1972. gada 29. janvārī zviedru laikraksts "Dagens Nyheter" pārsteidza pasauli ar sensacionālu septiņpadsmit latviešu komunistu vēstuli, kam sekoja raksti un publikācijas deviņdesmit sešās avīzēs četrpadsmit pasaules valstīs. Vēstule sniedza plašu informāciju par situāciju padomju okupētajā Latvijā un pauda atklātu protestu pret Latvijas rusifikāciju.
Latviešu komunistu trieciens Padomju Savienībai (19)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tās autors bija 50. gadu otrās puses latviešu nacionālkomunistu līderis Eduards Berklavs. Vēstuli no Latvijas uz Rietumiem nelegāli pārveda Arturs Pormals no Čikāgas. Nacionālkomunistu protests Septiņpadsmit latviešu komunistu vēstule – mašīndrukā uz plāna zīdpapīra rakstītais un desmit lappuses garais dokuments – spilgti atklāja PSRS okupācijas režīma īstenoto politiku Latvijā. Vēstule bija rakstīta krievu valodā, lai ar to varētu iepazīties pēc iespējas vairāk lasītāju. To adresēja Itālijas, Dienvidslāvijas, Rumānijas, Francijas, Spānijas, Austrijas un citu zemju komunistisko partiju vadītājiem, kā arī franču rakstniekam Luijam Aragonam un publicistam Rodžeram Garodī. 70. gadu sākumā aukstā kara apstākļos latviešu komunistiem šķita, ka PSKP darbību iespējams iespaidot tikai ar ietekmīgāko Eiropas valstu komunistisko partiju starpniecību. Tās pauda no PSKP atšķirīgus viedokļus, it īpaši par PSRS 1956. gada iebrukumu Ungārijā un "Prāgas pavasara" apspiešanu 1968. gadā. 1968. gadā E. Berklavs no izsūtījuma Vladimirā bija atgriezies Latvijā, kur ar bažām sekoja līdzi latviešu tautas interesēm neatbilstošajai PSKP ekonomikas politikai. Viņa domubiedri bija Ella Ankupe, Valentīna Borka, Emma Ērenštreite, Faivušs Frīdmans, Jānis Galdiņš, Jānis Gustsons, Zālamans Joffe, Jānis Kacēns, Pāvels Pizāns, Pēteris Plēsums, Jānis Sadovskis, Pēteris Sadovskis, Rasma Siliņa, Olga Vāvere, Arnolds Zandmanis un Elvīra Zēberga. Šie septiņpadsmit latviešu komunisti bija cilvēki ar dažādu partijas stāžu – gan pirmskara Latvijas komunistiskās pagrīdes darbinieki, gan tādi, kuri partijā bija iestājušies jau padomju laikā. Viņi visi bija iepazinušies ar šīs vēstules saturu un to atbalstīja, nosodot tā laika kompartijas politiku. Ideja par vēstuli radās jau 1969. gada vasarā. E. Berklavs sākotnēji loloja cerību, ka tās izplatīšanai varētu meklēt kontaktus ar kādu no Maskavā akreditēto lielāko rietumvalstu preses izdevumu pārstāvjiem. E. Ērenštreite pat izteica gatavību braukt uz Maskavu, piekļūt pie Lielbritānijas, Francijas, Itālijas vai kādas citas rietumvalsts vēstniecības ēkas un vēstuli pārmest pāri tās žogam. Priekšlikumu tomēr noraidīja kā pārāk riskantu un grūti realizējamu. Beigās nolēma, ka vēstuli uz Rietumiem varētu nogādāt ar kāda trimdas latvieša starpniecību, kas, apmeklējot radus Padomju Latvijā, būtu ar mieru iesaistīties šajā bīstamajā pasākumā. Kurjers no Čikāgas 1971. gada 14. augustā čikāgietis Arturs Pormals trešo reizi ieradās ciemos pie savas māsas un radiem Padomju Latvijā. Dzimis Seces pagastā, savu dzimteni viņš bija spiests atstāt astoņpadsmit gadu vecumā kā viens no vāciešu arestētajiem leitnanta Roberta Rubeņa bataljona karavīriem. 