Vai Jēkabpils cietumā ieslodzītais nav cilvēks?. (3)

2002. gada 8. maijā stājās spēkā MK noteikumi Nr. 155, ar kuriem apcietinājumā esošajiem tiek nodrošināts uzturs un sadzīviskās vajadzības. Humāni un skaisti noteikumi, domāti galvenokārt dažādu formālu komisiju, naivu Eiropas ierēdņu un kašķīgu pašmāju sabiedrisku organizāciju nekaunīgai muļķošanai. Tajos noteikts, kā katrs ieslodzītais barojams un uzturams. Piemēram, 250 gr dārzeņu vienam ieslodzītajam dienā. Vai arī – 1 zobu pastas tūbiņa mēnesī, viens tualetes papīra rullis, un tā tālāk. Jēkabpils cietumā pie sienas 2002. gada 1. augustā jau pašiem “zekiem” lasīšanai parādījās informācija – naudas Ieslodzījuma vietu pārvaldei nav un nav zināms, kad būs, tāpēc šie skaistie noteikumi Nr. 155 ir paliekami kaķim zem astes. Lapiņu izkāra bez paraksta. Bet ir arī viens ļoti nopietns jautājums: kur jūs likāt naudu? Ir taču tikai gada vidus?! Par to, ka par Noteikumiem Nr. 155 Jēkabpils cietumā ieslodzītie uzzināja tikai pēc trim mēnešiem un pēc ieslodzītā S. Sedova iniciatīvas rakstīta iesnieguma tieslietu ministrei I.Labuckai un Valsts īpašo uzdevumu ministram J.Krūmiņam. Noteikumiem pievienots komentārs, kurā teikts, ka līdz nenoteiktam brīdim, kad piešķirs papildu finansējumu, “ieslodzītie netiks nodrošināti ne ar higiēnas priekšmetiem, ne mazgāšanas līdzekļiem, ne apģērbu, ne apaviem un IeVP sekos iepriekšējām 07.03.01. normām, TM rīkojums Nr.1-1/112. Kad ieslodzītie sāka prasīt administrācijai attiecīgu nodrošinājumu, administrācijas vārdā Razujevs paziņoja, ka vislabāk turēt muti, jo citādi pirms laika netiks atbrīvots neviens. 18.05.02. tika nodots pienesums – cigaretes ieslodzītajam V.Vīlandam. Kad Vīlands griezās prokuratūrā, lai uzzinātu, kur ir viņam domātais pienesums, tajā pašā dienā Vīlandu izsauca, atdeva tikai daļu no pienesuma un vairāk neko nepaskaidroja. Pēc tam viņu izsauca V.Rubaņuks un draudēja tādā formā, ka Vīlands bija spiests griezties prokuratūrā. 12.06.02. Latvijas Satversmes tiesa izbeidza iepriekšējās nelikumības un atļāva pienesumus. Tiesas spriedums netika darīts zināms ieslodzītajiem, bet administrācija ar nokavēšanos atdeva tikai dažus produktus (cukurs, trīs veidu siers, speķis un cepumi) – Satversmes tiesas lēmumus Jēkabpilī ignorē. 17.06.02. IeVP esot uzrakstījusi rekomendāciju Nr.1/5-1767, uz kuru atsaucas arī Jēkabpils cietuma vadība. Pārtikas pienesumos drīkst tikai nodot maizi un maizes izstrādājumus, sviestu un cieto sieru, žāvētu gaļu un desu, speķi, sālītas zivis, cukuru, dārzeņus, augļus, riekstus, tēju, kafiju, kakao, sausā buljona koncentrātu. Cietumniekiem neļauj saņemt pat medu un konfektes, par pārējiem atļautajiem produktiem jau nemaz nerunājot. Kaut gan noteikumos Nr. 155 teikts, ka cukuru var aizstāt karameles, ievārījums, džems, marmelāde, žāvēti augļi. S.Sedovs ir uzrakstījis iesniegumu uzraudzības prokuroram, kurš atbild tieši par Jēkabpils cietumu. 23.07.02. viņš ir saņēmis prokurora R.Kairiša atbildi Nr.4/901-02. Sedovs gan mums sīki nepaskaidro atbildes saturu, taču lūdz katru adresātu šo iesniegumu un atbildi pieprasīt un komentēt, jo prokurors R.Kairišs arī ignorē Latvijas Satversmes tiesas spriedumu. Sedovs mums apgalvo, ka viss tas, kas ir nosaukts IeVP augstāk minētajā rekomendācijā, ir nopērkams arī visu cietumu veikalos. 