Lobēšanai jakļūst legālai un atklātai

^{Pievienota 3., 4. rindkopa}

Priekšlikums izstrādāt Lobēšanas likumu iekļauts KNAB izstrādātajā koncepcijas projektā "Publiskās pieejamības nodrošināšana informācijai par lobētājiem". Plānots, ka likums valdības atbalsta gadījumā KNAB jāizstrādā līdz 2012.gada beigām.

Likumā jādefinē, kas ir lobēšana un lobētāji, nosakot, ka

lobēšana ir apzināta komunikācija ar publiskās varas subjektiem – valsts un pašvaldību institūcijām, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai.

MKK atbalsta Lobēšanas likuma izstrādi

Ministru kabineta komiteja (MKK) pirmdien, 29.augustā atbalstīja KNA) priekšlikumu izstrādāt Lobēšanas likumu, paredzot publiskot lobētājus.

Diskutējot par likuma izstrādes scenārijiem, KNAB pārstāve Diāna Kurpniece paskaidroja, ka viens no iemesliem, kāpēc nepieciešama lobētāju publiskošana, ir nošķirt legālo lobēšanu no nelikumīgas tirgošanās par ietekmi. To būtu iespējams sasniegt arī bez reģistra veidošanas, izstrādājot lobēšanas likumu, kurā tiktu definēts lobētājs un noteikta robeža lobēšanas legālajām aktivitātēm. Tam varētu sekot reģistra izveidošana, ja pēc tā joprojām būs nepieciešamība.

Lobēšanai jakļūst atklātai un regulētai

KNAB pamatojis, ka

viens no iemesliem, kāpēc nepieciešama lobētāju publiskošana, ir nošķirt legālo lobēšanu no nelikumīgās tirgošanās par ietekmi.

To iespējams sasniegt arī bez reģistra veidošanas, bet izstrādājot lobēšanas likumu, kurā tiktu definēts lobētājs un noteikta robeža lobēšanas legālajām aktivitātēm. Tas varētu būt pirmais solis sabiedrības attieksmes uzlabošanā. Nākamais solis varētu būt reģistra izveidošana, ja joprojām būs nepieciešamība pēc tā, norāda KNAB.

Ņemot vērā, ka vissvarīgāk ir sabiedrību informēt par tiem lobētājiem, kas veikuši lobēšanas aktivitātes Saeimā, varētu izveidot Saeimas lobētāju reģistru, kurā brīvprātīgi reģistrētos lobētāji, kas grib sevi publiski parādīt kā legālus lobētājus, norobežojoties no tām personām, kuras nelikumīgi tirgojas par ietekmi. Šāds interešu pārstāvju reģistrs, līdzīgi kā Eiropas Komisijas Baltā grāmata, balstītos uz brīvprātības principiem, tam nebūtu vajadzīga kontrole, ziņu pārbaude, attiecīgi arī tā izveidošana un uzturēšana prasītu mazākus resursus.

Lai papildus veicinātu interešu pārstāvju vēlmi reģistrēties šajā reģistrā, ir iespējams tiem piešķirt dažādas priekšrocības, piemēram, reģistrētie interešu pārstāvji saņemtu informāciju par izstrādātajiem tiesību aktu projektiem un attīstības plānošanas dokumentu projektiem kādā konkrētā jomā, tiktu aicināti uz darba grupām, kurās tiek izstrādāti tiesību aktu un attīstības plānošanas dokumentu projekti, tiktu iekļauti konsultatīvajās padomēs un tiktu nodrošināti ar pastāvīgo apmeklētāju caurlaidi iekļūšanai Ministru kabineta un Saeimas ēkās.

Likumam jāregulē vairāki jautājumi

Pirmām kārtām likumā būtu jānosaka, kas ir legālā lobēšana. Šis termins joprojām varētu būt "lobēšana", bet, ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret vārdu "lobētājs" un "lobēšana", iespējams, ka līdzīgi, kā tas ir darīts Eiropas Komisijā, šo terminu var aizstāt ar citu, piemēram, "interešu pārstāvība" un "interešu pārstāvji". Taču jāizvairās no paralēlas terminu "lobēšana" un "interešu pārstāvība" lietošanas, ir skaidri jānosaka, ar kuru no šiem terminiem tiks apzīmēta persona, kura nodarbojas ar lobēšanas aktivitātēm, un otrs termins jāatstāj bez lietošanas un definēšanas, uzsver KNAB.

