"Kara apstākļos mūsu sabiedrības tikumība stipri ir dragāta. Baudu un uzdzīves kāre pārņēmusi visus, no pusaudžiem līdz sirmgalvjiem. Vecāko paaudzi, cik tā maitāta, vairs nevaram labot, tamdēļ sabiedrībai un it sevišķi audzinātājiem, skolai un vecākiem jāpieliek visi spēki, lai pornogrāfiskie netikumi neieviestos jaunatnē," 1926. gada 31. janvārī Rīgas pilsētas skolu padomju pārstāvju sapulcē teica universitātes lektors Laimonis Gailītis.
Cīņas par tikumību (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Skolotāji nolemj lūgt Izglītības ministriju nodibināt pornogrāfijas apkarošanas komisiju. Tieši pirms 80 gadiem 13. aprīlī aktīvisti sastāda tās iespējamo sastāvu – 36 pārstāvji no 31 organizācijas.
Sāksim ar būtisku piebildi — toreiz vārdu "pornogrāfisks" uztver ne tik viennozīmīgi kā mūsdienās. Par pornogrāfiju 20. – 30. gados dēvē arī tādas parādības kā spilgti aprakstītās pašnāvības, zādzību, slepkavību, izvarošanu un citu kriminālnoziegumu sīkos aprakstus, personu noķengāšanu presē. "Pornogrāfiskā" sinonīmi ir seksuāli kairinošs, netikumīga satura, kailuma kults, sēnalas, neķītrības, izvirtība. Vārdu sakot, nevēlamas, kaitīgas parādības literatūrā un mākslā vai vispār kultūrā, ko par tādām uzskatīja cilvēki starpkaru Latvijā. Un, ja reiz kaut kas ir nevēlams, tātad – iznīdējams. Ik pa laikam notiek kampaņas, kuru mērķis – nostiprināt valsts likumdošanā savus priekšstatus par to, ko piedien redzēt publiskajā telpā. Trīs tādus "kara gājienus" vadīja avīze "Jaunākās Ziņas", lai piespiestu valsts varu ierobežot neķītra satura preses izdevumus. Tas liecināja, ka priekšstatam – presei jābūt "tautas morāliskās elpošanas orgānam" (Jāņa Akuratera salīdzinājums 1922. gadā), kura mērķis ir censties pāraudzināt vienkāršo cilvēku, – bija radusies alternatīva, tā dēvētā bulvārprese, ko šodien mēdz saukt par dzelteno.
Nekautrīgā erotisma ģifts
Pirmo pretpornogrāfijas kampaņu starpkaru Latvijā producēja "JZ" 1925. gadā tāpēc, ka avīzes "Rīgas Ziņas" redaktors Arturs Tupiņš publicēja "bezkaunīgo" Lūcijas Zamaičas rakstu par "JZ" kultūras nodaļas vadītāju Arturu Bērziņu. "JZ" Tupiņu iesūdzēja tiesā par frāzi, kas šodien, visticamāk, neizraisītu emocijas – "Drukājos visos žurnālos un laikrakstos, kur nododu manuskriptus, izņemot "JZ", kuru literāriskās nodaļas vadītājs Arturs Bērziņš vairāk nekā gadu nēsā manas dzejas krūšu kabatā uz pašas sirds, lai gan viņam ir jau otrā sieva, kurai pienāktos šī vieta". Ļoti interesanta ir "bezkaunīgās" frāzes tālākā metamorfoze. Jau 1926. gadā žurnāls "Aizkulises" to pārfrāzēja kā sensacionālo prāvu "par to "sirdi bikšu kabatā"", savukārt žurnālists Oļģerts Liepiņš 1982. gadā izdotajās atmiņās šo faktu atspoguļoja tik sagrozīti, ka tajā fiksēja nevis īstenību, bet izpratni par šīs prāvas būtību, kas bija saglabājusies viņa atmiņā: "Kādā feļetonā bija frāze par jēlām olām, kas Artūram Bērziņam esot ieliktas bikšu kabatā. Iejaucās dzejniece Lūcija Zamaiča un sagrozīja šo teikumu uz pornogrāfisku pusi." 1925. gada 5. maijā Rīgas apgabaltiesa Tupiņu un Zamaiču katru notiesāja ar 100 latiem vai 1 mēnesi arestā (rakstniece tobrīd jau atradās ilgākā ceļojumā Francijā).
