RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Latvijas vecākais nacionālais partizāns: šaut es vēl joprojām varu

Jānis Rancāns/ TVNET 129
Foto: TVNET

Rudenī Latvijas vecākais dzīvais nacionālais partizāns Arvīds Ēriks Bluzmanis svinēja 95 gadu jubileju. Savā mūžā viņš piedzīvojis ulmaņlaikus, karojis Latviešu leģiona rindās un cīnījies pret okupācijas varas karaspēku Kurzemē. Dzīves līkloči cienījamā vecuma vīru nav salauzuši, viņš joprojām ir aktīvs, kopā ar sievu dzīvo Carnikavā, kur rūpējas par dārzu un seko līdzi politiskajām aktualitātēm. Sarunā ar TVNET bijušais mežabrālis saka, ka joprojām ir gatavs ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju, ja būs tāda vajadzība.

Portāls «Apollo» un «Tvnet» par godu mūsu valsts svētku mēnesim sācis kampaņu «Saknes - Latvijā», kuras ietvaros atgādinām par cilvēkiem, kuri devuši ieguldījumu mūsu valsts saglabāšanā un attīstībā.

Arvīds Ēriks Bluzmanis ir tikai trīs gadus jaunāks par Latvijas valsti – dzimis 1921.gada 25.novembrī Ilūkstes apkaimē. Tajā laikā Latvijai netālu no Ilūkstes bija 93 kilometrus gara robeža ar Poliju, un Arvīda bērnība pagāja vairāku tautību vidē. Vietējā skolā mācījušies gan poļu, gan krievu bērni. Visi runājuši latviski, nekādu domstarpību nav bijis, atminas Arvīds.

Ulmaņa laikā es biju mazpulcēns, jaunsargs. Bagātība nekāda nebija, bet paēduši bijām. Tēvs ar brāli dzīvoja zem viena jumta. Tēvabrālim bija viens gals mājai, bet tēvam – otrs. Tēvabrālim bija labāka zeme, bet mazāka platība. Tēvam bija sliktāka, bet lielāka platība.

Tēvs cēla māju, kad es jau gāju skolā. Vispirms taisījām kūti, tās galā bija viena istabiņa. Lai tālu nebūtu jāiet uz māju, bet tur varētu apmesties. Pēc kūts pabeigšanas sākām būvēt māju. Zemes banka deva aizdevumu. Tas bija vekselis, kuram bija jābūt diviem galvotājiem.

Latvijas okupācijas laikā Arvīds dzīvojis tēva mājās, kur piedalījies dažādos lauksaimniecības darbos. Kad iesākās Otrais pasaules karš, Arvīdu norīkojuši rakt tranšejas.

Bija tāds stāvoklis, bija saspīlējums. Jocīgs stāvoklis. Tēvs Silenē, blakus mūsu Salienas pagastam, padzirdēja, ka ziepes būs. Kā ienāks vācieši, tā būs jāiet karot. Kad vācietis jau nāca tuvāk, visiem jauniešiem bija jāiet rakt tranšejas. Mēs tur pie viena ciema sapulcējamies, cilvēku bija daudz. Skatāmies, ka kaut kur rūc – lidmašīnas nāk. Vācieši lidoja uz Daugavpili. Viņi pārlidoja mūs, un pēc kādām divām trīs minūtēm dzirdējām, kā uz Daugavpili met bumbas virsū. Nebija ilgi, lidoja atpakaļ un pārlaida dažas kārtas virs galvām, lai pabaidītu.

Tad mēs pajukām, katrs aizlaidās uz savu galu un ar to tranšeju rakšanu bija cauri.

Ievainots kaujā pie Lestenes

Otrā pasaules kara laikā Arvīds dienēja dažādās vācu karaspēka daļās, bet tā beigas sagaidīja Latviešu leģiona 19. divīzijā. Kad padomju karaspēks 1944. gadā atkal ienāca Latvijā, Arvīds vēl ar trīs novada jaunekļiem devās savā ilgajā odisejā.

