Ceļi sabrūk straujāk, nekā mēs spējam saremontēt bedrītes (226)

Sarunu sāksim ar sabrukušajiem autoceļiem. To sakārtošanu esat pasludinājis par savu prioritāti. Arī iepriekšējie satiksmes ministri to bija noteikuši par vienu no galvenajām jomām. Kur rodat pārliecību, ka jums izdosies ceļus sakārtot?

Redzam, ka katru gadu ceļu stāvoklis pasliktinās, turklāt dramatiski. Tas pasliktinās tādēļ, ka nav pietiekamā līmenī veiktas kapitālās investīcijas ceļu infrastruktūras sakārtošanā.

Bet kā pagājušajā gadā nebija investīciju, tā to nav arī šogad.

Tās ir nepietiekamā daudzumā. Mēs investējam šobrīd tikai to finansējumu, kas mums nāk no Eiropas Savienības (ES) fondiem. [Valsts] budžeta finansējuma investīcijām praktiski nav. Šogad ir pirmais gads, kad pēc ilgāka pārtraukuma paredzēti kapitālieguldījumi arī no valsts budžeta. Tos novirzīs gan par ES naudu būvēto ceļu, gan tiltu rekonstrukcijai, divu jaunu tiltu būvei. Tātad šobrīd no valsts budžeta šajā gadā ir paredzēts sakārtot aptuveni 100 km ceļa.

Bet 100 km... [Kopējais valsts autoceļu garums pārsniedz 20 000 km.]

Tas ir par valsts budžetu. Kopējais apjoms šajā gadā ir vairāk par 600 km, ja mēs skatāmies dažādas apstrādes metodes, nerunājot par bedrīšu lāpīšanu..

Zinām, ka marta sākumā valdība ceļu infrastruktūras sakārtošanai piešķīra 10,2 miljonus no neparedzētiem gadījumiem. Par to sakārtosim 200 km valsts ceļu..

Taču ir skaidrs, ka šis apjoms ir nepietiekams. Skatāmies, ka

aptuveni 4000 km ceļu ir avārijas stāvoklī.

Tāpēc esam sagatavojuši programmu autoceļu sakārtošanai, kurā paredzēts piesaistīt dažādu avotu finansējumu, lai nodrošinātu to, ka autoceļu stāvoklis nepasliktinās, nepaliek esošajā situācijā, bet pat uzlabojas. Programma ir ļoti detalizēta.

Cik gadus tam vajadzētu?

Programmā tiks aptverti arī konkrēti ceļu posmi, nevis tikai vienkārši mēs sakām par naudu – tur 20% vai 60% no akcīzes. Bet ir konkrēti ceļa posmi, konkrētas izmaksas, sadalītas pa septiņiem gadiem.

Atkarībā no iespējām piesaistīt līdzekļus ir paredzēts piesaistīt gan ES fondu, gan valsts budžeta līdzekļus, gan citus ārējus līdzekļus, piemēram, iespējams, aizdevumus vai publiskās privātās partnerības projektus. Tātad šis temps var tikt koriģēts.

Tad sanāk tā – pēc septiņiem gadiem dzimis bērniņš nebūs Latvijā redzējis sliktus ceļus?

Ja tiks īstenota šī programma, tad 2020. gadā,

pēc septiņiem gadiem, ceļu stāvoklis Latvijā būs labs.

Tā kā Lietuvā, Igaunijā?

Neesmu pārliecināts, ka esat braukuši pa visiem mazākas nozīmes ceļiem Lietuvā, Igaunijā. Tāpat Lietuvā, Igaunijā ir sakārtoti galvenie ceļi un varbūt daļēji arī reģionālie ceļi, bet negribētu teikt, ka jebkurš ceļš Lietuvā, Igaunijā, Polijā vai kaut kur citur ir labāks nekā Latvijā. Tā ka nevajag to arī nonicināt tādā ziņā. Arī galvenie ceļi Latvijā pārsvarā ir labā stāvoklī. Galvenie ceļi tiek uzturēti pastiprināti, un tiek investēti ES fondu līdzekļi, lai galvenos ceļus sakārtotu. Protams, ir atsevišķi posmi, kur arī galvenie ceļi nav apmierinošā, labā stāvoklī..