Zamaičas raksta publicēšana tikai veicināja procesu, kurā sabiedrība formulēja attieksmi attiecībā uz jaunā tipa, proti, bulvārpresi. "JZ" tik efektīvu atsaucību izdevās panākt tāpēc, ka tobrīd 1925. gada preses tirgus deva pamatu īstenot pornogrāfijas apkarošanas kampaņu.
1924. gada septembrī Latvijā sāka izdot pirmo bulvārpreses izdevumu: ilustrētu žurnālu visām un visiem "Sensācija". 1926. gada janvārī latviešu bulvārpresē tādu bija vismaz septiņi. Rakstnieks Andrejs Upīts kritizēja tos kā atbaidīgi robustus, tādus, kas drukā "dzeju", ko pašpuikas bez kautrēšanās var rakstīt uz publisku atejvietu sienām, un raksturoja šādi: "Vīrietis te tiek iztēlots par kaut kādu anormālu dzimumdzīves vergu un sieviete par prostitūtu pēdējā stadijā." Taču pedagogi trauksmi sita jau 1923. gadā – vidusskolas skolotāju 2. kongress janvārī iebilda pret "nekautrīga erotisma un seksuālu kairinājumu ģifti", ko modernajā latviešu literatūrā ieveduši daži rakstnieki, nostādot dažāda veida seksuālos pārdzīvojumus gluži vai "par visas cilvēka dzīves centrālproblēmu". Uzsvēra, ka "visiem, kam mīļa mūsu tautas nākotne, visiem, kam dārgas cilvēces augstākas vērtības, ar īgnumu jāprotestē pret minēto parādību". Kongress nolēma "lūgt valdības iestādes aizliegt seksuāli kairinošas un šausmu filmas kinoteātros kā bērniem, tā pieaugušiem".
Tā paša gada 5. novembrī notika pirmā pornogrāfijas tiesas prāva Latvijā, ko aprakstījis jurists Andris Grūtups grāmatā "Tiesāšanās kā māksla. Pirmā daļa". Pie kriminālatbildības par apzināti nekaunīgu sacerējumu izplatīšanu sauca rakstnieku Pāvilu Rozīti un avīžu "Latvijas Vēstnesis", "Jaunākās Ziņas", "Latvijas Sargs" redaktorus un izdevējus. Raugi, jau 1921. gada vasarā viņi nodrukāja Rozīša stāstus "Gustavs Grasis", "Grāfs Lavendreks", "Apkārtnes Donžuāns", kuros bija aprakstīti arī stāstu varoņu erotiskie piedzīvojumi. Prokurors lūdza katru apsūdzēto sodīt ar vienu mēnesi aresta (maksimālais sods bija 3 mēneši). Tiesa pieņēma lēmumu apsūdzētos attaisnot.
Glābt no pagrimšanas!
Atgriežoties pie 1925. gada, — kampaņa izvērtās tiktāl, ka pornogrāfijas apkarošanas saukli, piemēram, "Demokrātiskais centrs" izmantoja 2. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā un Rīgas skolotāji stājās "pie jaunatnes glābšanas no tikumiskas pagrimšanas". 1926. gada sākumā pedagogi pieprasīja nodibināt izvirtības apkarošanas komisiju, jo "bērnus kairina žurnālu raibie zīmējumi ar sārtu miesu un baltu apakšveļu". Bibliofils Jānis Misiņš Rīgas pilsētas valdes izglītības komisijas 5. marta sēdē atzina, ka visu mūžu cīnījies pret cenzūru, bet tagad mūža beigās tā jāsaucot atpakaļ, jo "ar izvirtības literatūru 7 Latvijas brīvības gados tauta samaitāta vairāk nekā 700 verdzības gados".