17.06.2. IeVP izdeva rīkojumu Nr.1/5-1757, kurš domāts pretepidēmiju pasākumu nodrošināšanai siltajā laikā. Šis rīkojums būtu savlaicīgs un likumīgs, ja vien tas neskartu produktus, kuri vispār nebojājas un neprasa termisku apstrādi (medus, konfektes, žāvēti augļi). 04.03.02. pēc V.Rubaņuka personīgās pavēles ieslodzītajam S.Sedovam karantīnas kamerā bez paskaidrojumiem konfiscēja radioaparatūru bez rakstošās iekārtas (atļauta ar LR MK 19.02.02. noteikumiem, 3. papildinājums, 10. punkts). Lai netiktu pārtraukta angļu valodas mācīšanās, Sedova radinieki bija spiesti nopirkt viņam jaunu audiopleijeri. Aparatūru ņirgājoties atdeva tikai pēc pusotra mēneša. Ieslodzītie paši ar saviem spēkiem izremontēja sporta zāli un palīgtelpas. Remonta laikā trīs ieslodzītie saindējās ar krāsas tvaikiem un nevarēja iet strādāt. Par to visa 7. vienība saņēma rājienu, kaut gan bija veikuši labu darbu – izremontējuši sporta zāli. Ieslodzītie ar administrācijas atļauju un par pašu līdzekļiem cietuma teritorijā veidoja tenisa kortu un iegādājās nepieciešamo aprīkojumu. Taču Jēkabpils cietuma priekšnieks I.Semjonovs spēlēt tenisu aizliedza, jo ir bijuši gadījumi, kad cietumā tenisa bumbiņā tiek iemestas tabletes. Arguments, ka šis korts atrodas vairāk nekā 500 m no aizliegtās zonas un to ierobežo siets, bet spēles inventārs ārpus teritorijas izkļūt nevar, I.Semjonovam nelikās loģisks. Ieslodzītie velti iztērēja savu naudu, bet S. Sedovs vēl aizvien nevar dabūt atpakaļ radinieku atsūtītās mantas. Jēkabpils cietumā parādās narkotikas, no ēdnīcas tiek zagti produkti – nekaunīgākie ieslodzītie tos izlieto savām vajadzībām. Narkomāns tiek izsaukts un vienmēr gatavs par kārtējo devu rakstīt, ziņot un darīt visu, ko no viņa prasa. Lai viss ritētu gludi, cietuma darbinieku sastāvs ir piemeklēts atbilstošs – no darba Iekšlietu ministrijā atlaistie un psihiski nelīdzsvarotie, kuriem ir viena kopēja pazīme: viņi ir akli uzticīgi drošības dienesta priekšnieka vietniekam V. Rubaņukam. Kad 2002. g. martā ar Rubaņuka atļauju tika organizēta liela tablešu daudzuma piegāde, cilvēki, kuri gribēja par to ziņot brīvībā esošajiem, tūlīt nokļuva karcerī, bet operatīvās daļas priekšnieks A. Stirinovičs atlaists no darba. Jēkabpils cietumā lielākajai daļai ieslodzīto brīvība ir atņemta pirmo reizi. Visi viņi, un ne tikai viņi, ir iebaidīti un morāli sagrauti. Administrācija kā audzināšanas metodes lieto draudus, šantāžu un visādi cenšas demonstrēt, ka Latvijā likums nav nekas. Nelegāli un piespiežot Jēkabpils cietumā ieslodzītos izmanto ģerboņu ražošanā, kam nav likuma par valsts simboliku un atribūtiku prasīto atļauju. Ieslodzītos izmanto kā vergu darbaspēku. Tā galdniecības darbos nodarbinātie par šā gada jūniju saņēma pusi no noteiktā atalgojuma (15,00 Ls) vai vispār neko. LR MK apstiprinātā Soda izpildes kodeksa 50., 51., 57., 59. un 118. punktus Jēkabpils cietuma administrācija pilnīgi ignorē. Ieslodzītais Juris Tiluks uzrakstīja vēstuli fondam SORECS, prasot juridiskas konsultācijas. Par to viņu tūdaļ ieslodzīja kamerā. ieslodzīto Rustamu Mihailovu gandrīz piemeklēja tas pats liktenis. Agri vai vēlu