Kāpēc mums tomēr ceļi kopumā ir sliktāki nekā kaimiņvalstīs tepat blakus?

Piemēram, Igaunijā jau vairākus gadus finansējuma apjoms valsts autoceļiem tiek paredzēts 75% apjomā no akcīzes nodokļa.. Mums šis procents ir zem 20%. Ņemot vērā ceļu kopgarumu un apjomu, finansējums ceļiem ir stingri nepietiekams. Līdz ar to tikai runājot un ar laba vēlējumiem ceļi labāki nepaliek. Mums ir svarīgi, lai investīcijas būtu pietiekamas, lai ceļus sakārtotu.

Šajā pavasarī bedru lāpīšanai paredzēti aptuveni septiņi miljoni latu.

Tas būtu tā kā ar rokām uztaisīt ceļu no Rīgas līdz Bauskai.

Tie ir aptuveni 500 tūkstoši kvadrātmetru, aptuveni 70 km ceļa. Ar rokām uztaisīt ceļu no Rīgas līdz Bauskai – to mēs ieguldām bedrīšu lāpīšanā pa visu valsti. Aprīļa beigās aptuveni 10% no šā apjoma bija izpildīti. Protams, bedrītes tiek lāpītas, bet nav normāla situācija, ka mēs nodarbojamies tikai ar bedrīšu lāpīšanu.

Nākotnē būs nepieciešams vēl lielāks investīciju apjoms. Ja mēs neinvestēsim pietiekami daudz kapitālās investīcijas, rekonstruējot ceļus tā, lai pēc tam piecus sešus gadus nav jādara, bedrīšu apjoms pieaugs. Tad katrs pavasaris uz ceļiem būs sliktāks par iepriekšējo.

Ja nebūs kapitālo investīciju, pēc trīs gadiem kopējo bedrīšu apjomu varēs salīdzināt ar ceļu starp Rīgu un Saldu [~120 km]?

Ja mēs neinvestēsim... Ceļi sabrūk ģeometriskā progresijā. Ceļi sabrūk straujāk, nekā mēs spējam saremontēt bedrītes. Piemēram, Vecpiebalgas ceļš sastāv no vieniem ielāpiem. Turklāt turpinās ielāpu likšana. Protams, šādi izmantot līdzekļus ir nelietderīgi, neloģiski, dārgi un neefektīvi. Mums nepieciešams rekonstruēt ceļus tā, lai tie kalpotu labi un nebūtu nepieciešams tos nepārtraukti uzturēt un ik pēc divām dienām lāpīt ciet bedres, kas nepārtraukti rodas jaunas.

Pieminējāt sabrukušo Vecpiebalgas ceļu. To bija plānots atjaunot vēlāk, bet cilvēki sāka runāt, protestēt un radās sajūta, ka līdz ar to šā ceļa rekonstrukciju iekļāva ātrākā plānā.

Tā nav taisnība!

Šo ceļu par ES fondu naudu plānoja rekonstruēt no 2014. līdz 2020. gadam. Katru gadu tiek analizēts, kādā stāvoklī ir ceļi. Tie, kas ir vairāk sabrukuši, tiek rekonstruēti ātrāk. Tieši tāpat bija ar šo ceļu. Sākotnēji tas bija paredzēts 2015.gadā, bet, ņemot vērā, kāda situācija ir uz šī ceļa, tas ir jāsāk rekonstruēt nekavējoties – 2014.gadā. Šogad nodrošināsim bedrīšu lāpīšanu, lai ceļš ir drošs satiksmei. Bet jau šā gada beigās, tikko būs skaidrība par ES fondu līdzekļiem, mēs sludināsim konkursu, un nākamajā būvniecības sezonā ceļu varētu kapitāli remontēt.

