Šis raksts būs skumjš, taču patiess. Šeit būs stāstīts par aizmirstību un vienaldzību, par drosmi un izturību, par sportu un rezultātiem – viss vienā. Taču katrs, kas to lasīs, lai saprot, ka šeit runa būs par ko citu – par tagadni, par mums, par mūsu valsti - Latviju.
Vārdu salikums jeb nosaukums „Baltijas ceļš” mūsdienās it kā šur un tur tiek pieminēts – par to galvenokārt runā daži politiķi (vai no tīras sirds, vai savu politisko reitingu celšanai), īsti latviešu nacionālisti (kas bieži vien ir gados veci cilvēki) un citi savas valsts patrioti, piemēram, tādi kā es. Manuprāt, tādam arī vajadzētu būt ikvienam mūsu valstī, taču diemžēl tā nav. Bet šeit es necentīšos turpmāk izteikt vai uzspiest savu viedokli, vienkārši stāstīšu, kā bija un ir tagad.
1989. gada 23. augusta vakarā no robežas līdz robežai 600 kilometru garumā 2 miljoni Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju sadevās rokās, lai pasaulei apliecinātu: "Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis — brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu!" „Baltijas ceļu” filmēja simtiem žurnālistu, un to raidīja visas lielākās pasaules televīzijas kompānijas. Pēc šīs akcijas Baltijas jautājums vairs nebija tikai politiķu un diplomātu lieta, tas ieguva plašu Rietumu sabiedrības atbalstu. Ieskatoties bibliogrāfijās, ir statistiski redzams, kā pēc „Baltijas ceļa” pieaug publikāciju skaits par Baltijas valstīm. Šis bija grandiozs notikums, kas nozīmīgi ietekmēja Latvijas ceļu uz brīvību un neatkarību. Pašlaik ir pagājuši 19 gadi kopš šīs akcijas. Pēdējo reizi par „Baltijas ceļu” visvairāk runāja, kad šim pasākumam apritēja 15 gadu jubileja, bet par iemeslu tam vairāk kalpoja Latvijas iestāšanās ES un NATO, starp ko tad arī tika vilktas paralēles. Taču tagad viss ir pieklusis – laikā, kad krievi Latvijā sāk atkal jūtami uzspiest savu „klātesamību”, kad pagājušajā gadā Igaunijā notika grautiņi un pirmais kiberkarš starp igauņu un krievu hakeriem un kad visas pasaules priekšā Gruzija cīnās par savu neatkarību. Un te nav ko gari runāt – skaidrs, ka šeit skaidri ir saskatāma līdzība starp Baltijas valstīm pirms 19 gadiem un Gruziju šodien, kad visas cīnījās un cīnās par savu māju, zemi, mīļajiem cilvēkiem – par savu valsti!
Sākot ar 1991. gadu, par godu „Baltijas ceļam”, ik gadu Lietuvas amatieru skrējēju asociācija organizē stafetes veida skrējienu no Viļņas līdz Tallinai – tas, protams, ir daudz racionālāks veids, kā atkārtot šo unikālo notikumu, lai cilvēkiem katru reizi nebūtu jāveido garā dzīvā ķēde. Šeit runa ir par ko citu – par atbalstu tam, ko šie cilvēki – skrējēji un sportisti – dara, proti, aukstasinīgi triju dienu laikā izskrien 600 kilometru garo stafeti pa posmiem. Tas nav nekāds izklaides vai atpūtas brauciens, bet gan visīstākais darbs – pienākums pret savu valsti, ko šie cilvēki arī izpilda. Ja šīs sportiski – politiskās akcijas sākumā atbalstītāju visās trijās Baltijas valstīs netrūka, tad tagad ir tā, ka tikai un vienīgi vēl Lietuva godina un novērtē „Baltijas ceļa” pamatideju un tā nesto vēstījumu. Gan latvieši, gan igauņi vispār par to gandrīz ir aizmirsuši! Lietuvieši ir lielāki patrioti un viņi arī neizmirst atšķirībā no mums – varbūt tas arī tādēļ, ka viņi savā zemē cīnās par savu nākotni daudz vairāk nekā mēs un nemūk uz citām zelta bedrēm kā latvieši uz Īriju!
