Vēl joprojām pastāv mīts par latgaļu separātismu. Tāpat kā pastāv mīts par latgaliešu garīgo un morālo atpalicību latviešu nācijas kopainā. Vēl joprojām pastāv mīts par latgaļu nelatvisko izcelsmi un viņu senvēstures neesamību. Tāpat kā pastāv mīts par latgaliešu invāzijas draudiem un latviskās Latvijas iznīcināšanu, pieļaujot latgaļu valodas un kultūras autonomijas demokrātisku un valstiski nostiprinātu brīvību.
Latgaliskā būtība un sūtība globalizācijas apstākļos (41)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ir taisnība, ka vēl nekur pasaulē bez noteiktu mītu izmantošanas nav notikusi sabiedrības transformācija — labā vai arī sliktā nozīmē. Līdz šim visi iepriekš minētie un vēl citi neminētie mīti latgaļiem Latvijā, jāsaka — arī visā pasaulē, ir radījuši vienīgi neērtības un sarežģījumus savas latgaliskās būtības un sūtības uzturēšanai, sava senlatviskā (lotu, letu, arī litu — kā kura sveštauta to ir pierakstījusi) kultūras mantojuma, jo īpaši nemateriālā, saglabāšanā un nodošanā nākamajām latgaļu paaudzēm. Sabiedrības transformācija Latvijā ir bijusi orientēta, kopš valsts dibināšanas un kopš Latvijas valstiskuma atkalatjaunošanas, tikai vienā virzienā: viena valsts, viena tauta, viena valoda, nepieļaujot ne mazāko pielaidi, lai īstenotu 1917. gada Rēzeknes kongresa lēmumus par latgaļu valodas un kultūras patstāvīgu attīstību kopējā Latvijas valstī un latviešu nācijā.
Latviskais — bez latgaliskā šarma? Pasaule ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Ir izmainījušies arī seno latgaļu pēcteči. Ir izmainījusies latgaliskās būtības un sūtības vērtību izpratne arī pašreizējos latgaliešos. Mūsdienu globalizācijas politika ir tik uzvarpārpilna, ka tās priekšā saļimst pat lielas nācijas. Teiksiet — latgaļu liktenis ir izlemts, un tur neko nevar darīt, jo ir jāpazūd tam, kas nav spējis līdz šim kļūt par stabilu un pasaulē atzītu vērtību. Bet — vai tas patiešām tā ir? Vai tad pasaules tautu kultūras mantojuma krātuvē latgaliskajam vairs nav vietas? Un vai šajā krātuvē jau nav daudz no latgaļu kultūras un kultūrvēsturiskā ielikts? Un vai tagadējie latgalieši ir tik nespējīgi savu identitāti apliecināt pasaules kultūrmantojuma kopsakarībās? Un vai mūslaiku latviešu nacionālais lepnums un nacionālās kultūras vērtības drīkst attīstīties bez latgaliskā šarma un latgaliski atšķirīgās, vietām krasi atšķirīgās, savdabības? Šoreiz nerunāsim par to, kāpēc un kā, un kad radušies visi mīti par latgaļu negatīvismu. To visu labi zina vēsturnieki un kultūrvēstures pētnieki. Nemeklēsim vainīgos — kam šie mīti bija vajadzīgi. Latgalieši to zina un ir samierinājušies ar savu priekšteču likteni. Bet pašreizējā latgaļu paaudze, kura ieiet brīvajā pasaulē uz sevis apzināšanu ārpusvērstā orientācijā, vairs nevēlas būt bez savas valodas, bez savas kultūras izpausmēm, bez sevis pārstāvēšanas ar tīri latgaliskajiem elkiem, simboliem, atribūtikas un latgalisko būtību apliecinošiem visas tautas kopsvētkiem — plašu sabiedrību aptverošiem notikumiem, kas atbalsotos arī ārpus Latvijas. Mūsdienu latgalietis — jaunietis ar pašvērtības apziņu sevī — vairs necieš savas priekšgājēju paaudzes necieņu pret savu valodu, jā, jā — valodu, nevis dialektu vai izloksni. Un tas jau ir jāņem vērā Latvijas politiķiem, pašvaldību un valsts darbiniekiem, arī pedagogiem un kultūras darba organizatoriem. Šī jaunā ārpusvērstā orientācija ir apsveicama. Bet ir viens — bet. Dzīvē ienāk jau ceturtā paaudze, kurai skolās, pēdējām divām paaudzēm — arī ģimenēs, ticis nepārtraukti ieaudzināts mazvērtības komplekss, pareizāk — uzskatu kopums, ka tavs latgaliskais tev tikai traucē, tāpēc centies no tā atbrīvoties, pat noliegt to sevī ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Un, lūk, saduras divi magnēta poli, kas rada magnētisko eksploziju. Pirmais — es esmu šmaukts un padarīts par bezsejainu latvieti. Otrais — es esmu līdz šim orientēts savā latgaliskajā būtībā un sūtībā tikai un vienīgi uz iekšpusvērstu apziņu. Un šī paaudze, kā divi magnēta poli, spēj darboties divos pretējos virzienos: pievilkt pie sevis un atgrūst no sevis. Tagadējā latgaļu paaudze var pārsteigt ar labestīgu pozitīvismu un arī ar ļaunu negatīvismu. Tas viss atkarīgs no varas un uzskatu turētāju konkrētajā vietā un momentā nostājas pret latgaliskā patriotisma jūtām un to izpausmēm jauniešos.