Tad ne protestu un problēmas aktualizēšanas valsts mērogā dēļ šo ceļu rekonstruēs ātrāk?

Protams, tas ir saistīts. Jo sliktāks ceļš, jo cilvēki vairāk protestē. Bet «Latvijas Valsts ceļi» analizē ceļu tehnisko stāvokli, nevis protesta akciju lielumu. Ja tehniskais stāvoklis ir labs vai apmierinošs, diez vai cilvēki ies ielās un protestēs..

Runājāt par lielo bedrīšu lāpīšanas apjomu. Lūdzu, apskatiet šo foto! Lasītājs iesūtījis bildi, kurā redzams tikko saremontēts ceļš. Viena bedre ir aizlāpīta, otra – nē. Ko tas liecina par kvalitāti?

Tehnoloģiski jāskatās, kuras ir avārijas bedres, ko lāpa pirmās. Es nezinu... Man jāprasa par šo konkrēto gadījumu, kā tas tiek darīts. Bet arī kvalitāte ir ļoti būtiska.

Kā vērtējat līdzšinējo ceļu būves kvalitāti Latvijā?

Tas ir atkarīgs no uzstādītajām prasībām, ko pasūtītājs «Latvijas Valsts ceļi» ir noteicis konkrētajiem būvniecības darbiem. Arī par kvalitāti tuvākajā laikā būs ļoti nopietna diskusija. Kvalitātes kontrole tiks būtiski uzlabota. Ne tikai kontrole, nododot darbu, bet arī

kontrole visās būvniecības stadijās tiks būtiski pastiprināta.

Tai skaitā kontrole uzturēšanas darbiem, par ko lasītāji un iedzīvotāji sūta dažādas šāda veida fotogrāfijas, kas, protams, tiek analizētas un tiek veiktas attiecīgas korekcijas.

Bet jebkurā gadījumā es negribētu teikt, ka līdz šim ceļu būves un uzturēšanas kvalitāte ir tajā labākajā stāvoklī. Tāpēc mēs piedāvāsim organizatorisku modeli, kā šo kvalitāti uzlabot visās ceļu būves un uzturēšanas stadijās.

Varbūt būvniekiem ir jāuzņemas lielāka atbildība par savu darbu?

Viņi jau tagad uzņemas daļu atbildības. Ceļam ir garantijas kalpošanas laiks, no būvniekiem tiek ieturētas bankas garantijas vai kāds depozīts, ja jaunuzbūvētam ceļam rodas kādas tehniskas problēmas. Tāpat būvniekiem tās ir jālabo.

Tas tiek darīts. Bet jautājums ir – kā šis ceļš ir izprojektēts un kādas prasības izvirzītas pret būvnieku. Ja ceļš projektēts, lai pa to brauktu 40 t smagas mašīnas, bet pa to pārvadā baļķus ar 52 t smagām mašīnām, protams, ceļš nav paredzēts šādai slodzei. Tas nolietojas un sabrūk ātrāk. Mēs nevaram to pārmest būvniekiem. Ja ceļiem paredz lielāku slodzi posmos, kur slodze ir lielāka, tad jānosaka augstākas prasības. Uzstādot augstākas prasības, ir lielāka cena. Tas ir pilnīgi loģiski. Neesmu pārliecināts, ka jebkurus reģionālos un vietējos ceļus vajag būvēt pēc tādām prasībām, kā būvē valsts galvenos ceļus. Līdz ar to prasības būtu jādiferencē, jo tas ir izmaksu jautājums. Pie lielākas slodzes ceļiem prasībām jābūt stingrākām, bet, kur slodze ir mazāka, prasībām jābūt mazākām.

