Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir slāvu karogs, Latvijā ir senās slāvu teritorijas un slāvi ir viena no Latvijas vēsturiskajām pamattautām, bet Rainim ir krieviska izcelsme. Šādi un daudzi citi pārsteidzoši apgalvojumi ir izteikti filmā «Latvijas krievi: desmit gadsimtu vēsture». Filmas autors Igors Gusevs uzsver, ka Latvijas vēsturnieki šo patiesību cenšas slēpt, šovakar vēstīja TV3 raidījums «Nekā personīga».
«Kur tad mēs vēl varam sastapt sarkanbaltsarkanus karogus, līdzīgus Latvijas karogam? Vispirms nāk prātā līdzība ar Austrijas nacionālo karogu, kuras galvaspilsēta ir Vīne jeb Vindebona senatnē. Protams, šāds krāsu salikums nav retums, taču tieši sarkanbaltsarkans karogs attiecīgajās proporcijās ir izplatīts vienīgi senajās slāvu tautas vendu apdzīvotajās vietās. Tāpēc karogs, kas krāsots pēc vendu paražām, kā to apraksta Atskaņu hronikas autors, nepārprotami ir slāvu izcelsmes. Šis arī ir briesmīgākais Latvijas vēstures noslēpums, kuru nekad neatzīs latviešu nacionālradikāļi,» pasaku stāstnieka balsī vēsta filma.
Filmas pirmizrāde notika jau 2009.gada 12.septembrī Maskavas namā Rīgā. Tā ir brīvi pieejama ikvienam arī internetā, taču šogad tā iekļauta Krievu kultūras dienu programmā. Krievu kultūras dienas notiek divreiz gadā - pavasarī, rudenī. Tā izrādīta abos pasākumos.
Izmanto cienījamu pasākumu savu sacerējumu popularizēšanai
Krievu kultūras dienas ir it kā cienījams pasākums, ko atbalsta Krievijas vēstniecība. Latvijas prezidents savā apsveikumā ir norādījis, ka tās ir viens no piemēriem, kā veidot pamatu labām savstarpējām attiecībām starp Latvijā dzīvojošām tautībām. Krievu kultūras dienās uzstājas folkloras kopas no Krievijas un Latvijas, notiek klasiskās mūzikas koncerti, teātra izrādes, izstādes. Svētku ietvaros risinās arī Krievu kino dienas.
Filma «Latvijas krievu vēsture» nav vienīgais Guseva veikums vēstures lauciņā. Viņš izdevis arī grāmatas par ievērojamiem Latvijas krieviem, par Pēteri Pirmo un Rīgu, kā arī uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu. Arī šajos darbos ir daudz pārsteidzoša.
Gusevs raidījumam «Nekā personīga» atteicās skaidrot savus atklājumus. Esot aizņemts. Krievu kultūras dienu orgkomitejas līdzpriekšsēdētājs, dzejnieks Jurijs Kasjaņičs atzina, ka filmu nav redzējis un grāmatu nav lasījis. «Godīgi sakot, šo grāmatu redzu pirmoreiz. Es zinu, ka Gusevs ir pazīstams mūsu vēsturnieks, kas pēta Latvijas krievu vēsturi. Cilvēkam ir intereses, un Kino dienas ir Krievu kultūras dienu projekta sastāvdaļa. Mēs tajā cenšamies parādīt arī filmas, kas ir veidotas Latvijā. Igora Guseva filmas ir daļa no mūsu kopējās kultūras. Viņam ir auditorija, viņa filmas izraisa interesi, un, cik saprotu, viņa filmas ir veidotas diezgan profesionāli. Arī krievu kolēģu atzinums bija diezgan augsts,» skaidro Kasjaņičs.
Jautāts, vai, viņaprāt, filmai nav ideoloģiska piegarša, dzejnieks saka: «Nu, ziniet, vispār, runājot par to, ka mūsu dienās ir kāda ideoloģijas oderīte... Es tā neteiktu. Mūsu galvenā doma ir, ka kultūra ir gaisma.»
Autors savus garadarbus mudina izplatīt tālāk
Fragments no filmas vēsta: «Līdz mūsdienām vēl ir dzīva Piekarpatu Krievija, kuras saimnieki – piekarpatu rusīni – jau vairāk nekā tūkstoš gadus ir saglabājuši piederības izjūtu Lielajai Svētajai Krievijai. Un, lai gan viņus cenšas šodien pasludināt par ukraiņiem, tautas sirdsapziņa turpina cīnīties par savu pirmatnējo krieviskumu, neatsakoties no savas gadsimtiem senās tradīcijas, nevēloties nodot senču piemiņu.»