katrs ieslodzītais tiek atbrīvots. Un loģisks ir jautājums – kā dzīvot cilvēkiem, kuri ir psihiski traumēti, dzīvo ar slēptu aizvainojumu un ļaunumu uz ierēdņiem un Latvijas likumiem, kuri viņu acu priekšā tiek mīdīti kājām. Vai nav laiks beidzot saprast patiesību un iemeslus, kāpēc palielinās sadzīves noziedzība? Vardarbība, kas tā tiek kultivēta, agri vai vēlu skars visus. Tikai pateicoties tādai sistemātiskai smadzeņu skalošanai un psiholoģiskam spiedienam, sabiedrība no cietuma saņem īstus zombijus. Sabiedrībai ir jāzina, ka Jēkabpils cietumā mērķtiecīgi, sistemātiski, iebiedējot, šantažējot un pazemojot ražo noziedzniekus, kuri atkal pastrādā tik bezjēdzīgus noziegumus, ka to mērķi un motīvi nav saprotami pat viņiem pašiem. Jēkabpils cietuma priekšnieks Ivans Semjonovs ne vien rada iespaidu par īstu jaunās formācijas vadītāja paraugu, bet vienlaikus ir viens no Jēkabpils pilsētas visbagātākajiem cilvēkiem. Visu Semjonova kunga bagātības krāšanas procesu mēs vēl neesam uzzinājuši, bet dažas epizodes jau ir noskaidrotas. 1991.-1992. gads. Pēc PSRS un Galvenās Darba labošanas iestāžu pārvaldes sistēmas sabrukuma Jēkabpils pastiprinātā režīma kolonija izbeidza šūšanas ceha ražošanas darbību, kur ražoja sporta kostīmus. Tajā pašā laikā pilsētā parādījās dažas privātās kooperatīvās šūšanas firmas kuru īpašnieki bija bijušie LDK-19 administrācijas darbinieki. Uz šujmašīnām, kas kļuva par firmu "Jēkabs – Frolovs", "Fales-Čeremišins" īpašumu, bija LDK-19 (Jēkabpils kolonijas) inventarizācijas marķējumi, un šīs firmas turpināja ražot tādus pašus sporta kostīmus no tāda paša materiāla, kas nesaprotamā veidā pazuda no DLK-19 ražošanas noliktavām. Jāpiebilst, ka kolonijas šūšanas cehos toreiz strādāja vairāk nekā 100 cilvēku un šūšanas aprīkojuma līmenis bija atbilstošs, viena šujmašīna maksāja 4000-4500 rubļu, overloki – 10-12 tūkstošus rubļu. Grāmatvedības datu vienkārša pārbaude, kura noteiktu DLK-19 ienākumus par šūšanas aprīkojuma realizāciju, atklātu reālās summas, kuras patīkami padarīja Ivanu Semjonovu X reizes bagātāku. Kapitālisma sākuma stadijā tā viņš tika pie starta kapitāla. Sakarā ar ražošanas izbeigšanu DLK administrācija kolonijas priekšnieka Semjonova personā pārdeva ražošanas metāla konstrukcijas un aprīkojumu nesen atvērtajai firmai "Hektors", kuras īpašnieks bija Broņislavs Ivanovska kungs, par viszemāko metāla lūžņu cenu: apmēram 6 santīmi par kilogramu, un pārdeva to tālāk jau par īsto cenu. Sakarā ar DLK-19 ražošanas iecirkņa likvidēšanu bija nepieciešams veikt lielus celtniecības darbus, izsludināto konkursu, protams, vinnēja jau pazīstama firma "Hektors", kas pirms tam nebija saistīta ar celtniecību. Ja veiktu kvalificētu firmas "Hektors" finansu un reāli veikto darbu pārbaudi, neapšaubāmi konstatētu valsts līdzekļu noziedzīgu piesavināšanos lielā apmērā. Semjonova biznesa partneris arī nepalika bešā - Ivanovska godīgi nopelnītā nauda padarīja viņu par ievērojamu zemes turētāju, visas bijušās DLK-19 ražošanas zonas teritorijas īpašnieku. Arī visi minētie cietuma priekšnieka Semjonova komercdarījumi deva viņam iespēju sākt aktīvu darbību un iegādāties nekustamos īpašumus Jēkabpilī (uz savu radinieku vārda nopirktas divas mājas Pļaviņas