Bet būtu jānodrošina pietiekama kontrole, lai netiktu pārkāpti ceļu ekspluatācijas noteikumi

un netiktu pārvadātas kravas, kas pārsniedz atļauto svaru.

Vai zināt kādu gadījumu, kad ceļu būvētājiem likts pārstrādāt nekvalitatīvu darbu?

Ir bijuši gadījumi. Nevaru pateikt konkrēti, bet zinu, ka «Latvijas Valsts ceļi» ļoti rūpīgi seko un atsevišķās vietās ir likts pārstrādāt būvēto pamatni. Piemēram, tajā pašā ceļa posmā Tīnuži-Koknese, kur šobrīd būvē jaunu ceļu. Tur ir bijuši nekvalitatīvi darbi.

«Latvijas Valsts ceļi» seko līdzi, bet kontrolei ir jābūt daudz stingrākai. Iespējams, kontrolei jābūt neatkarīgai no pasūtītāja – viens ceļu pasūta, bet neatkarīgs uzraugs kontrolē visu procesu: sākot ar projektu kvalitātes kontroli un beidzot ar gatavā ceļa kvalitāti.

Tie nebūtu «Latvijas Valsts ceļi»?

Vai nu būtu cits pasūtītājs, vai arī cits kontrolētājs. Šobrīd strādājam pie organizatoriskā modeļa. Nevar būt tā, ka pasūtītājs pasūta, kontrolē, pieņem un vēl atbild par uzturēšanu. Jebkurā gadījumā kontrolei būtu jābūt atsevišķai un neatkarīgai. Kontrolētājam būtu jābūt tiesībām kontrolēt jebkurā būvniecības stadijā.. un ziņot par neatbilstībām, ja tādas tiek atrastas. Tad mēs savlaicīgi varētu atklāt visus tos riskus, kas ir. Kad ceļš ir pabeigts un redzam, ka pēc pirmās ziemas tas sāk plaisāt vai notiek kaut kas cits, ir ļoti grūti konstatēt, kurā stadijā defekts tika pieļauts.

Teicāt, ka jau iedalīta nauda tiltu rekonstrukcijai. Viens no Latvijas noslogotākajiem un sliktākajā stāvoklī esošajiem tiltiem ir Salu tilts. Vai tajā gaidāmas pārmaiņas?

Cik man zināms, arī Rīgas dome nākošajā finanšu plānošanas periodā (no 2014. līdz 2020. gadam) ir paredzējusi rekonstruēt vairākus tiltus, tostarp Salu tiltu. Tam paredzēts arī finansējums no ES fondiem.

Bet ļoti daudz tiltu ir sliktā stāvoklī.

Salu tilts, kura stāvoklis ir briesmīgs, ir visnoslogotākais Latvijā.

Bet ļoti daudz tiltu ir sliktā stāvoklī. Šis ir viens no tiem, kura rekonstrukcija ir paredzēta. Bet tas vairāk ir Rīgas domes kompetencē..

Rezumējot iepriekš pārrunāto – vai jūsu sajūta par Latvijas ceļu nākotni ir pozitīva?

Pozitīva sajūta var būt tikai tad, kad, pirmkārt, mums izdosies reformas, lai uzlabotu kvalitāti, sakārtotu uzraudzību utt. Otrkārt, ja mums izdosies apstiprināt ceļu uzturēšanas, būves un rekonstrukcijas programmu septiņiem gadiem un mums valdībā būs kopīga izpratne, kā šo programmu un kādos etapos finansējam.

Varam taisīt programmas un plānus, kādus tikai gribam, bet ja tam neseko attiecīgs finansējums...Runājot un cerot, ka ziema būs laba, situācija neuzlabojas. Situācija ar katru gadu pasliktinās. Galvenā problēma ir nepietiekamās investīcijas. Nevar izlīdzēties tikai ar bedrīšu lāpīšanu.

Intervijas turpinājumu portālā TVNET varēsiet lasīt tuvāko dienu laikā.