Filma uzņemta 2009.gadā, bet tā joprojām tiek izrādīta regulāri kultūras dienu ietvaros. Kasjaņičs saka, ka Gusevs kā orgkomitejas loceklis pieteicis, ka filma jāiekļauj programmā. «Ja būtu kādi pretnosacījumi, tad varētu spriest, vai ir kāda jēga to filmu rādīt vēlreiz.»
Savu pretrunīgo pētījumu popularizēšanai Gusevs pievērš īpašu uzmanību.
Grāmatās un filmās ir uzsvērts, ka tās drīkst un vajag izplatīt jebkurā formā, jo vēsturisko zināšanu izplatīšana ir to svarīgākais mērķis.
Kultūras dienu ietvaros savus izdevumus viņš kā dāvanu pasniedza arī viesiem, tostarp skolu pārstāvjiem, kuru mācību iestādes piedalījās pasākumos. Savās publikācijās autors skaidro, ka filmas un grāmatas uzdevums ir pierādīt, ka krieviem Latvijā nav jājūtas kā svešiniekiem, jo tie te bijuši jau kopš aizvēstures.
Eksperti: Tā nav pat faktu interpretācija - tie ir meli
Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē uzskata - lai gan autors sevi dēvē par vēsturnieku un uzsver, ka strādā ar vēstures faktiem, kas nemelojot, tomēr ne filma, ne grāmata nav saucama par vēsturnieka darbu.
«Tās asociācijas ar padomju ideoloģiju vai panslāvisma ideoloģiju, es pat gribētu teikt, ir ļoti uzkrītošas, tiešas un nomācošas. Mūsdienās, kad informācijas ir ārkārtīgi daudz, kad katrs var arī rakstīt un arī raksta atbilstoši saviem uzskatiem un savām vēlmēm un seko savām idejām, ir neiespējami reaģēt uz pilnīgi visu, kas tiek sarakstīts un kam mēs nepiekrītam. Tomēr ir zināma robeža, līdz kurai ir pieļaujama šāda vēstures brīva interpretācija. Ir vairāki pētnieki un darbi, kas cenšas pārspīlēt baltu lomu Eiropas aizvēsturē, saskaņā ar šiem darbiem arī romieši būs baltu atzars un Gajs Jūlijs Cēzars būs balts,» saka Šnē.
Citā fragmentā no filmas teikts, ka Baltijas slāvi valdīja Rietumeiropas tirdzniecībā un pirmie atklāja Volgas tirdzniecības ceļu. Viņi uzbruka skandināvu krastiem un piespieda tos maksāt meslus. Viņu tirdzniecības zemes atstāja iespaidu uz Eiropas ceļotājiem, bet karadraudzes nebaidījās no vikingiem, kas bija iebiedējuši visu Rietumeiropu.
«Šādas vēsturiskas, pseidoarheoloģiskas, daudzos gadījumos pat ezotēriskas galējības ir pietiekami plaši izplatītas. Un uz visām no tām nedz mēs varam kā profesionāli vēsturnieki un arheologi reaģēt, nedz arī spējam. Tomēr šis gadījums, kad mēs runājam par Guseva kunga gan filmu, gan grāmatu, tomēr būtu nepieciešama zināma pretreakcija, jo šeit, manuprāt, ir apzināti veidoti vēstures ideoloģiskie uzstādījumi,» uzsver Šnē.
Tas ir mēģinājums piesaistīt pēc iespējas plašāku publiku un parādīt un iestāstīt tai šāda veida vēstures interpretāciju, kas, kā pareizi norāda Gusevs, Latvijas vēsturniekiem nebija un nebūs pieņemama, jo
tās ir nevis faktu interpretācijas, bet jau vēstures meli un vēstures ideoloģizācija.
Kā atspēkot Guseva murgus?
Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits skaidro, ka labākais, ko šādā situācijā varētu darīt, ir atbildēt ar tādiem pašiem instrumentiem, kādus izmanto autors. Lai kāds arī būtu viedoklis par Guseva darbiem, kamēr tie nepārkāpj likumā noteiktās robežas, tiem ir tiesības pastāvēt.
«Ja nav pierādāms apzinātais nodoms kurināt rasu naidu, tad vēršanās var būt ar tādiem pašiem līdzekļiem, un tas, iespējams, ir pat spēcīgākais veids, kā atspēkot nepilnīgus un šķobīgus viedokļus, proti, sniedzot precīzu un viegli uztveramu informāciju pretī, kas to atspēko. Lai cilvēki var dzirdēt vienu informāciju, otru informāciju un paši izdarīt secinājumus, kam piekrīt un kam nepiekrīt. Jo atspēkojošā informācija ir precīzāka un ticamāka, jo sabiedrībai labāk, tas ir veids, kā sabiedriskā diskusija notiek,» saka Mits.