Rezultātā 1926. gadā Izglītības ministrijas kompetencē nodeva Kinocenzūras kolēģiju, kas līdz tam atradās Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un galu galā izveidoja pat divas komisijas. Pirmā – Kaitīgo kultūras parādību (preses interpretācijā – pornogrāfijas) apkarošanas komisija – darbojās uz sabiedriska pamata un nodarbojās ar jaunatnei ieteicamās literatūras sarakstu sastādīšanu. Savukārt otrā – Jaunatnei kaitīgās literatūras apkarošanas komisija, ko nodibināja, pamatojoties uz 1927. gadā izdotajiem Noteikumiem par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, – nodarbojās ar kaitīgo grāmatu saraksta stādīšanu. Pirmo sēnalu literatūras sarakstu "Valdības Vēstnesī" tā publicēja jau 20. jūlijā. Starp citu, noteikumus izstrādāja, par paraugu ņemot analogu, kas Vācijas reihstāgā tobrīd bija izskatīts jau 2. lasījumā.
Attiecībā uz izlaidīgo toni
Otrreiz "JZ" cīņā par tikumību devās 1930. gadā. Arī šoreiz priekšplānā izvirzījās avīzes darbinieka aizskartais gods.
Ja apsūdzētais tiesas prāvā, ko tik sīki atspoguļoja avīze "Pēdējā Brīdī", nebūtu bijis Ilgas Zvanītājas izvarošanā apsūdzētais "JZ" redaktors Jānis Benjamiņš (viņu attaisnoja), tad 1930. gadā sabiedrība, iespējams, arī nepiedzīvotu pretpornogrāfijas kampaņu. Tās ietvaros Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības valde 20. decembrī pieņēma lēmumu, kurā nosodīja "tādus nekulturālus preses paņēmienus kā sensāciju radīšanu un privātās dzīves ķengāšanu". Savukārt "attiecībā uz dažu preses orgānu izlaidīgo un pagrimušo toni" paziņoja, ka "Pēdējā Brīža" un citu privātās dzīves aizkulišu laikrakstu redakciju locekļi" nav arodbiedrības biedri, tāpēc tā "par viņu darbību morālu atbildību nenes".
Trešo iespaidīgo "JZ" uzturēto kampaņu starpkaru sabiedrība piedzīvoja 1934. gadā, kad pianistes Lilijas Kalniņas-Ozoliņas pašnāvība 9. februārī aktualizēja šo morāliski nosodāmo netikumu — privātās dzīves tendenciozu izklāstīšanu presē. Žurnāls "Aizkulises", kura faktiskais redaktors bija Tupiņš (viņu "JZ" konsekventi savās slejās dēvēja par "naktspodu žurnālistu"), publicēja ziņu: "Radiofona populārais trio draudot izirt. Mandarins no sava drauga dabūjis belzienu un ieradies darbā ar saskrambātu seju. Raudājis un kritis histērijā visu darbinieku priekšā. Likumīgais pēc skandāla ieradies konservatorijā galīgi nelietojams. Daiļais, kā lilija, radījums žēlojis abus, skriedams no konservatorijas uz radiofonu. Mūziķi ar savu trio priekšgalā beidzamā laikā ir nodevušies Bakhusa kultam, un agrāko sodu vietā tagad mandarins pārkāpējiem draudzīgi uzsit uz pleca un liek šmaukt uz mājām." Tikai šauru aprindu cilvēki varēja saprast, ka mandarins ir komponists Jānis Mediņš, likumīgais – čellists Alfrēds Ozoliņš, bet lilija – pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa. Par viņu attiecību trijstūri "Aizkulises" 1934. gada janvārī vienu reizi jau bija ironizējušas: "Pirmā vakarā ložā redzēti Lilija Kalniņš ar savu vīru Ozoliņu. Balkonā sēdēja grupa konservatoristu. Kad Pipsis [populārs divertismentu personāžs] jautāja: "Kur palicis Ozoliņš?", konservatoristi no balkona kliedza: "Ozoliņš sēž ložā, bet kur palicis Mediņš?" Pat tad, ja pēdējais piliens pianistes ciešanu kausā nebija vis "Aizkulišu" ziņa, kā neatlaidīgi uzstāja "JZ", bet gan vīra aizcirstās durvis, atstājot pirms dažām stundām žurnālu izlasījušo mākslinieci dzīvokļa ārpusē, svarīgi, ka daudzi to tiešām atzina par reālu iemeslu pašnāvībai un gānīja nepieklājīgo presi, ko par tādu padarot spekulēšana uz cilvēku zemākiem instinktiem.