Kad cilvēki sadevās rokās, lai veidotu dzīvo „Baltijas ceļa” ķēdi, es vēl biju autiņos un tur nevarēju piedalīties, taču tagad kā savu pienākumu pret šo notikumu trešo gadu pēc kārtas (kopš vispār pievērsos garajām distancēm skriešanā) piedalos šajā stafetes veida skrējienā. Tas salīdzinājums, ko es ievēroju starp Lietuvu un Latviju un Igauniju, mani vienkārši šokēja! Ja Lietuvā „Baltijas ceļa” dalībniekus katrā miestiņā vai apdzīvotā vietā uzņēma ar slavas dziesmām un laipni sagaidīja, padzirdinot un dodot dažādus našķus turpmākajam ceļam, tad Latvijā un Igaunijā uz ko tādu cerēt nav vērts!!! Šeit un mūsu brāļiem igauņiem viss ir vienaldzīgs: gan ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, kur uz skrējējiem cilvēki noskatās kā zoodārzā uz eksotiskiem dzīvniekiem, gan arī ieskriešana Tallinas rātslaukumā, kur vienīgie daži tūristi izrādīja kādu interesi par šo notikumu un, protams, Lietuvas vēstniecības pārstāvji Igaunijā!!! Latvijas vēstniecība dziļdomīgi klusēja, kad skrējiens devās tai garām...
Ja varbūt cilvēki zinātu, kas „Baltijas ceļa” stafetes laikā ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo skrējējiem, tad varbūt arī atsaucība būtu pavisam cita, taču šogad Latviju pārstāvēja tikai un vienīgi deviņi skrējēju kluba „Ozolnieki” biedri. Kluba vadītājs Juris Bērziņš „Baltijas ceļā” Latvijas komandu ir komplektējis jau 9 gadus un tikai pateicoties šim vīram Latvija vēl skaitās „viens no diviem patriotiem”, kas atceras par tādu akciju kā „Baltijas ceļš”, jo igauņi vispār tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Un vai nav ironiski nožēlojami, ka, skrienot Igaunijas teritorijā, mūsu vai lietuviešu sportistiem ir pašiem jānes šīs valsts karogs!?
Pirmā diena karsta un sutīga, pārējās divas – lietainas un vējainas. Autobusā maz vietas visiem sportistiem, jo nepietiek līdzekļu, lai paņemtu lielāku. Pirmās dienas vakarā gulēšana notiek savos guļammaisos uz grīdas, otrajā dienā nedaudz labāk – Salacgrīvā dabūjām krēslus, uz kuriem atgulties, bet trešajā dienā, deviņos līkumos sametušies, guļam autobusā, līdz tiekam līdz Rīgai, no kurienes mūs uz Jelgavu atved labs paziņa un Latvijā pazīstamais skrējējs Māris Pakārklis. Katru dienu vidēji jānoskrien 20 – 30 km, es pieveicu pa maratonam (aptuveni 42 km) dienā. Drēbes slapjas, autobusā nepietiek vietas, lai visi tās izžāvētu. Ceļa izdevumi, ekipējums un pārtika ir uz pašu sportistu rēķina (uz vienu cilvēku vidēji 70 Ls)! Mēs katrs ziedojām 4 dienas, lai piedalītos „Baltijas ceļā”. Tas nebūtu nekas – mēs būtu gatavi atdot kaut vai mēnesi savas valsts dēļ, bet jāvaicā – kamdēļ? Ja tu, ieskrienot savā zemē, nejūti pilnīgi nekādu atbalstu, zūd gandrīz viss patriotisms un pacilātība – tās pietiek tikai tik daudz, lai pieveiktu atlikušos 400 kilometrus līdz galapunktam, kur arī tukšums – vienīgi manis pieminētās Lietuvas vēstniecības pārstāvji Tallinā sagaida visus un apsveic savējos – lietuviešus un arī mūs – latviešus. Neviens latvietis Rīgā – pie pilsētas domes, vecpilsētā un pie Brīvības pieminekļa nesagaidīja un neteica ne vārda – mēs savā valstī klusēdami kopā ar lietuviešiem aizgājām un nolikām ziedus pie mūsu Brīvības un Neatkarības simbola un tikpat klusi aizgājām. Neviens...
Bet šeit tad beidzot arī statistika, kas var interesēt sporta cienītājus, proti, deviņu Latvijas skrējēju „sakrātā” kilometrāža pa trīs skrējiena dienām: Rolands Bartaševics – 126,1 km, Dace Kovaļevska – 83,5 km, SK „Ozolnieki” vadītājs Juris Bērziņš – 79 km, Kristaps Saukums, kuram ir tikai 13 gadi! – 75,6 km, sporta veterāns Leons Miķelsons – 75,5 km, Arnis Vērmelis – 73,5 km, skriešanas entuziasts no SK „Jūrmala” Aleksandrs Daukšte – 70,5 km, Egīls Šteinerts – 50,5 km un Ilva Liepa, kura piebiedrojās Rīgā un pirmo reizi mūžā skrēja distances, kas garākas par 5 km, – 30 km! Šie cipari noteikti daudziem ir tikai pliki skaitļi, taču aiz tiem stāv izlietu sviedru jūra, negulētas naktis, nogurušas kājas, bet pats galvenais – sarūgtinājums, sašutums un bezspēks vienlaicīgi, jo sajūta tāda, ka esam to darījuši tikai sevis dēļ...