1944. gada novembrī A. Pormals bija arestā Talsu, Liepājas un Dancigas cietumā, tad Štuthofas koncentrācijas nometnē, bet pēc tam nonāca vācu armijā – šoferu skolā Berlīnē un vācu gaisa spēku palīgvienībā Ziemeļitālijā. Beidzoties Otrajam pasaules karam, divus gadus viņš pavadīja amerikāņu gūstā, kam sekoja militārais dienests ASV armijas transporta rotā Vācijā un izpletņlēcēju vienībā Amerikā. Šodien, atceroties 1971. gada notikumus, A. Pormals uzsver – katra pret okupantiem vērsta darbība viņam likusies apsveicama un patīkama. Tāpēc piedāvājumu pārvest uz Rietumiem septiņpadsmit latviešu komunistu vēstuli viņš uzņēmis ar vislielāko nopietnību. Lai izvairītos no provokācijām un mazinātu risku, bija jārīkojas ļoti uzmanīgi. A. Pormals nevēlējās satikt cilvēku, kurš nodos vēstuli, lai iekrišanas gadījumā čeka no viņa to nevarētu uzzināt. Svarīgā dokumenta nodošana notika 24. augusta vakarā, kad A. Pormals devās vērot hokeja spēli Rīgas Sporta pilī. Bija sarunāts, ka pirms spēles cilvēku burzmā pie Sporta pils kāds viņam no aizmugures pabāzīs zem rokas avīzē ietīto sūtījumu. Šis cilvēks bija E. Berklava domubiedrs, Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas darbinieks Jānis Galdiņš, kurš pazina A. Pormala brāli, bijušo nacionālo partizānu Jāni Pormalu. Turpretī ne E. Berklavs, ne citi latviešu komunisti nezināja, kurš šo sūtījumu izvedīs no Latvijas. A. Pormals saņemto vēstuli vairākas dienas glabāja paslēptu radioaparātā viesnīcas "Rīga" numuriņā. Istabas biedram, kādam Kanādas latvietim, viņš pateica – ja viņš neatgriežas viesnīcā, lai pēdējais radioaparātu izsviež ārā pa logu. 28. augustā A. Pormals devās mājupceļā no Rīgas uz Čikāgu. Viņš zināja, ka, iebraucot Latvijā, nebija atļauts ievest ziedus, toties tos brīvi varēja ņemt līdzi prombraucot. Rožu pušķim ap kātiem zem papīra iesaiņojuma kopā ar izvedamo dokumentu viņš bija ietinis mazu plastmasas maisiņu ar ūdeni. Tā kā dokuments bija drukāts uz plāna zīdpapīra, briesmu gadījumā viņš viegli varēja to sabojāt, uz rozes asumiem sadurot ar ūdeni pildīto plastmasas maisiņu. Šodien A. Pormals atceras, ka Ļeņingradā pēc pārsēšanās skandināvu SAS lidmašīnā pasniedzis rozes stjuartei, pasūtījis glāzi kokakolas, bet latviešu komunistu vēstuli novietojis savā rokas bagāžā. Ar brāļu Andreja un Jāņa Trapānu starpniecību vēstule no ASV sasniedza Zviedriju. Pateicoties latviešu sociāldemokrātu Stokholmā aktīvai darbībai, tā uzsāka ceļu pa visu pasauli. A. Pormals un E. Berklavs satikās un iepazinās tikai 1989. gada 28. novembrī Čikāgā, kad E. Berklavs simboliski parakstīja šo dokumentu. Mūsdienās trūkst tikai tā pirmās lapas oriģināla. To sabojāja ASV izlūkdienesta speciālisti, ķīmiski pārbaudot dokumenta autentiskumu. 