Pēdējos gadus cilvēkiem jēdziens «legālās narkotikas» asociējas pamatā ar sintētisko kanabinoīdu sērgu, nu jau vienkopus tūkstošiem cilvēku dodas cīņā pret «legālajām narkotikām», kas, protams, ir apsveicama sabiedrības aktivitāte un spēja būt vienotiem, kas kaut kādā mērā likās zudusi laikos, kad šķiet, ka katrs cīnās vien par sevi. Tiesa, cilvēku zināšanas par to, kas slēpjas aiz vārda «narkotika», gan liekas vēl diezgan ierobežotas, un tās ir nepieciešams paplašināt.
Ja tagad cilvēkam jautātu, kas ir spēcīgākā brīvi pieejamā «legālā narkotika» Latvijā, tad pārliecinoši saņemtu atbildi, ka tie ir jau pieminētie sintētiskie kanabinoīdi. Bet jāteic, ka spēcīgākā brīvi pieejamā narkotika gan jauniem, gan veciem Latvijā ir alkohols, ja sīkāk, tad etanols, kas ir viens no alkohola paveidiem. Šīs narkotikas lietošana ir tik plaši iesakņojusies sabiedrībā, ka parasti jēdzienus «alkohols» un «narkotikas» lieto atsevišķi.
Ik dienas uzņemšanas nodaļas un policijas iecirkņi Latvijā ir šīs vielas upuru «plaši apmeklētas» vietas. Pajautājiet, kā jūtas neatliekamās palīdzības brigādes, kuriem katru dienu jāsaskaras ar šīs narkotikas atkarīgajiem, kuriem sākušās ir psihozes, delīriji, jāatdzīvina tādi, kas ir pārdozējušies. Pēc iepriekšējo gadu Veselības ministrijas datiem,
ap 18% Latvijas vīriešu mirst no alkohola lietošanas sekām.
Alkoholismam ir tendence samazināties, bet tā apmēri joprojām ir graujoši.
Pārdozēšanās risks alkoholam ir visnotaļ augsts, vidēji cilvēkam, kurš sver 80 kilogramus, protams, atkarībā no tolerances pakāpes, pietiktu izdzert ap pusotru litru degvīna, lai iestātos nāve.
Silti iesaku interesēties par to, par ko Vācijā vairāk satraucas vielu atkarības jautājumos - vairākos avotos ir brīvi pieejama informācija, ka tā nav vis marihuānas popularitāte vai tie paši sintētiskie kanabinoīdi, bet gan tas, ka
jauniešiem ballītēs ir sākusies tendence nodzerties līdz bezsamaņai pēc iespējas ātrākā tempā.
Vidēji gadā Vācijā šīs «izklaides» dēļ ap 30 000 jauniešu 10-20 gadu vecumā nonāk slimnīcās ar smagu alkohola saindēšanos. Ne mazāk būtiski piebilst, ka no alkohola sekām gadā pasaulē mirst vairāk cilvēku nekā no visām aizliegtajām narkotiskajām vielām kopā.
Alkohols gan nav vienīgā «legālā narkotika» - to skaitā ietilpst arī kofeīns, nikotīns, virkne recepšu antidepresantu, pretsāpju zāļu (benzodiazepīni, opiāti).
Tāpat par narkotiku, lai gan tajā nenotiek fiziska vielas lietošana, dēvē arī azartspēles - tās gan ir plašs temats, jo faktiski šādas darbības piedāvājošās iestādes ir balstītas uz tā saukto polinarkomāniju, kur cilvēks ne tikai «spaida podziņas» cerībā, ka no nekā kaut ko pēkšņi dabūs, bet vienlaikus drīkst smēķēt, lietot alkoholiskos dzērienus, kā arī ar virkni psiholoģiski iedarbīgu paņēmienu tiek noturēts šajās iestādēs pēc iespējas ilgāk, parasti tām ir aptumšoti logi, lai pazūd kauna izjūta par atrašanos tajās, kā arī lai zustu laika izjūta.
Ja reiz skaram tematu par mūsdienu cilvēka ikdienas atkarībām, tad ne mazāk būtiski ir arī iedziļināties aizliegtajās vielās.
Mūsdienās populārākās narkotiskās vielas lielākoties savas gaitas uzsākušas kā medicīniski preparāti.
Heroīns savulaik izplatīts kā klepus zāles, tā sauktais «ekstazī» jeb MDMA sākotnēji izstrādāts kā līdzeklis, lai apturētu asiņošanu. Arī aktuālie sintētiskie kanabinoīdi tapuši kā ķīmijterapijai, izkliedētās sklerozes un HIV/AIDS ārstniecībai paredzēts līdzeklis. Plašāk lietotā aizliegtā viela - marihuāna - ilgstoši tikusi izmantota kā apetīti rosinošs līdzeklis, miega zāles. No profesionāļu laboratorijām nākuši ir arī kokaīns, amfetamīns, LSD, PCP, ketamīns.
Nobeigumā jāsaka, ka cilvēka dzīvē jau izsenis ir figurējušas daudzas vielas, cilvēks izsenis ir lietojis dažādus dabā pieejamos līdzekļus gan ārstnieciskos nolūkos, gan reliģiskos nolūkos, gan izklaidei. Mūsdienas gan ir īpaši satraucošas ar to, ka līdz ar industrializāciju, ķīmijas attīstību aizvien vairāk sāk figurēt sintētiskas vielas, kas ir dabīgas sekas tam, ka cilvēks aizvien vairāk var ietekmēt dabu, operēt ar tajā esošajiem materiāliem. Ar tagadējo, sevišķi straujo globalizācijas attīstību, šīs sintētiskās vielas faktiski bez laika ierobežojuma nokļūst jebkurā pasaules malā, ja ne materiālā veidā, tad ar informatīviem līdzekļiem to izgatavošanai un tamlīdzīgi, pat baisi iedomāties, kas tiks nopludināts no laboratorijām tuvāko gadu desmitu gaitā. Tikpat grūti spriest, kāda veida pasākumi būs nepieciešami šādu norišu ierobežošanai, jo vienīgie spēki, kas kaut cik spējuši no dažādu sintētisko psihotropo vielu izplatības norobežoties, vienlaikus ir radikāli diktatoriski režīmi ar ievērojamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, vai arī de facto demokrātiskas valstis ar tik radikāliem likumiem, kuri Rietumu valstīm ir neiedomājami.
Linards Hartmanis