FOTO: TVNET

Pie Skrīveriem Daugavas malā spridzinājām zivis. Mums bija munīcija, tanku mīnas bija. Pats biju tajā laivā. Viena laiva izbrauca tā labi tālu Daugavā, piesējām garas šņores līdz krastam. Līdzko viņi aizmeta tās tanku mīnas, mums vajadzēja strauji vilkt atkal uz krastu, lai laivu neuzspridzina. Laiva bija pilnīgi stāvus augšā. Zivju gan bija daudz. Daļa gan aizgāja bojā. No turienes mēs devāmies uz Ķemeriem.

Ķemeros apmetāmies netālu no stacijas, tur lidoja krievu lidmašīnas. Meta bumbas uz Ķemeru staciju. Mēs redzējām, ka iet grupa ar desmit lidmašīnām un izmet bumbas. Skatāmies, kas nu būs. Taču krievi bija pārrēķinājušies un visas bumbas aizgāja pāri Ķemeru stacijai.

Netālu no Liepājas pienākušas ziņas, ka jābrauc uz Dancigu (tagadējo Gdaņsku). Vadība pateikusi: ja kāds nevēlas braukt – var iet pie kureliešiem, taču visiem pārējiem jādodas ceļā.

Vakarā izbraucām ar dziesmām «Dievs svētī Latviju». Cilvēku bija daudz, pilna osta. Daudzi gribēja tikt uz Vāciju, taču karavīriem bija priekšroka. Ceļa laikā bija trauksme, ka krievu zemūdene redzēta, taču tā arī neparādījās. No rīta sasniedzām Dancigu, kur sabijām divas trīs dienas. Tālāk mūs ar vilcienu veda uz Tornu, kur bija ļoti daudz robežsargu, leģionāru, ievainoto.

Tas bija objekts, kur visus latviešus koncentrēja. Dzīvoja pa simts cilvēkiem vienā teltī. Pēc neilga laika paziņoja, ka daļu izlasīs un sūtīs uz instruktoru skolu. Visus nostādīja rindā. Mēs norunājām: kā četri vīri Silenē sākām ceļu, tā arī kopā turēsimies. Taču iznāca tā, ka mani aizsūtīja uz Laufenburgu – karaskolu, bet viņus aizsūtīja kaut kur pie Itālijas. Tā mūs izšķīra.

Karaskolā Arvīds apguvis prasmi cīnīties ar prettanku ieročiem – tā dēvētajām tanku dūrēm. Tā tikuši aizvadīti četri vai pieci mēneši, līdz paziņots – jābrauc atpakaļ «aizstāvēt Tēvzemi». Tādējādi Arvīds caur Dancigu ticis nosūtīts pa tiešo uz Kurzemes katlu, kur līdz kara beigām cīnījās 19. divīzijas rindās. Vispirms nonācis pie Džūkstes, taču tur ilgi nav sanācis uzkavēties, jo vajadzējis atkāpties uz Lesteni.

Lestenē bija piedzīvojumi. Pāris dienas nekā nebija, bet pēc tam krievi sāka dot ar mīnmetējiem pa katru metru. Milzīgi kapāja. Mums gan bija grāvji, bunkuri iepriekš sagatavoti. Lestenes baznīcā bija mācītājam ģērbkambaris. Mēs tur uz maiņām gājām sildīties, jo ziemas laiks bija. Es iegāju iekšā un biju iesnaudies. Tad pēkšņi bija viens blieziens. Mute bija pilna ar putekļiem. Tik daudz uzņēmības bija palicis, lai pa logu momentā izlēktu ārā. Pie sienas apgūlos un skatos – krievu lidmašīna nāk. Izlaida pāris kārtas un pazuda. Mums bija četri kritušie un vairāki ievainotie, arī man trāpīja mugurā. Nekur tālu nebija jābrauc - turpat lazaretē sašuva un iedeva jaunas bikses.

Pielaidām granātas metiena attālumā un atklājām uguni

Arvīds pēc ievainojuma saņēma divu nedēļu ilgu atvaļinājumu, kuru pavadīja kādās mājās Valgales muižas apkārtnē. Pēc atvaļinājuma atgriezies vienībā un pavasarī ticis pārcelts pozīcijās pie Kabiles. Tur arī sagaidījis kara beigas.