Publiska izpļaukāšana
Abos iepriekšējos incidentos redaktori Tupiņš un "Pēdējā Brīdī" redaktors Jānis Grīnblats tika cauri ar publisku izpļaukāšanu (Tupiņš vismaz divas reizes — vienreiz pieņemšanā Krievijas sūtniecībā, otro Nacionālajā teātrī, Grīnblats — vienreiz). Turklāt, ja Žurnālistu un rakstnieku biedrība, kas "uzskatāma kā sabiedrības domu izteicēja", nolēma Tupiņu, kurš ar "Rīgas Ziņām" ir ienesis pornogrāfiju latviešu avīžniecībā, neielaist 1926. gada preses ballē, tad šajā gadījumā 32 Nacionālās operas darbinieku grupa izdemolēja J. Lukstiņa un biedru spiestuvi, kas izdeva žurnālu "Aizkulises". 23. martā "Aizkulišu" demolēšanas prāvā pie atbildības sauca 23 personas par trokšņošanu un miera traucēšanu. Komponistu Jāni Kalniņu un diriģentu Teodoru Vēju notiesāja ar 20 latiem vai 5 dienām arestā par trokšņošanu, baleta mākslinieku Boļeslavu Mileviču ar tādu pašu sodu par Lukstiņa aizskaršanu ar darbiem. No Vēja piesprieda arī 5 latu civilprasību (viņš tintes pudeli "ielaida" logā). Pārējos apsūdzētos attaisnoja. "JZ" to raksturoja kā spontānu sašutuma izpausmi, tomēr jāpiekrīt žurnālistam Oļģertam Liepiņam, ka "līdzīgas akcijas nekad nerodas spontāni".
Savukārt vara zibenīgi ķērās izstrādāt papildinājumus likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, jo to pieprasīja virkne darba kolektīvu un biedrību, kuru pārstāvji (aktieri, mūziķi) bija teju vispopulārākie cilvēki sabiedrībā: Nacionālās operas, Nacionālā teātra, Dailes teātra, Strādnieku teātra direkcijas un personāli, Aktieru arodbiedrība, Operas solodziedātāju biedrība, Latvijas baletdejotāju biedrība, aicinot pievienoties arī citas kultūras organizācijas. Valsts kanceleja 12. februārī deva rīkojumu Latvijas Telegrāfa aģentūras direktoram Rihardam Bērziņam turpmāk "Letas" kioskos vairs nepieņemt pārdošanai izdevumus "Aizkulises", "Dzimtene" un "Intīmā Rīga" kā izdevumus, kuru saturs veltīts citu personīgās dzīves noķengāšanai. Iekšlietu ministrs Gustavs Mīlbergs tajā pašā dienā uzdeva preses un biedrību nodaļai izstrādāt papildinājumus likumā par sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanu (periodiskos politiskos izdevumus likums liedza uzņemt sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā, un to izmantoja arī, piemēram, "Aizkulises"), kas piešķirtu plašākas pilnvaras un rīcības brīvību sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijai, paredzot, ka tas būs izdarīts jau 13. februārī, lai tajā pašā dienā to iesniegtu Ministru kabinetam, bet vakarā — Saeimai. 15. februārī valdība pieņēma un nolēma iesniegt Saeimai pārgrozījumus likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, jauno likumprojektu nosaucot "Likums par kaitīgās literatūras apkarošanu". 16. februārī to nodeva Saeimas izglītības un juridiskajām komisijām, taču 23. februārī Ministru kabinets lūdza Saeimu izsniegt tam atpakaļ grozījumu projektu likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, abas komisijas tam piekrita, un tas arī tika izdarīts. Apritē tie parādījās tikai autoritārajā režīmā, kas tos uzskatīja par tik būtiskiem, ka rīkojums par to, ka likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras minētos izdevumus aizliegts atklāti izlikt vai piedāvāt, bija starp pirmajiem, ko valdība izdeva jau 1934. gada 18. maijā.