Guntis Janaitis ir viens no tiem kareivjiem, kura ikdienas darba pienākumos ietilpst Brīvības pieminekļa sargāšana. Intervija ar Gunti notiek mirkli pēc tam, kad viņš beidzis stāvēt godasardzē un kopā ar kolēģiem gatavojas braukt nedaudz atpūsties. Pūšot aukstam ziemeļu vējam, kareivis intervijā portālam TVNET jautri stāsta par savu karavīra dzīvi. Pie pieminekļa piedzīvoti arī dažādi kuriozi un smieklīgi gadījumi.
Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi! Cik ilgi jau esat karavīrs?
Drīz jau būs divi gadi. Bijis arī mazs pārrāvums.
Cik ilgi sargājat pieminekli?
Pusotrs gads kopsummā laikam būs.
Ko tas jums nozīmē?
Mēs visi dienam Goda sardzes rotā. Mums tikt līdz piemineklim īstenībā ir prestiža lieta. Ne visi uzreiz tiek stāvēt. Kurš agrāk, kurš vēlāk.
Cik ilgi jācīnās, lai tiktu?
Viss jau atkarīgs no tā, kā sevi parāda treniņos, bet praktiski jāiziet četru mēnešu apmācība, lai vispār kļūtu par karavīru. Un tad vēl kaut kāds laiciņš – mēnesis, divi Goda sardzē tieši. Sākumā pie pieminekļa jāstāv, pēc tam jau var tikt drusku augstāk, vest maiņas.
Pastāstiet par sajūtām, kādas ir stāvot pie pieminekļa!
Pats grūtākais laikam ir tas, ka kāds vienmēr grib kaitināt, paskatīties, mēģināt sasmīdināt.
Smieties nedrīkst?
Nē.
Smaidīt?
It kā jau nē, bet gadās, ka kādreiz kādam paslīd kāja.
Kas tad ir? Sods?
Nē, tik traki jau nav. Praktiski jau neviens tā īpaši neizceļas, nesmaida.
Kā vēl jūs kaitina?
Mēģina pienākt klāt, pieskarties. Kamēr tā vienkārši pieskaras, tikmēr nekas... Cits mēģina iekniebt, pārbaudīt, vai ir dzīvs. Ļoti daudz garāmgājēju, it īpaši bērnu, domā, ka mēs neesam dzīvi.
Runāt jūs nedrīkstat?
Kategoriski nē. Bet, lai mūs neaiztiktu, mums stāv viens cilvēks – apsargs. Viņš visu laiku vaktē, lai mums viss būtu labi.
Vai jums drēbēs ir bāztas zīmītes vai kaut kas tāds?
Tagad tas vairs nenotiek. Tas bija agrāk. Kad bija obligātais dienests, tad bija visādi kuriozi.
Piemēram?
Kāda omīte ieliek čebureku kabatā.
Un jūs nedrīkstat neko darīt?
Mēs neko nedrīkstam darīt. Tad forma ir taukaina, sabojāta.
Kā ar meitenēm?
Meitenes jau paliek meitenes. Viņas visu ko dara.
Atstāj arī telefona numurus?
Protams, telefons kabatā. Puķīti atstāj apsargam, lai nodod tālāk.
Kurš ir grūtākais laiks, stāvot pie pieminekļa, – stundas sākums vai beigas?
Es nezinu. Man personīgi nav grūts neviens laiks. Protams, kad ilgāk pastāv, tad jau jūt. Bet tā nav atšķirības – pirmā vai otrā stunda. (Goda sargi pie pieminekļa nostāv stundu, bet pēc tam divas stundas atpūšas un brauc atkaļ uz otru sardzes stundu. Dienā katrs karavīrs pie Brīvības pieminekļa pavada divas stundas). Galvenais, lai apkārt viss kas notiek.
Trakākais jau laikam ir pēc Jāņiem stāvēt. Tad nekā interesanta nav. Tukša iela.
Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad stāvējāt Brīvības pieminekļa sardzē?
Pirmo reizi? Neatceros. Es visvairāk atceros pirmo reizi, kad maiņu vedu. Ā, nē, tā nebija pirmā reize. Tas bija tāds lielāks pasākums.
Tad jau pirmo reizi arī nebija grūti stāvēt?
Nu tā, varbūt bišķiņ kājas trīcēja sākumā. Uzkāpt jau uzkāpu normāli.
Bet kā ir stundu stāvēt nekustīgi?
Mēs taču tam trenējamies! Tas jau nav tā, ka pēkšņi uzliek stāvēt.
Treniņā jūs trenējaties vienkārši stāvēt?
Jā, mēs trenējamies visu rituālu, kā vajag. Tur arī sanāk pastāvēt.
Vai, stāvot sardzē, jūtat blakus esošo kolēģi, viņa noskaņojumu?
Šķielējam viens uz otru.
Vai ir atšķirība, ar kuru kolēģi stāv kopā?
