Par glābējiem atceras tikai nelaimē! Mēs strādājam trīs darbos... (270)

Sāku strādāt VUGD, kad mācījos 2. kursā augstskolā, likās fantastisks darbs, ko savienot ar mācībām un kurš paver daudz brīva laika tā, ka pietika gan mācībām, gan sportam, gan tusiņiem. Vārdu sakot, man bija brīnišķīga studenta dzīve, jo ar algu, ko toreiz pelnīju - apmēram 280 Ls mēnesī, likās fantastiski labi priekš astoņām darba dienām (diennaktīm) mēnesī, citi mani kursa biedri tādas summas dēļ pēc lekcijām devās vergu cienīgā darbā uz ātrās ēdināšanas uzņēmumiem vai dažādām ražotnēm, bet es reizi četrās dienās devos jaunos piedzīvojumos un turklāt par to vēl maksāja.

Jaunībā varēja iztikt

Treknajos gados atalgojums jau sasniedza ap 370 Ls mēnesī un turklāt maksāja vēl par pārstrādi, virsstundām, kuras, ņemot vērā mūsu maiņas grafiku, kaut kā saskrēja pašas no sevis. Rezultātā katru ceturto mēnesi saņēmu apmēram 460 Ls algu. Sadalot visa gada griezumā, ap 400 Ls sanāca. Protams, tolaik naglu pienesēji celtniecībā pelnīja ap 1000, bet man, jaunam čalim, kas dzīvo kojās, bez auto, kredītiem un komunāliem maksājumiem, likās pietiekoši, turklāt no jaunā gada solīja, ka simtiņu pielikšot. Bija jāpabeidz arī studijas un jāsāk domāt par nākotni.

Un tad pienāca jaunais gads.. Solītā simtiņa vietā bija Godmaņa paziņojumi, Parex glābšana, lielā krīze. Par šo neizplūdīšu sīkumos, jo katrs pats atceras tā laika notikumus ar algas un štatu samazināšanām un visu pārējo. Protams, tas arī netieši, tieši skāra ugunsdzēsējus, jo krīzes laikā alga bija noslīdējusi atkal mazliet zem 300 latiem.

Savu jauniegūto diplomu varēju pakārt uz nagliņas..

Lai arī krīze pamatīgi sabojāja daudziem cilvēkiem psiholoģisko stāvokli, tomēr pēc jaunizceptiem psihologiem pieprasījuma nebija. Bet nebija jau tā, ka uz to ļoti paļāvos, - studēju, kas pašam likās interesanti.

Ģimene ar manu algu izdzīvot nevar

Tā esam nonākuši līdz šodienai. Šobrīd neesmu vairs kojās dzīvojošs, vientuļš dzīves baudītājs students, bet man ir 32 gadi, esmu precējies, man ir bērni, ir pavecs auto un, kā jau puikam no laukiem pienākas, arī neliels dzīvoklītis Rīgā, par kuru katru mēnesi banka no konta atvelk savu tiesu.

Atrod veidu, kā vēl vairāk darbiniekus apdalīt

Tagad uzdodiet sev jautājumu, cik ir jāpelna, lai varētu uzturēt ģimeni un nelielu mājvietu ģimenei. Vārdu sakot, mierīgi, parasti dzīvot bez liekām greznībām. Vai ar 350 Ls pietiek? Jo šobrīd tieši tāda ir mana alga, arī par virsstundām reizi 4 mēnešos vairs neko nesaņemam. Sanāca tā, ka krīzes laikā nebija finansējuma, ko maksāt par pārstrādi, un tādēļ stundas lika izņemt kā brīvo laiku, respektīvi, cik tev stundas sakrājušās, tik vari tās izmantot pēc saviem ieskatiem kā brīvo laiku ārpus darba. Vēlāk saprata, ka īsti pareizi tas nav, un izdomāja ģeniāli vienkāršu un negodīgu veidu, kā izbeigt virsstundas uz papīra, proti, darbā mēs esam mazliet vairāk nekā 24 stundas.