Latvieši, kas ciena latgalisko Latgalieši zina, cik liela un uzticību pārraujoša plaisa ir starp atvērtajiem latgaļiem un noslēgtajiem citnovadniekiem, kuriem latgaliskais nav pieņemams un ir vienīgi izsmejams un nievājams. Daudzreiz šī plaisa ļauj latgaļiem sevi identificēt par patstāvīgu baltu tautu. Nebrīnīsimies! Bet tas tā arī ir, skatoties no to latviešu puses, kuri, dzirdot runājam latgaliski, neko nesaprot. Vai latvietis ir pieļāvis domu (fui!), ka viņš pats un viņa bērni varētu mācīties latgaļu valodu? Latvietim (nu jau arī pašiem latgaliešiem) pat prātā neienāk doma, ka tādu latgaļu valodu (un vai tad tā ir valoda?) varētu mācīt skolā... Bet, lai kā arī būtu bijis un vēl būs, lielākā daļa latgaliešu vienalga cer un tic, ka viņu valoda tiks mācīta skolās, kaut vai tikai Latgalē. Jāpasaka arī tas, ka patlaban puse latgaliešu dzīvo ārpus Latgales. Un šī ārpus Latgales dzīvojošā latgaliešu masa nākotnē arī noteiks latgaļu valodas un latgaļa rakstura un mentalitātes izdzīvošanu vai dabisku atmiršanu. Jo, ja turpināsies tradīcija, ka Latgalē dzīvojošo latgaliešu bērniem ar pārējā Latvijā dzīvojošo latgaliešu bērniem ir obligāti jāsarunājas čyuļuski, bet ne otrādi — Latgalē iebraukušie pārnovadu latgaliešu bērni runā savā starpā latgaliski, tad latgaliskās pašiznīdes sindroms nebūs apturams. Bet ir arī cita tendence. Daudzi citnovadu latvieši, kuriem nav nemaz latgaļu asiņu sevī, ar cieņu un godu izturas pret latgaliskajām vērtībām, arī pret valodu, un īsā laikā apgūst latgaļu sarunvalodu vai rakstu valodas formu un nemaz nejūtas apkaunojoši, kad var būt latgaliešos kā savējie. Es neteikšu, ka šādu latviešu ir mazums. Viņu ir pulka daudz folkloras, mākslas un zinātnes cilvēkos. Un tas jau daudz ko pasaka par labu patiesībai! Šo visu zinot, ir nesaprotami, ka valsts ar savām politiskajām izglītības struktūrām vēl joprojām stāv malā, stāv samērā nomaļus no valstiskās prezentēšanās pasaulei caur latgalisko. Deklarēt savu pozitīvismu attiecībā uz Latgali ir viens, bet valstiski savā valstī un pasaulē latgalisko nomales sindromu izskaust ar karojošām metodēm ir pavisam kaut kas cits. Un šā — kaut kā cita — jau labu laiku pietrūkst gan pašiem latgaliešiem, gan valstij kopumā. Latviešiem it kā piedien būt stūrgalvīgiem dažādos nacionālajos jautājumos, bet attiecībā uz latgalisko šī stūrgalvība ir vājuma pazīme. Labāk būtu, ja veidotos valsts savdabīgais modelis, kas pārsteigtu pašus latviešus un pasauli ar interesanto noturīgās iekšējās latgaļu pašpasaules iznešanu ārējā gaismā. Kas un kurš būs tas, kas neturpinās kaislīgo — viena tauta, viena valoda — iznešanu ārpasaulē, totāli noklusējot latgaliskā esību pabērna lomā, un sāks iziet pasaulē ar atvērtu latviešu nācijas latgaliskās sejas daļas līdzāspastāvēšanu visur? Vai atceramies uzskatu revolūciju Latvijā par latgaliešiem pēc Jāņa Streiča kinofilmas Cylvāka bārns parādīšanās? Es domāju, ka nu ir pienācis laiks uzņemt kinofilmu par dižo latgalieti Pīteri Miglinīku! Otru tādu spēcīgu un vispārcilvēcisku personību, savas tautas demokrātisko tiesību aizstāvi un savas dzīvības atdevēju par savu apspiesto tautu bez jebkādas vardarbības centieniem, panākot savas tautas tiesību atzīšanu, nevienai tautai uz pasaules neatrast. Vienīgi — Pīteri Miglinīku var salīdzināt, pietuvināt seno jūdu tautas Dieva dēlam Jēzum Kristum!