Es nezinu, man kolēģi ir mainījušies. Tā kā... Man liekas, ka īpašas atšķirības nav. Protams, kad pirmo reizi kāds atnāk stāvēt blakus, tad ir grūtāka saprašanās. Bet, ja ilgāk jau esi pastāvējis, tā saprašanās ir diezgan laba. Pārinieki mainās.
Kā jums ar atpūtu un atvaļinājumiem?
Kā jau visi normāli cilvēki, reizi gadā uz mēnesi ejam atvaļinājumā. Nav jau tā, ka mēs te veselu gadu no vietas katru dienu stāvam pie pieminekļa. Mums ir arī citi pienākumi. Parasti mums darba diena ir astoņas stundas – no pulksten 8 līdz 17.
Kas ir nozīmīgākais, ko jums šis darbs ir iemācījis? Pacietība, cilvēku pazīšana?
Cilvēku atpazīšanu man kaut kur citur iemācīja. Es nezinu... Pacietība jau arī laikam pirms tam bija. Savā ziņā – uzkāp uz posteņa un aizmirsti par visu apkārt esošo.
Kāda loma ir piemineklim pretī esošajam pulkstenim?
Tas palīdz. Pēc tā mēs vadāmies, kad mēs varam pastaigāt. Mums ik pusstundā ir patruļa. Mēs jau nestāvam visu stundu nekustīgi. Patruļā mēs nedaudz izvingrināmies un atpūšamies. Stundu no vietas tīri miera stājā nostāvēt laikam nebūs iespējams. Mugura ātri vien jutīs.
Vai jums ir gadījušās kādas ārkārtas situācijas, kad jums jāatstāj postenis?
Metušies nost no posteņa gluži laikam neesam, bet bija gadījums, kad piemineklim brauca virsū mašīna. Bet tad arī goda sargi godam nostāvēja.
Kā jums jārīkojas šādās situācijās?
Pēc būtības var noņemt tikai sardzes priekšnieks. Mēs stāvam, lai nu kas notiek. Tam jau mums ir domāta vadība, kas pieņem lēmumus. Tas vairs nav mūsu lēmums. Tā nav mūsu kompetence. Ja mūs kāds aiztiek, iejaucas netālu esošais sargs. Ja nu galīgi draud briesmas, tad jau mēs arī varam... Drusciņ. Man personīgi nav draudējušas briesmas.
Vai jums, stāvot goda sardzē, ir bijis auksti?
Pagaidām nē. Šī vasara bija diezgan karsta.
Un karsti?
Karsti gan ir bijis. Arī karstumā ir šāda pati forma. Ziemā mēs vēl velkam šineli un cimdus Mēs jau esam rūdīti. Esam izgājuši visu Alūksni. Tur jau norūdījās diezgan labi.
Kāds bijis aukstākais laiks, kad esat stāvējis?
Man kaut kā pagaidām ir paveicies. Es tajos aukstajos laikos neesmu stāvējis. Galīgi lielā salā jau mums neliek stāvēt. Pie mīnus 10 mūs ņem nost. Tāpat pie plus 25.
Kāda ir cilvēku attieksme pret jums?
Lielākā daļa izturas ar interesi, īpaši, kas ierauga, ka sakustas. Kad ejam patruļā, cilvēki apstājas un paskatās. Citi ir sajūsmā. Citi iet garām un saka, ka esot žēl. Daudzi domā, ka stāvam obligātā dienesta ietvaros. Domā: “Nabaga jaunie kareivji. Iedzīti armijā.”
Jums taču par to maksā algu?
Protams, mēs esam profesionālais dienests. Ne visi laikam to zina.
Vai jūs pieļaujat, ka varētu kaut kur braukt arī reāli karot?
Tas ir katra karavīra pienākums. Ja sūtīs, tad mans pienākums būs braukt.
Kā pret jums izturas ārzemnieki?
Ārzemniekiem mēs laikam patīkam visvairāk. Viņi nāk fotografēt mūs visvairāk. Nav tādas īpaši sliktas attieksmes. Pa retam varbūt kāds gadās. Nosauc par fašistiem vai vēl kaut kā. Bet maz ir tādu gadījumu. Kopsummā ir diezgan pozitīva attieksme i no ārzemniekiem, i vietējiem.
Kā ir ar visiem pieminekļa apčurātājiem un kāpelētājiem?
Mums jau viņi virsū nečurā. Es pat īsti nezinu, kuru pusi viņi parasti apčurā. Laikam tas parasti notiek pēc tam, kad mūsu vairs nav. Varbūt baidās, kamēr mēs esam. Mēs šeit stāvam no pulksten 10 līdz 16.
Kāda ir godasardzes nozīme?
Mēs esam goda sardze. Tas nozīmē, ka mēs reprezentējam Nacionālos bruņotos spēkus, Latvijas valsti. Piemineklis ir brīvības simbols. Mēs esam tam klāt un sargājam tā godu.
Cik ilgi jūs vēl gribētu strādāt pieminekļa goda sardzē?
Neesmu par to tā domājis. Esmu izvēlējies profesiju – karavīrs. Esmu nonācis goda sardzē. Zināju, uz kurieni es nāku. Mani tas apmierina.