1998. gadā vēstules oriģināls nonāca Okupācijas muzeja krājumā un ir apskatāms tā ekspozīcijā. Starptautiskā rezonanse 1972. gada 29. janvārī zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" vēstīja par tās dienas sensāciju — "Trieciens Padomju Savienībai no partijas vīriem Latvijā". Īsi pirms tam vēstules tekstu latviešu valodā publicēja Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Stokholmas izdevums "Brīvība". Tās tekstu krievu valodā nolasīja radio "Svoboda" raidījumā. Starp laikrakstiem, kas rakstīja par latviešu komunistu vēstuli, bija zviedru "Aftonbladet", dāņu "Berlingske Tidende", norvēģu "Aftonposten", vācu "Die Welt", šveiciešu "Neue ZŅricher Zeitung", franču "Combat", angļu "Daily Telegraph", amerikāņu "The New York Times" un daudzi citi. Jau 1972. gada aprīlī tā bija lasāma ASV Kongresa oficiālajā dokumentu krājumā "Congressional Record" un nonāca daudzās ārzemju pārstāvniecībās. Kad vēstules atbalsis sasniedza arī Padomju Savienību, čekas virsvadībā sākās aktīvi tās autoru meklējumi. Padomju puse oficiāli pauda, ka šis dokuments ir viltojums un tapis Rietumu antikomunistu aprindās. 1972. gada 24. februārī laikraksts "Cīņa" publicēja rakstu "Atbilde apmelotājiem", kurā nosauca vēstuli par "caurkritušu antikomunistu provokāciju", notikušajā vainojot ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldi un izsakot aizdomas par latviešu sociāldemokrātu līdera Bruno Kalniņa un trimdas vēsturnieka Ulda Ģērmaņa līdzdalību. "Cīņa" uzsvēra: "Austrumu tautas saka: suņi rej, bet karavāna dodas tālāk. Un, lai kādi mopši arī rietu starptautiskajos pagalmos, latvieši padomju tautas brālīgajā saimē stingrā solī mēro ceļu uz nosprausto mērķi, uz komunismu." 1972. gada aprīlī laikraksta "Dagens Nyheter" redakcija pat saņēma speciāli organizētu desmit Padomju Latvijas sabiedrības pārstāvju protestu "pret viltoto vēstuli par Latviju". Tā parakstītāju vidū bija strādnieki Valija Bērzupe un Pāvels Āboltiņš, zemnieki Elza Mitriķe un Arnis Stoķis, aktrise Vija Artmane, ārste Gaida Liniņa, students Uldis Rozevskis, bijušais sarkanais strēlnieks Eduards Smilga, čekists Vikentijs Latkovskis un kompartijas veterāns Fricis Bergs. Padomju drošības iestādes tomēr pamazām apjauta, kas varētu būt vēstules autori. Ar draudu palīdzību izdevās iegūt liecības no trijiem Rīgas Kinostudijas darbiniekiem, kurus E. Berklavs bija iepazīstinājis ar vēstules saturu. 1972. gada 24. decembri viņš pavadīja "stūra mājā" Rīgā. Vēlāk izrādījās, ka viens no E. Berklava darba biedriem vēstuli bija publiski nolasījis kādās kāzās, un viens no viesiem par to bija ziņojis čekai. Kaut arī E. Berklavs savu saistību ar vēstuli pilnībā noliedza, 1974. gadā viņu izslēdza no PSKP rindām. E. Berklavs atmiņu grāmatā pauda, ka galvenais vēstules tapšanas iemesls esot bijusi vēlme informēt skaitliski lielākās komunistiskās partijas un pasaules sabiedrību par Krievijas imperiālistu, kas maskējušies ar PSKP nosaukumu un cēlām frāzēm, rīcību, lūdzot ietekmēt PSKP un šādi paglābt latviešus no pārkrievošanas, terora un genocīda. 1972. gada sākumā pasauli pārsteigusī sensacionālā septiņpadsmit latviešu komunistu vēstule bija viena no nozīmīgākajām latviešu pretestības akcijām, kuru veiksmīgi īstenoja, sadarbojoties tautiešiem trimdā un Padomju Latvijā. Kā pagājušā laikmeta spilgta liecība šis dokuments savu nozīmi ir saglabājis arī šodien un ļauj mums labāk izprast un pārvarēt padomju okupācijas režīma atstāto mantojumu.