ielā, vēl 5-6 mājas Zilānu ielas pāra skaitļu pusē). Atklāti un ļaunprātīgi sava privātīpašuma pārbūvei un remontam Semjonova kungs izmantoja ieslodzīto darbu, ko apmaksā no valsts naudas. Tā viņa nopirktās mājas tika pilnīgi izremontētas un pārdotas. Tikmēr pašā cietuma teritorijā celtniecības darbus veic tik nekvalitatīvi un pretrunā ar celtniecības normām, ka pēc pāris gadiem jumts atkal ir nonācis avārijas stāvoklī. Padomju laikos tam sekotu attiecīga Būvuzraudzības reakcija un celtnieku sodīšana. Turklāt tāmē bijuši iekļauti izdevumi pietiekošam būvmateriālu daudzumam, kas līdz remontējamajai ēkai nav nonācis. Savukārt ar augstākstāvošās priekšniecības atbalstu jaunu jumtu uzlika ēkai, kura atradās avārijas stāvoklī un kurai neapšaubāmi bija jāveic kapitālais remonts. Gan jau drīzumā pieņems lēmumu par jaunu celtniecību un remontu, tad arī likvidēs cietumu priekšniecības darbības sekas. Ir tikai vēl jāpainteresējas, kura tad firma veica tik veiksmīgu celtniecības darbību? Ārvalstu sponsori no Norvēģijas piešķīra ievērojamu summu futbola laukuma izveidošanai cietumā. SORECS ir pārliecināts, ka par šīs celtniecības pabeigšanu Semjonovs ir ziņojis pirms termiņa. Vienas šā objekta fotogrāfijas pašreizējā stāvoklī pietiktu krimināllietas ierosināšanai par piešķirto līdzekļu piesavināšanos. Cietuma ieslodzītie vēlētos, lai Norvēģijas investors pieprasītu izsmeļošu atskaiti par tā objekta stāvokli, kas tika uzcelts par viņa naudu. No drošiem avotiem ir zināms, ka Norvēģijas cietums, kurš oficiāli uzņēmās sponsora šefību pār Jēkabpils cietumu, regulāri piegādā humāno palīdzību. Atšķirībā no Valmieras cietuma, kur ieslodzītie saņem šādus sūtījumus, Jēkabpils ieslodzītie nesaņem neko un vēlētos iegūt publisku informāciju no Norvēģijas par humānās palīdzības sūtījumu piegādi. Cietuma priekšnieks Semjonovs ir arī vairāku pilsētas veikalu faktiskais īpašnieks, kuri formāli pieder viņa radiniekiem. To skaitā ir privātā tirgus daļa Krustpils pusē, kur iegādājas pārtiku privātajam veikalam cietuma teritorijā. Semjonova arī kontrolē ceptuvi, kas piegādā cietumam maizi. Pēc ieslodzīto domām Vladimirs Rubaņuks tā arī nav atveseļojies pēc smagas psiholoģiskās traumas, kuru guvis Afganistānas kara laikā. Viņš ir panācis ieslodzīto vairākuma demoralizāciju, darbojoties ar pārbaudītajām kara laika psihiskās ietekmēšanas, iebiedēšanas un represiju metodēm. Lielu ieguldījumu šajā jomā izdarīja arī uzraugošā Jēkabpils cietuma prokurore Kairišas kundze. Ilgā periodā neviena no ieslodzīto sūdzībām par cietumu administrācijas patvaļu tā arī nav izskatīta. Nav veiktas dienesta pārbaudes par acīmredzamu Vladimira Rubaņuka ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, uzliekot bargus un nelikumīgus sodus. Tas pilnīgi iznīcināja ieslodzīto cerību paliekas par efektīvu prokurora uzraudzību un nostiprināja pārliecību par prokuratūras un cietumu administrācijas ciešās draudzības apburto loku, kad vēlreiz apstiprinās senās tautas parunas: roka roku mazgā un vārna vārnai acīs neknābj. Tāpēc fonds SORECS un Jēkabpils cietuma ieslodzītie pieprasa APJOMĪGU UN DETALIZĒTU FAKTU PĀRBAUDI PAR VAIRĀKKĀRTĒJO SŪDZĪBU IZSKATĪŠANU UN TO PĀRBAUDI UN NOVĒRTĒJUMU NO PROKURORA PUSES.