Privāto pansionātu pakalpojums Latvijā vēl ir tikai attīstības sākumā, savukārt pašvaldību un valsts iestādēs cilvēki nonāk tikai tad, kad paši par sevi parūpēties vairs nespēj.
Saulainas vecumdienas – vai tas ir iespējams, dzīvojot pansionātā?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sociālās aprūpes centrā «Mežciems» vakaros ris aktīva darbošanās. Šovakar daļa pansionāta iemītnieku nodevušies adīšanai, Biruta stāsta, ka pamatā šeit top cepures un šalles.
Biruta Lociņa, pansionāta «Mežciems» iemītniece: - Te mēs, redziet, sapinām tādas lietas, strādājam daudz un sapinām arī šādu te šalli.
Savukārt Inārs aizraujas ar fotografēšanu. Viņam īpaši patīk fotografēt dabu; lai arī Inārs pārvietojas ratiņkrēslā, tomēr tas viņam netraucē doties uzņemt bildes ārpus pansionāta, vienīgi jāsagaida vasara.
Inārs Vinte, pansionāta «Mežciems» iemītnieks: - Vasarā es esmu ļoti mobils uz ratiem. Mums te apkārt ir trīs vai četri ezeri, es visus apciemoju, un man ļoti patīk arī ūdeni fotografēt.
Rīgas sociālās aprūpes centrā «Mežciems» ir 280 iemītnieki. Praktiski visi ir ar kādiem veselības traucējumiem vai arī tik cienījamā vecumā, ka par sevi paši vairs parūpēties nespēj. Pansionāta direktors norāda:
lai nonāktu pansionātā, ar cilvēka vēlēšanos vien nepietiek. Ir jābūt sociālā dienesta nosūtījumam, kas apliecina, ka cilvēkam nepieciešama pastiprināta aprūpe.
Ainārs Judeiks, RSAC «Mežciems» direktors: - Cilvēks parasti nāk ar savu iniciatīvu, viņš saka, ka vajag, un dienests tad novērtē – vajag vai nevajag. Visbiežāk jau, protams, vajag, tas lūgums parasti nav nepamatots.
Direktors piebilst, ka
viena cilvēka uzturēšanās pansionātā izmaksā aptuveni 500 eiro mēnesī, lielāko daļu summas sedz pašvaldība.
Tāpēc šeit uzņem tikai tos cilvēkus, kurus nedrīkst atstāt bez uzraudzības, līdz ar to veidojas priekšstats, ka pansionāts ir vieta tikai slimiem cilvēkiem.
Savukārt 2013. gadā atklātais pansionāts «Dzintara melodija» ir viens no retajiem privātajiem pansionātiem Latvijā. Šeit uzņem ikvienu senioru, kurš to vēlas, taču jāspēj maksāt. Vija Ivansone šeit dzīvo jau vairāk nekā trīs gadus. Pirms tam, lielāko dzīves daļu Vija dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, bet nu ir atgriezusies Latvijā. ASV sociālais dienests Vijai lika izvēlēties – iet pansionātā vai arī algot apkalpotāju. Tāpēc nolemts braukt uz Latviju, šeit ir lētāk un ir tikpat ērti.
Vienīgā sūdzība – Vija uzskata, ka ēdienreizēs ir pārāk lielas porcijas.
Arī Lilita Kļavinska ar aprūpi pansionātā ir apmierināta. Šeit viņai katru nedēļu ir iespējas apmeklēt koncertus vai citus sarīkojumus un, galvenais, nav vientuļi.
Lilita Kļavinska, pansionāta «Dzintara melodija» iemītniece: - Katrā ziņā šeit tev veidojas tava vietējā kompānija, sabiedrība, cilvēki. Ja ne draugi, tad vismaz labi paziņas.
Vidējā maksa šajā privātajā pansionātā ir 1000 eiro mēnesī. Ir iespējams arī līdz 250 eiro pašvaldības atbalsts,
bet parasti lielāko izmaksu daļu sedz iemītnieku tuvinieki. Pansionāta direktors norāda – joprojām grūtākais ir pārliecināt cilvēkus, ka pansionāts ir vieta, kur iespējams dzīvot pilnvērtīgi, nevis gaidīt pēdējo stundiņu.
Matīss Pudāns, rezidences «Dzintara melodija» direktors: - Tas laikam ir tiešām visgrūtākais un lielākais šķērslis šajā biznesā - lauzt šo stereotipu, grūti vietējam cilvēkam ieskaidrot, ka tā nav nabagmāja, skumju vieta.
Neskatoties uz to, pieprasījums pēc vietām pansionātos pieaug.
Salīdzinoši dārgajā privātajā pansionātā «’Dzintara melodija» ir tikai 15 brīvas vietas, savukārt uz pašvaldības pansionātiem Rīgā veidojas aptuveni 150 – 200 cilvēku gara rinda.