Tuvojoties gada nogalei, tāpat kā iepriekšējos gados palielinās pirotehnisko izstrādājumu piedāvājums un pieprasījums. Likumdošana par sprāgstošo brīnumu apriti nav mainīta – mazgadīgajiem tos pārdot nedrīkst. Lai iegādātos kādu nopietnāku salutējamo, ir jāuzrāda pase.
Nemācāmies no kļūdām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Liepājnieki pauž sašutumu, ka bodnieki pārdod spridzināmos visiem, arī zēniņiem, kuru deguns nesniedzas virs letes. Bet iedomāsimies sevi pirotehnisko izstrādājumu pārdevējas lomā. Kā lai viņa zina, ka petardes, ko iegādājas 17 gadu vecs puisis vai pusmūža vīrs, nav šo pircēju lietošanai? Kā lai pārdevēja izzīlē, ka aiz stūra šos starpniekus gaida puišeļu bars, kas veikalā iesūtījuši pārstāvi? Un vai gan pārdevēja var liegt sievietei iegādāties šaujamos, kaut arī skaidri redzams, ka viņa tos pērk savam turpat blakus stāvošajam gadus septiņus vecajam dēlēnam?
Taču ne par to ir šis stāsts. Mani absolūti nevilina salutējamie. Mani satrauc to radītās sekas. Kaut arī iepriekšējos gados bijis gana nelaimju, kad gan paši salutētāji, gan cilvēki no malas guvuši traumas, mācības nav. Joprojām ielās un pagalmos būkšķ sprādzieni, tantiņas izbīlī ķer pie sirds, bet sētas kaķi diebj prom, ko nagi nes. Taču kaut būtu tik vien! Bet nē. Kādam nejēgam degoša petarde jāiemet sejā garāmejošai meitenei, traumējot pusaudzei abas acis. Par laimi, acu gaismu meitene nezaudēs, vienīgi rētas visu mūžu atgādinās par piedzīvoto.
Meitenes sejas izbojātājs nav notverts. Taču kopumā policija notvērusi daudz bumbotāju – Liepājā, Aizputē, Priekulē. Lasītāji savos komentāros neslēpj sašutumu, ka visus pirotehniķus vajadzētu izolēt no sabiedrības, bet pirotehnikas materiālus vispār aizliegt pārdot.
Nupat izskanējis ierosinājums, ka nākamajā gadā pirotehniskos izstrādājumus drīkstēs iegādāties tikai personas, kuras sasniegušas 18 gadu vecumu. Piekrītu. Taču ierosinājumam pilnīgi aizliegt pirotehnikas materiālu apriti nepiekrītu. Ikviens aizliegums interesi par aizliegto padara jo lielāku. Jo aizliegtais auglis ir tas saldākais. Tad varam nonākt pie otras galējības – nevarēs iegādāties rūpnieciski ražotus salutējamos, ķīmiķos tos paši. Kā savulaik padomju laikā, kad lietā tika likta gan zēvele no sērkociņiem, gan zilie graudiņi, gan skolas ķīmijas kabinetā nočieptais alumīnija pulveris un vara vitriols.
Kādas šādai pašdarbībai būs sekas? Atbilde nav tālu jāmeklē. Rīgā kāds pusaudzis stacionārā jau ārstē apdegumus, kas gūti, eksplodējot pašdarinātai raķetei. Mediķi atzīst, ka nosvilušās skropstas un uzacis esot nieks salīdzinājumā ar rētām, kuras zēna sejā ietetovējusi viena no spridzekļa sastāvdaļām – kālija permanganāts. Jācer, ka puisim notikušais būs laba mācība, jo sen jau pierādīts, ka neattaisnojam uz sevi liktās cerības, ka gudrs cilvēks mācās no svešām kļūdām. Ja mācāmies, tad tikai no savējām.
Varbūt derētu par šo tematu vēlreiz padomāt? Lai nākamais gads neatnāktu ar raķešu izdedzinātiem dzīvokļiem, saspridzinātām delnām un citām nelaimēm. Atcerēsimies gadumiju pirms vairākiem gadiem tepat mūsu pilsētā, kad bērna prātā esoša pieauguša vīrieša pašdarināta spridzekļa dēļ cieta meitenīte. Tas, ka šis vīrietis tika notiesāts, nevar no ratiņiem piecelt meiteni, kura kļuvusi invalīde.