Ar to pasaule uzzinātu par Pīteri Miglinīku, un caur Pīteri Miglinīku atklātos latgalieša rakstura tips un vēsturiski mākslinieciskais latgaliešu izgaismojums mītu pasaulē.
Kāpēc visi klusē? Bet kas tad ir un vai var būt latgaliskā pārstāvis pasaulē? Un vai latgaliešus kāds pārstāv arī valstī? Zinu, zinu — sāksiet skaitīt ar zibeni šķeļošām acīm un ar putām uz lūpām, ka bezkaunības čangaļiem netrūkst, jo visur viņi ir pārstāvēti. Bet — vai latgaļi un viņu valoda, kultūras savdabīgais, rakstura īpatnais ir pārstāvēti kādā kustībā, partijā, organizācijā, fondā vai kādā pašvaldības vai valsts formējuma daļā? Nav! Kādreiz, pavisam nesenā pagātnē, Latgali un latgaliešus pavisam aktīvi politiski, sabiedriski, kulturāli un pat morāli pārstāvēja Valda Lauska vadītā Latgales Demokrātiskā partija. Žēl, bet latgaliešu mazais apdzīvotības procents Latgalē neļāva, pareizāk — nedeva tai iespējas, ieiet lielajā politikā. Partija pašlikvidējās, un nu latgaļiem nav pat sava preses izdevuma latgaliski...
Bet jauniešu potences arī netiek izmantotas. Klusē Latgales pašvaldības, Latgales augstskolas, Latgales Pētniecības institūts, klusē valsts institūcijas, kas nepētī perifērismu kā radošas eksistences pamatu, ģeokulturālas valsts malas (nevis nomales) valodu un kultūru, gadsimtos pastāvējušu politisko un etnisko robežsituāciju un nepasniedz to savai tautai un pasaulei kā lielu vērtību, tādā veidā veicināt latgaliskā saglabāšanu. Ir bīstami turpināt nemitīgu cīņu par tautiskajām vērtībām — it kā tikai uz 1918. gada Latvijas valsts mērkoka listes uzliekamām. Valsts un tautas vēstures rakstīšanas un mācīšanas pamatshēma prasa revīziju. Centrēšanās uz Rīgu un uz tikai it kā caurmēra latvieti ir vēsturiska nepatiesība, lai neteiktu — īsti meli. Latgaļi Livonijas valstī, latgaļi Rīgas arhibīskapa valstī, latgaļi Kijevas, Pleskavas, Novgorodas, pat Maskavas valstīs, latgaļi Polijas–Lietuvas valstī un Cariskajā Krievijā, latgaļi pēc 1918. gada un pēc 1991. gada — tās ir kopsakarībās nesaliktas lietas, kas būtu jāpētī Latgales augstskolām un Latgales Pētniecības institūtam Daugavpilī, saņemot finansējumu no valsts. Ir nepiedodami un melīgi, runājot un rakstot par laiku un notikumiem pirms 1918. gada, vēl arvien pārspīlēti noklusēt latgaļus, zinot, ka tikai 1918. gada Rēzeknes kongress nolēma par kopējas novadu valsts izveidi, latgaliešus kā patstāvīgu vienību ieskaitot veidojamās latviešu nācijas sastāvā. Latgale, latgalieši, latgaliskais jautājums, latgaļu valodas pagātne un nākotne — tas ir tāds vēsturiskās aprobežotības īpašums Latvijas un pasaules vēstures grāmatās, kas turpmāk vairs nedrīkst būt tikai latviešu vai pašu latgaliešu nacionālais īpašums, jo tas ir ilgā vēsturiskā laika gaitā izveidojies Baltijas reģiona austrumu malas ģeokulturālais mezgls — tautu staigāšanas koridors un pamattautas — senās latgaļu tautas, vai sauciet to par cilti — vienīgā vieta uz zemeslodes, kur ir viņu etniskā dzimtene zināmos vēsturiskos laikos. Tāpēc tagad, kad Latvija ir ES dalībvalsts, kad Latvija ietilpst NATO, ir jāsāk runāt patiesību par Latgali un latgaļu vēsturiski smago situāciju, saucot lietas īstajos vārdos; par latgaļu valodas kā reģionālās valodas esību Latvijā, par dažādo tautu un dažādo valstu dažādajos laikos īstenoto traucējošo vai vardarbīgo politiku pret latgaļu kultūras attīstību un arī šo — dažādo — īstenoto labdabīgo politiku pret latgaļiem un to kultūru.