FOTO: TVNET

Vienā dienā pateica – Vācija esot kapitulējusi. Tagad jāizkar baltas lupatas, palagi – padodamies. Dariet, ko jūs vēlaties, taču visiem ir jāpulcējas Kabilē, lai krievu štābā nodotu ieročus. Mēs domājām, ko darīt. Virsnieki rāva pagonus nost un meklēja vecākas drēbes. Satiku tādu Grīsli, kas iepriekš Rīgā, Marijas ielā veikalā bija strādājis. Viņam bija sievastēvs Pūrē. Viņš saka, ka jātiek uz to Pūri. Es un vēl viens no Valmieras izdomājām iet līdzi. Negribas krievu gūstā palikt. Aizsūtīs uz Sibīriju, kas to lai zina – paliksi dzīvs vai ne. Grīslim pie Kabiles bija attāli radi, viņš saka, ka mums jātiek pie tiem radiem, viņi izstāstīs – kā mums apiet pilsētu, lai tiktu uz Sabili [un tālāk uz Pūri].

Kamēr runājamies, pie durvīm jau stāv trīs krievu jātnieki. Nu velns – uz galda bija pudele šņabja, šķīvji salikti. Saucām iekšā. Es mācēju krievu valodu – sāku runāt krieviski. Sacīju, ka gatavojamies iet uz Kabili, nolikt ieročus. Saku - sēžaties pie galda, paēdiet. Viņi tomēr laidās projām. Mums par ēšanu nekāda runa nebija, gājām projām.

[Vēlāk Grīšļa paziņas] izstāstīja ceļu, kā mums doties – viena stiga un tieši uz Valgales muižu. No turienes bija kāds kilometrs līdz mājai, kur es atvaļinājumu pavadīju.

Tur Arvīds nodzīvojis vairākus mēnešus, izvairoties no cilvēku acīm. Kādā dienā krievu karavīru ķēde pārmeklējusi visas mājas, lai pārbaudītu, vai kaut kur neslēpjas bijušais leģionārs. Taču Arvīds ielīdis kartupeļu bedrē. Krievu karavīri nākuši, ar durkļiem bakstījuši bedri, bet Arvīdam nav trāpījuši. Vēlāk Arvīdam uzradies kompanjons – Sabiles aizsargs Liepu Valdis, kurš arī centies izvairīties no okupācijas varas. Abi pie labvēlīgajiem saimniekiem nodzīvojuši vēl kādu laiku, līdz namatēvs ieteicis «jaunekļiem lasīties projām». Arvīds un Valdis tad mežā uzgājuši āpšu alas, kuras paplašinājuši un nolēmuši tur padzīvot līdz pirmajiem saliem.

Nodzīvojām trīs nedēļas. Atnāca ziņa, ka pēc mums nāks pakaļ partizāni no Kabiles grupas. Viens tanī grupā pazina Liepu Valdi. Viņš teicis, ka pēc viņa var iet. Es biju tas svešākais, leģionārs. Mani nepazina. Taču es visu izstāstīju grupas komandierim Ēvaldam Pakulam. Tā mēs tikām uz Kabiles grupu.

Partizānu grupa uzturējās Kabiles apkārtnē, netālu no Apūznieku mājām. Pirms Arvīda ierašanās trīs grupas vīri bija devušies uz tuvēju zemnieku saimniecību pēc maizes. Taču kāds bija paziņojis par mežabrāļu ierašanos un vīri tika ielenkti. Par spīti tam, diviem no viņiem izdevās izbēgt, taču trešais tika ievainots kājā, saņemts ciet un nogādāts uz Kabili. Partizāni nolēmuši, ka gūstekni jāiet atbrīvot, un otrā dienā agri no rīta Kabilei tika sarīkots uzbrukums. Tajā piedalījušies kādi 18 līdz zobiem apbruņoti vīri, kas labi pārzinājuši situāciju pilsētiņā. Arvīds palicis kā sakarnieks.

Kabilē viņi uzreiz nolikvidēja sakarus. Vietējie jau zināja, no kurienes var uzbrukt, kur var gaidīt krievus. Mūsējie kad deva vaļā, viņi [krievu karavīri] nebija to gaidījuši. Taču gūsteknis bija aizvests uz Kuldīgu. Grupa nocīnījās visu dienu. Neviens mūsējais necieta. Četri vai pieci miliči bija krituši. Viena partordze bija ielīdusi krāsnī un palikusi dzīva.