Igauņu rakstnieks Mati Hints formulēja „ Baltijas ceļa” ideju: "Baltijas ceļš ir godīgu norunu meklēšanas ceļš starp Austrumiem un Rietumiem, tautu pašnoteikšanās tiesību ceļš. Nostāšanās uz šā ceļa atjaunotu cerības Baltijai un visai Eiropai. Baltijas tautas ir gatavas nostāties uz šā ceļa." Viņa vārdi atbalsojās mūsos, un mēs katrs zinājām, ka vienīgais Baltijas ceļš ir atgriešanās ceļš Eiropā. Šī atgriešanās nebija vajadzīga tikai mums. Tā visupirms bija vajadzīga Eiropai, tās stabilitātei un nākotnei. Lai nekad vairs Eiropu nesadalītu dzelzs priekškars un nevajātu bailes no kaimiņiem (Sandra Kalniete).
Lietuvas pārbūves kustības "Sajūdis" pārstāvis un Lietuvas Neatkarības akta parakstītājs Romualds Ozols atcerējās, kā 1989.gadā Tallinā izskanēja Edgara Savisāra ideja par rokās sadevušos cilvēku ķēdi no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai: "Domāju, droši var apgalvot - "Baltijas ceļš" bija Baltijas tautu neatkarības gribas izpausmes augstākais punkts. To, kas notika "Baltijas ceļā", nevar atkārtot neviens nekad un nekur. Tas ir neatkārtojami kā mīlestība. Jo "Baltijas ceļš" ir brīvības mīlestības apliecinājums. Tad mēs visi, stāvēdami ar muguru pret austrumiem, zinājām, ka ejam uz brīvību. Toreiz mēs iestājāmies par savu māju, savas saimniecības, savas kultūras un savas tautas atjaunotni.”
Citāts no Vairas Vīķes-Freibergas uzrunas Baltijas ceļa 15. gadadienai veltītā koncertā "Dziesma Baltijas brīvībai" pie Brīvības pieminekļa 2004. gada 23. augustā: Šis „Baltijas ceļš”, ko visas trīs Baltijas valstis kopā izveidoja, bija mums par iedvesmu, kā nākotnei dzīvot un kā nākotnei sastrādāties. Sastrādāties vienam ar otru un pašiem savā zemē. Spēt paspiest roku tam, kas tev pa labi, un tam, kas tev stāv pa kreisi. Vai katrs no jums var teikt: jā, es esmu gatavs paņemt tā cilvēka roku, kas man stāv pa labi, paņemt tā cilvēka roku, kas man stāv pa kreisi, un apliecināt caur to, ka es esmu viens dzīvs posms šajā dzīvajā tautas ķēdē, es esmu viens pilntiesīgs tautas loceklis, mani un manu dzīvi savieno mīlestība uz manu tēvu zemi kā šīs zemes iedzīvotāju ar visiem maniem līdzcilvēkiem. Mani vieno arī ar viņiem tā garā ķēde, kas sniedzas paaudžu paaudzēs mūsu senčos, un katrs viens no mums ir daļa no šīm divām ķēdēm - ar to, kas vieno pagātni ar nākotni, ar to, kas šodien vieno cilvēku vienu ar otru. Šajā atmiņu dienā es aicinu katru cilvēku atcerēties - vienotībā ir spēks, pārliecībā ir spēks, bet galvenokārt spēks ir pārliecībā un spējā runāt un saprasties ar savu līdzcilvēku. Dievs, svētī Latviju!”
Sajūta, ka tagad šie vārdi ir palikuši tālā pagātnē un uz neatgriešanos, jo cilvēki vairs neizjūt tādu optimismu, pacilātību un cīņas sparu kā pirms šiem 19 gadiem, kad baltieši, roku rokā sadevušies, visai pasaulei rādīja savu neagresīvo brīvības un neatkarības cīnītāju meistarklasi, kaut gan tagad valstī risinās ne mazāk bīstami notikumi kā „Baltijas ceļa” laikā!