Berlīnes mūris Latvijā?
Kā tad ir ar to ārpusvērsto orientāciju pašu latgaliešu vidū? Latgalieši izceļo uz rietumvalstīm un apmetas tur uz dzīvi. Vai tur kaut kas kaut ko uzzina par latgalisko? Noteikti, ka nē! Jo kalps svešumā ir bezpersonisks. Latgales iedzīvotāji un pašvaldības, dažādās saimnieciskās organizācijas un privātpersonas, kultūras un izglītības iestādes piedalās starpvalstu projektos. Vai tur kāds zina un tiek informēts par latgaļu problēmām? Nu taču — nē! Projekts ir tikai naudas kaltuve, kas ir anonīma nacionālajā ziņā. Bet kur būs iekšvalstiski, ar pašvaldību un valsts pārstāvniecību saistīti, nevalstisku organizāciju, zinātnisku iestāžu radīti projekti, kuri risinās Latgales reģiona ģeokulturālās vēstures savdabības jautājumus, kuri iesaistīs šādos projektos tās valstis, kas ir līdzatbildīgas par latgaliskās kultūrvides iznīcināšanu vai — atsevišķos vēsturiskajos posmos — arī attīstīšanu? Vai šādi projekti un šāds darbs var veidoties un veiksmīgi darboties bez pašu latgaliešu iniciatīvas un uzstājības valstiskā līmenī? Nevar! Tāpēc jau tagadējā paaudze cenšas Latgalē ieaudzināt jaunajos perifērijas pašvērtību, lai visā valstī tuvākajā nākotnē latgalisko izjustu kā stratēģiski nozīmīgu. Jo tā taču ir vēsturiski svarīga patiesība, ka latgaļu zeme ir mūsdienu baltu tautu robežzeme, baltu tautu valodas un kultūras province reģiona ziemeļaustrumos, turklāt tāda province, kur baltu tautu izpētes procesā vismazāk pētīts indoeiropeiskās Eiropas kopsakarībās esošais latgaļu kultūras fenomens. Pašu latgaliešu ieinteresētība un jaunās paaudzes atdzimšana latgaļu valodā un tradīcijās ļauj cerēt, ka latgaliskās vērtības centrēsies apziņā kā vērtības, kuras, klusi ciešot, nav jāpatur sevī, bet jāiznes pasaules apskatei un saklausīšanai. Ir vērta tā perifērija, kura uzdrošinās būt par centru. Bet latgaļi nekad nav bijuši tie, kas atzinuši sevi par nomales pamestiem bērniem. Latgale ir pasaules centrs, un šis CENTRS ir jāparāda pasaulei, kura to vēl nav apzinājusies! Vienīgi iespējas parādīt šo centru ir vēl ļoti vājas. Vājas, jo latviskā valsts visu latgalisko joprojām cenšas turēt savos perifērijas izpratnes un Lielrīgas pārpratnes žņaugos. Pats galvenais, lai problēmu atrisinātu, — ir jābūt latgaliešiem, jāskan dzīvai ikdienas latgaļu valodai, jārada situācija, ka latgaliskais fenomens Latvijā un Eiropā ir vērtība, ar ko var lepoties. Bet, ja lepoties, tad lepoties ar vērienu — nojaucot visas aizspriedumu robežas savā valstī un nezināšanu robežas aiz valsts robežām. Un šīs nojaucamās robežas nav saredzamas un sataustāmas kā tāds Berlīnes mūris. Robeža ap visu latgalisko ir garīga, emocionāla, pat — ezoteriska. No paaudzes uz paaudzi saikne ar latgalisko tikusi mākslīgi un uzspēlēti šķirta, nobīdīta arvien tālāk un tālāk, padarīta par nepārvaramu aizu. Šo Berlīnes mūri Latvijā varēs sagraut tikai tad, kad latgaļu valoda tiks atzīta par visas latviešu nācijas nenovērtējamu bagātību, kad katrs latvietis bez aizspriedumiem izlasīs Mikeļa Bukša Latgaļu atmūdu, kad katrs latvietis lasīs un ieteiks otram izlasīt Čenču Jezupa, Ontona Rupaiņa, Juoņa Broka un citu latgaļu rakstnieku un dzejnieku darbus. Jā, šim laikam ir jāatnāk, kad katrs, kurš interesēsies par Latviju, spēs apbrīnot latgaļu garīgo spēku: fiziski ejot bojā, saglabāt savu vēsturisko identitāti un savas valodas seno kultūrslāni, nepieņemot nekādu citu piedāvājumu...