Kabili partizāni noturējuši līdz vakaram. Bijis Jaunais gads [1946.gada 1.janvāris], cilvēki mežabrāļiem nesuši šņabi un baltmaizi. Taču ilgi Kabilē nevarējis sēdēt, tādēļ partizāni paņēmuši pārtiku un devušies atpakaļ. Pie sevis nosprieduši, ka pēc šāda uzbrukuma ilgi viņiem šeit dzīvot vairs neļaus. Tā arī noticis. Pēc divām dienām Apūznieku mājās dzīvojošs puišelis atskrējis un ziņojis, ka Kabilē ieradušies kādi simt vai divsimt krievu zaldāti ar diviem mīnmetējiem un pat tanketēm.

Kabiles grupas partizāni, kur liela daļa bija vietējā apvidus pārzinātāji, sapratuši, ka iznīcinātāji nāks caur Apūznieku mājām. Meža malā steigā tika izraktas tranšejas, kurās izvietojās partizānu 1. grupa – deviņi līdz desmit cilvēki.

[Mežabrāļi] pielaida tuvāk, atklāja uguni. Krievu zaldāti gāja atklātā laukā, bezizejas stāvoklis. Kādu stundu ilga kauja. Viņiem traki tur bija. Tad bija kādas divas, trīs stundas pārtraukums. Klusums, nebija nekādas kustības, bet tad krievi no jauna nāca. Mēs dzirdējām, ka krievi stāstīja saviem zaldātiem, ka bandīti aizbēguši projām, lai nebaidās - aiziesim apskatīsimies, kur viņi bija un kas pāri palicis.

Arvīds vēl ar četriem vīriem nostiprinājies uz kāda kalniņa, kurš traucējis krievu karavīriem apiet partizānu pozīcijas, lai uzbruktu lielajai grupai.

Sēžam, gaidām un lūdzam Dievu, lai mūs pasargā. Tad nāca krievi. Viņi nāca, skaļi runādamies, pilnā augumā. [Komandieris] Pakuls teica, ka jāpielaiž rokasgranātas metienā un tad tikai jāsāk uzbrukt. Tā mēs iesākām to kauju. Ārprāts, kā viņi muka. Viņiem nebija kur palikt. Slēpās aiz kokiem, bet cik tu aiz tā vari slēpties. Vēlāk mēs dabūjām zināt, ka viņiem pavisam bija 50 kritušie un kādi 100 ievainotie. Tā viņi mums neko neizdarīja.

Krēslai pienākot, krievu karavīri sūtījuši izlūkus, lai izpētītu notiekošo. Tā viens uzradies Arvīda pozīciju priekšā un pirms savas nāves paspējis izšaut, nogalinot vienu no partizāniem. Tad iestājies klusums un atlikušie četri vīri sapratuši, ka jādodas atpakaļ uz lielo grupu. Bijis daudz sniega, kas apgrūtinājis ložmetēju vilkšanu. Tādēļ Arvīds gājis pa priekšu, lai kaut cik sniegu aplīdzinātu.

Nakts bija ļoti gaiša. Milzīgi uzmanīgi bija jāiet - ja uzkāp kādam zariņam, pārlauz, troksnis tālu dzirdams. Tā mēs iesākām līst. Es aizlīdu diezgan tālu, bet šie bija atpalikuši. Apstājos krūmos, gaidu, ko šie. Dzirdu - aizmugurē vairāki šāvieni. Domāju, ka tagad gan būs ziepes.

Es nogaidīju stundu un viņus nesagaidīju. Paliku svešā mežā. Aptuveno virzienu, no kuras puses nāca krievi, es zināju, bet kur man ir jāiet – nezināju. Eju un zari lūst, ir baigs troksnis. Nezinu, cik ilgi es gāju, - iezviedzas zirgs. Domāju - mūsējie, jo viņiem bija balts zirgs. Es uzkliedzu: «Zēni, jūs?» Krievs atbild: «Bandīts!» Un es dzirdu, kā rauj ierocim aizslēgu. Laidos projām, citā virzienā. Paslēpos purviņā, dzirdēju, kā krievi skrien purviņu ielenkt, bet izdomāja, ka iekšā neies. Es nomierinājos, pakāru uz eglītes savu šaujamo. Citas izejas nav, jāpaliek līdz rītam. No rīta klusums, it kā nekas nebūtu bijis.

