» stāsta Makdaras svētku rīkotāja.
«Kad esi uz salas, pārņem tāda miera sajūta. Būtībā es neesmu praktizējoša kristiete, taču šajās reizēs visapkārt var just kaut ko ļoti, ļoti garīgu,» viņa stāsta.
Zvejnieks Džonijs Klohertijs, kurš savā arodā, kuģojot pat Atlantijas okeāna ūdeņiem, strādājis pēdējos 40 gadus, tic, ka, iespējams, došanās uz Makdara salu viņu bīstamajā darbā pasargājusi. Viņš uzsver, ka ikgadējam zvejnieku rituālam ir milzīga nozīme īru seno tradīciju saglabāšanas ziņā.
Klohertijs pauž nožēlu, ka tradicionālās īru zvejošanas tradīcijas mūsdienās strauji tiek aizmirstas, un gados jauni cilvēki fiziski smago darbu strādā negrib un dodas labākas dzīves un citāda dzīvesstila meklējumos uz citiem reģioniem vai pat valstīm.
«Es nedomāju, ka jauni cilvēki vēl dosies zvejā. Tas ir ļoti skumji. Es teiktu, vēl kādi 10 gadi, un kas būs šeit palicis? Kas to lai zina,» saka zvejnieks.