Mums skaitījās vienas stundas pusdienlaiks, kura laikā darba specifikas dēļ mēs tāpat nevaram pamest telpas

un, ja ir izsaukums, tad braucam tāpat. Tāpēc pusdienlaiks ir tikai formāls. Tad nu lūk, šīs 1 stundas pusdienlaika vietā

mums tagad ir 2 h pusdienlaiks, kurš realitātē nemaz nepastāv,

jo tāpat esam darbā un reāli nekas nemainās, bet uz papīra jau divas stundas dienā nost, nav pārstrādes un par šīm stundām nav jāmaksā. Cik godīgi tas ir? Tā, lūk.

Strādājam vairākos darbos

Atgriežoties pie cipariem, tātad mēnesī sanāk ap 350 lati, protams, ar to ģimeni uzturēt nevar un

izeja ir otrā darbā, kā arī dara visi ugunsdzēsēji..

Protams, tie ir darbi, kurus var savienot ar maiņu grafiku VUGD. Nav daudz.. Es, kā daudzi mūsu puiši, strādāju apsardzē, un šur tur nākas arī «piehalturēt», tad kopā savācas ap 500-600 latu, un arī jau kaut kā var savilkt galus un kaut cik necik normāli dzīvot. Piebildīšu, ka mana sieva arī strādā. Bet par kādu cenu ir iegūta šī sadalītā alga.. Es eju no darba uz darbu, neizgulējies, noguris sēžot darbā. Gribas būt mājās un spēlēties ar bērniem, bet, esot mājās, vari tikai gulēt un atpūsties, kur nu vēl veltīt laiku sev, jo vienkārši nepietiek spēka, raujoties pa diviem darbiem.

Ja iekrīt dežūra brīvdienā, tad citreiz gadās strādāt divas nedēļas no vietas, bez brīvdienām. Bērniem pietrūkst tēva, sieva arī īsti nav apmierināta ar to, ka reti esmu mājās. Pats esmu nemitīgi noguris un neizgulējies..

Tāds ir parasta ugunsdzēsēja portrets šobrīd - neizgulējies, noguris, cenšoties uzturēt ģimeni, no darba uz darbu skrienošs.

Tās trīs dienas starp dežūrām ir paredzētas atpūtai, lai varētu uz nākamo 24 h dežūru ierasties svaigiem spēkiem, možs un gatavs darbam. Kad biju students un tās trīs dienas varēju atpūsties, tā arī bija...

Arī algu pielikums neko daudz nemainīs

Šobrīd uz darbu nāku pārguris. Ceru, ka varbūt drīz kaut kas mainīsies un ugunsdzēsēji varēs saņemt vismaz tādu atalgojumu, lai nebūtu jāstrādā 2 vai 3 darbos. Un tie 40 lati, ko sola nākamgad pielikt, arī neko daudz neatrisinās.. Gan jau «eiro cenu vilnis» tos aprīs. Ja godīgi, nezinu, cik vēl tā varēšu izturēt. Ceru, ka nenāksies mainīt darbu, kuru mīlu, tikai tāpēc, ka tur nevaru nopelnīt pietiekami. Bet divus darbus vairs nevaru pavilkt, fiziski nevaru, jo veselība jau liek manīt, ka pārāk to nodzenāju. Pa šiem gadiem dienestā šo darbu esmu tiešām iemīlējis. Citreiz pat atvaļinājumā esot, kad pabrauc garām ugunsdzēsības mašīna ar ieslēgtām bākugunīm un signālu, pārņem vēlme, kaut atvaļinājums ātrāk beigtos. Nespēju iedomāties nevienu citu darbu, kas varētu man radīt līdzīgas sajūtas,

tāpēc laikam vēl tur ar zobiem un nagiem turos, kaut saprāts jau sen saka priekšā ko citu...