FOTO: TVNET

Tad Arvīds meklējis iespēju, kā tikt atpakaļ uz partizānu grupu. Ieradies Apūznieku mājās, kur viņu pabarojuši un stāstījuši ceļu, ka nokļūt uz Valgales muižu, kuras tuvumā atradās iepriekš minēto labvēļu māja. Tie zinājuši, kā atrast pārējos mežabrāļus. Valgales muižā bijuši iznīcinātāji, tādēļ Arvīds, lai tiktu tai garām, tēlojis klibiķi, ieroci paslēpdams zem pufaikas un pārvietodamies ar spieķi. Pēc kāda laika izdevies nodibināt kontaktus ar pārējo grupu, kur sabijis ilgāku laiku – līdz 1946.gada vasaras beigām. Taču tad grupa tika likvidēta.

Mēs trīs gabali aizgājām pie saimniekiem pēc maizes. Pārējā grupa palika uz vietas. Grupa bija izspiegota. Nācām atpakaļ – grāvji izrakti, čaulītes mētājas. Mēs saķeram galvas: ziepes lielas. Noslēpām mugursomas, mēģinām kaut kā līst, redzēt, kas tur ir, vai kāds palicis. Atklājām, ka grupa pilnīgi likvidēta. Tikai skrandas palikušas.

Čeka mēģinājusi savervēt par ziņotāju

Tad gājēji pēc maizes satikuši vēl trīs izdzīvojušos un nolēmuši turēties kopā. Viens no vīriem Jāņu vakarā, nedaudz ierāvis, ar pistoli bija iešāvis sev kājā, un viņam vajadzējis Rendā tikt pie dakteres, lai izņemtu lodi. Ārste, uzvārdā Žuriņa, solījusi, ka partizāniem palīdzēs tikt ārā no mežiem. Netālu no Rendas bijis kāds kaļķu ceplis - fabrika, ar kuras direktoru ārstei bijušas labas attiecības.

Daktere aizgāja pie fabrikas direktora, otrā dienā viņš ar Studebekeru atbrauca uz mežu, kur mums bija norunāta tikšanās. Direktors saka: «Ko jūs mokāties, leģionāri, partizāni, man ir pilns ar tādiem. Nāciet pie manis un strādāsiet!»

Tā arī četri vīri no Arvīda grupas devušies uz fabriku, kuras direktors palīdzējis viņiem legalizēties. Arvīds stāsta, ka kaļķu cepļa vadītājam, kuru saukuši līdzīgi kā Latvijas himnas autoru – Baumaņu Kārlis –, bijusi liela ietekme jaunās varas apstākļos un viņš stingi pateicis, ka šos strādniekus aiztikt nedrīkst. Savukārt pārējie divi izvēlējušies palikt mežā un vēlāk tikuši nošauti.

Lai arī Baumaņu Kārlis izkārtojis jaunus dokumentus, Arvīdam vēl ilgi nācās izvairīties no okupācijas varasiestādēm un klīst pa dažādām darba vietām Latvijas teritorijā, pārceļoties uz jaunu mājvietu, kad par viņu sākuši izrādīt pastiprinātu interesi. Pēc darba kaļķu fabrikā strādājis kādu laiku pie saimniekiem, kuri dzīvojuši starp Sabili un Kabili. Tad nonācis Stendē, kur darbojies Patērētāju biedrībā, padzīvojis arī Bēnē, Kandavā un Saulkrastos. Tēva mājas baidījies apmeklēt, jo zinājis, ka var tikt izsūtīts, kā tas bija gadījies citiem leģionāriem un partizāniem, kuri bija devušies uz dzimto pusi. Tā tas ildzis līdz 1955. gadam, kad sācis dzīvot Carnikavā.

Carnikavā esot paveicies, sadraudzējies ar kolhoza priekšsēdētāju – Filatovu. Tas gan bijis «riktīgs čekists», vācu okupācijas laikā bija sēdējis Centrālcietumā, taču Arvīdu aizsargājis. Carnikavā bijušo mežabrāli gan centusies savervēt čeka (Viskrievijas Ārkārtas komisija), aicinot par ziņotāju.