Llikumā jānorāda izņēmumi, kādos gadījumos saskarsme ar publiskās varas subjektu nav uzskatāma par lobēšanu, – sūdzību sniegšana, kā arī personas darbība administratīvajā procesā, kriminālprocesā vai civilprocesā, priekšlikumu publiska izteikšana piketos un gājienos, piedāvājumu iesniegšana publiskā iepirkuma ietvaros, citu veidu atklātajos konkursos, kā arī informācijas sniegšana, izpildot noslēgtās līgumsaistības, informācijas sniegšana par kāda produkta vai pakalpojuma izmantošanu, lai saņemtu licenci, atļauju, sertifikātu vai citu autorizāciju.

KNAB rosina nodalīt trīs lobētāju grupas

Pirmā būtu konsultants vai profesionāls lobētājs – jebkura privātpersona, kas par atlīdzību veic lobēšanu citas personas interesēs. Tās ir personas, kas klientu labā sazinās ar publiskās varas subjektu. Tie var būt konsultanti komunikāciju jautājumos, sabiedrisko attiecību komersanti, juristi, inženieri, grāmatveži vai citi profesionāli padomdevēji, kas nodrošina lobētāja pakalpojumus. Ņemot vērā, ka par šādu pakalpojumu sniegšanu lobētājam pienāktos legāla samaksa, būtu iespējams no tās atvilkt nodokļus, kas būtu ieguvums valsts budžetam.

Otra grupa būtu komersanta lobētājs – jebkura privāto tiesību juridiskā persona, kas savas organizācijas vai nozares interesēs lobē valsts un pašvaldību institūcijās. Juridiskās personas uzdevumā lobēšanu veic fiziskās personas, kuras strādā komercsabiedrībā vai kā individuālie komersanti savās interesēs. Visbiežāk tie ir komercsabiedrības darbinieki, kuru darba pienākumos ietilpst komunikācija ar publiskās varas pārstāvjiem.

Savukārt trešā grupa, pēc KNAB priekšlikuma, ir biedrības, nodibinājuma vai arodbiedrības lobētājs – juridiska persona – biedrība, nodibinājums, profesionālā organizācija vai cita nevalstiskā organizācija (to apvienība), kas savas organizācijas vai nozares interesēs lobē valsts vai pašvaldību institūcijās. Attiecīgās juridiskās personas uzdevumā lobēšanu veic tās darbinieki vai brīvprātīgie, kurus nodarboties ar lobēšanu organizācijas biedru, pārstāvētās jomas vai sabiedriskā labuma interesēs pilnvarojusi šī juridiskā persona.

Vēl likumā būtu jānosaka to personu loks, ar kurām komunikācija tiek uzskatīta par lobēšanu. Komunikācija lobēšanas nolūkā norit ar valsts amatpersonām, kas izstrādā vai piedalās normatīvo aktu vai attīstības plānošanas dokumentu projektu izstrādē, sniedz atzinumus par normatīvo aktu vai politikas plānošanas dokumentu projektiem, piedalās iepirkumu komisijās, pieņem administratīvus lēmumus un valsts vai pašvaldības vārdā slēdz līgumus.

Lobēšanas pamatprincipu definēšana likumā to nošķirtu no neatļautiem valsts amatpersonas ietekmēšanas veidiem un radītu skaidrāku priekšstatu iedzīvotājiem par savām tiesībām lēmumu pieņemšanas procesā, stiprinātu iedzīvotāju uzticēšanos publiskās varas subjektiem. Arī valsts amatpersonas tiktu informētas par to, kāda komunikācija ir uzskatāma par lobēšanu un kas ir pieļaujams saskarsmē ar lobētājiem, šī risinājuma priekšrocības uzskaitījis KNAB.

Nevienai valsts pārvaldes iestādei netiktu noteiktas papildu uzraudzības funkcijas, netiktu veidots lobētāju reģistrs, attiecīgi nebūtu nekādas ietekmes uz valsts budžetu.

Koncepcijā iekļauti arī citi iespējamie varianti. Viens priekšlikums paredz atlikt lobētāju reģistra izveidi, ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī, bet to aktualizēt tad, kad ekonomiskā situācija valstī būs uzlabojusies un būs iespējams piešķirt finanšu līdzekļus lobētāju reģistra veidošanai.

Savukārt vēl cits piedāvātais variants ir ieviest pasākumus, kas nodrošinātu publisko pieejamību ziņām par privātpersonu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, izstrādājot normatīvos aktus. Šie pasākumi galvenokārt vērsti divos virzienos: pirmkārt, nodrošināt sēžu protokolos precīzu informāciju par visām personām, kas tajās ir piedalījušās, identificējot vārdu, uzvārdu un pārstāvēto organizāciju, otrkārt, nodrošināt audioierakstus visās likumprojektu izstrādes un lēmumu pieņemšanas sēdē.

Neviens no koncepcijas variantiem neprasa papildu finanšu līdzekļus un valsts budžetu neietekmē.

Visi problēmas risinājuma varianti īstenojami valsts budžeta ietvaros.