Pagājušā gada nogalē Maskavā miris un februāra sākumā Latvijā apbedīts Jānis Dzintars - līdzās Aleksandram Drīzulim un Vilim Samsonam viens no toņa noteicējiem vēstures zinātnē Padomju Latvijas pēdējos gadu desmitos. Tā šodien raksta laikraksts "Latvijas Avīze", atsaucoties uz neoficiāliem avotiem.
Laikraksts: Miris padomju "galma vēsturnieks" Jānis Dzintars (21)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā raksta "Latvijas Avīze", daudzi vēl atceras Jāņa Dzintara publikācijas ''''Cīņā'''' un citos atmodai nedraudzīgos izdevumos, kas neatkarīgās Latvijas simboliku sunīja kā ''''buržuāziskajiem nacionālistiem'''' piederīgu, bet leģionārus un mežabrāļus dēvēja par ''''fašistiem'''' arī tad, kad pie tāda viedokļa vairs neturējās pat kompartijas vadība.
Maskavā Jānis Dzintars, īstajā vārdā Valdis Klucis, dzīvoja kopš 1991.gada augusta puča izgāšanās. Kā pastāstīja agrākais Dzintara kolēģis LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā vēsturnieks Ēriks Žagars, Dzintars miris 2007.gada 30.decembrī un kremēts. Urna ar viņa pelniem februāra sākumā pārvesta uz Latviju un apbedīta dzimto Lībagu kapos.
Diemžēl aizgājējam Ventspils pusē bija slikta slava. Tur tūlīt pēc Otrā pasaules kara Lībagu pagasta komsorgs sācis strādāt arī padomju represīvajos orgānos un piedalījies nacionālo partizānu, kā arī viņu atbalstītāju pratināšanās.
Kaut gan dzīves laikā LPSR un arī Krievijā Dzintars tika godināts par ''''akadēmiķi'''' un ''''vēstures doktoru'''', viņa agrākie kolēģi norāda, ka atvaļinātajam padomju milicijas apakšpulkvedim patiesībā nav bijis augstākās izglītības, ja nu vienīgi tā, kas iegūta PSRS kompartijas centrālkomitejas Augstākajā partijas skolā žurnālistikas specialitātē. Tas ir iemesls, kādēļ atmodas gados viņu atklāti sāka kritizēt kā ''''pseidovēsturnieku''''.
Darbu Vēstures institūtā Dzintars sāka 1961.gadā. Kaut arī Dzintars nav pratis vāciski un tātad nevarēja lasīt vajadzīgos vēstures dokumentus, tas viņam netraucēja atbilstoši padomju ideoloģijas kanoniem autoritatīvi spriest par latviešu leģionu, kā arī sarakstīt vairākas grāmatas, piemēram, ''''Rīgas pagrīdes noslēpumi'''', un līdzdarboties grāmatas "Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā" radīšanā.
Pārmaiņu vējus Induļa Roņa vadītajā Vēstures institūtā Jānis Dzintars nespēja pārciest. Žagars atceras, ka ''''akadēmiķis'''' 1990.gadā sabojājis attiecības ar visiem tik ļoti, ka no darba institūtā atbrīvots. No darba viņš aizgājis ar skandālu, draudot, ka ''''vēl atgriezīsies''''. Drīz pēc tam pārliecinātais komunists kā ciešs Alfrēda Rubika sabiedrotais ievēlēts Latvijas Augstākajā padomē (AP) kā ''''Līdztiesības'''' deputāts. No AP rindām Dzintaru izslēdza 1993.gada decembrī - tobrīd viņš jau vairāk nekā divus gadus dzīvoja Maskavā.
Mūža nogalē Jānis Dzintars 1995.gadā kļuva par Krievijas Ārējo sakaru akadēmijas (agrākās Vissavienības miera aizstāvēšanas komitejas) locekli.
Pēdējo reizi Latvijā Dzintars par sevi atgādināja pirms pāris gadiem saistībā ar Krievijas kinokompānijas "Trešā Roma" uzņemto propagandas dokumentālo filmu "Nacisms Baltijas gaumē" ("Nacizm po pribalķijski"). Tajā pseidovēsturnieks uzstājās kā ''''baltiešu fašisma'''' eksperts, sacīdams arī šādus vārdus: ''''Vēl 20.-30. gados Latvijā tika ieaudzināts fašisma gars, bet pēc Ulmaņa apvērsuma vispār katram iedzina galvā: ja esi latvietis, tad esi labāks nekā citi, īpaši jau ebreji vai slāvi.''''