Kad sāku būvēt māju, atnāca divi krievi – saka, vajag parunāties. Viņi teica: tu dienēji [vācu armijā], biji bandīts, mežā dzīvoji. Visu nostāstīja, kur es biju. Tev būs tagad jāziņo mums – ja gadījumā kāds uz Zviedriju brauc vai kādi spiegi kaut kur uzrodas. Taču viņi bija tādi lāga vīri. Es viņiem saku: ko jūs meklējat Carnikavā, Ventspils taču ir tuvāk Zviedrijai. Kurš tad no Carnikavas uz Zviedriju brauks? Atmeta viņi ar roku, pierakstīja manu telefona numuru un saka: ja nu gadījumā kaut kas, lai ziņojot. Lika mierā.

Carnikavā Arvīds strādājis Patērētāju biedrībā par tirdzniecības vadītāju, tad nonācis kolhozā par sagādes daļas vadītāju, bet vēlāk zvejojis lašus un nēģus. Tā kā Carnikavā bija bagāts kolhozs, bijuši arī tīri prāvi ienākumi un varējis uzcelt māju. No tās gan jau atjaunotās Latvijas laikā ir nācies šķirties. Carnikavā arī sagaidīta Latvijas neatkarības atjaunošana.

Žmiegt nost es vēl varu

Pensiju Arvīds saņem 400 eiro apmērā, no kuriem 100 eiro veido piemaksa kā nacionālās pretošanās kustības dalībniekam. Daudz naudas prasa veselības uzturēšana – tā 18. janvārī ir jāmaina sirds stimulators, bet sievai nesen bijusi gūžas operācija. Lai arī sirds stimulatora maiņai Arvīds pieteicies pirms gada un viņam veselības aprūpe pienākoties bez maksas, tagad būšot jāmaksā, jo beigušās tā dēvētās kvotas.

Pirms dažiem gadiem nācies pārdot pašuzcelto māju, lai varētu segt lielos ārstēšanās izdevumus. Tas bijis trieciens – mūža nogalē pārdot savām rokām būvēto māju. Tagad Arvīds ar sievu dzīvo ēkā, kas kādreiz bija paredzēta kā garāža. Šeit viņi ir iekārtojuši omulīgu mitekli un iekopuši dārziņu, kur Arvīds, par spīti savam vecumam, ir galvenais noteicējs. Jaunais mājas saimnieks celtni atvēlējis Arvīdam, norādot, ka viņš tur var dzīvot, cik vien būs nepieciešams.

Tomēr Arvīds par dzīvi nesūdzas, vien norāda: ja viņam būtu teikšana, rīkotos daudz citādāk nekā tagadējā Latvijas valdība. Arvīdam arī nepatīk, ka daudzi vecie funkcionāri un čekisti daudz kur ir tikuši pie varas. Vecais vīrs arī aktīvi seko līdzi starptautiskajām aktualitātēm un atzīst, ka visai droši nejūtoties, redzot Krievijas rīcību. Arī Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā bijušajam mežabrālim uzticību nevieš. «Tramps sāks ar Putinu draudzēties, un tie miljoni cilvēku, tas viņiem ir nospļauties,» saka Arvīds. Taču viņš joprojām ir gatavs turēties pretī katram, kurš mēģinās okupēt Latviju. «Žmiegt, šaut nost es vēl varu,» uzsver Arvīds.

Gribētu, lai Latvija būtu. Kādas vēlēšanās? Dzīvot Leiputrijā? Tā nekad nebūs. Apstākļi varētu būt labāki. Pensija varētu būt labāka. Cik ilgi es vēl dzīvošu? Vēl gadu, divus? A šaut - es vēl varu daudz izdarīt. Jauniešiem vēl ir nākotne. Jums vēl ir jādzīvo.

Sniegs Ceļi Krievija Saknes Latvijā Sibīrija Carnikava Kandava Sabile Zviedrija Skola Kuldīga Ventspils Saulkrasti Liepāja Donalds Tramps Polija Valsts svētki
129 Komentāri