RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Ralfa un Artas izmisīgā cīņa par bērnu: es neesmu donors, bet tēvs!

TVNET
Foto: PantherMedia/Scanpix

TVNET vērsās tēvs, sakot, ka ir izmisumā, jo viņam liegta iespēja tikties ar divus gadus veco dēlu. Viņš nav ar mieru, ka pēc mēnešiem ilgas lūgšanās bērnu viņam «atmet kā kaulu». Zēna māte apgalvo, ka «tā nav mīlestība, bet apsēstība». Viņa desmit gadus ar civilvīru dzīvojusi kā sprostā. Savukārt bāriņtiesā norāda, ka tik sarežģīta lieta tās praksē vēl nav bijusi. Psihoterapeite Dace Rolava saka, ka Latvijā nav instances, kurā šķiršanās gadījumā taisnību meklēt vīrietim.

49 gadus vecais Ralfs (viņa un citu iesaistīto personu vārdi mainīti) vērsās TVNET, lai atklātu savu stāstu par to, kā «klaji tiek ignorētas tēva un dēla saskarsmes tiesības». Viņš ir pārliecināts, ka nav vienīgais, kas izmisīgi cīnās par iespēju redzēt bērnu, ko viņam pēc mēnešiem ilgas lūgšanās «atmet kā kaulu». Pēc viņa domām, lai gan likums nosaka, ka tēvam un mātei ir vienādas tiesības attiecībā uz bērnu, vēsturiski izveidojies, ka sievietēm ir daudz lielākas iespējas audzināt bērnu.

Turpretim vīrieti var apmelot, apvainot vardarbībā, un «feminizētā sistēma» notic sievietei.

Vīrietis var taisnoties, lūgties, sisties ar pieri sienā - par viņu pasmīnēs un pagrozīs pirkstu pie deniņiem. «Mūsu valstī ir melnais caurums tēviem!» Tā domā Ralfs. Viņa bijušajai dzīvesbiedrei, kura ir 20 gadus jaunāka par Ralfu, ir cits skatījums uz notiekošo.

Viņš meloja un meloja...

Reiz viss bija citādāk. Ralfs un Arta bija burvīgs pāris – kā radīti viens otram. Viņi iepazinās pirms 11 gadiem, kad Artai bija 17 gadi. 38 gadus vecais Ralfs bija rūpīgs – gatavoja ēst, veda meiteni, kur vien viņa vēlējās. Viņam blakus Arta jutās drošībā, pasargāta. Gāja laiks, un Ralfa rūpes aizvien vairāk sāka atgādināt varas izpausmes. Viņš kontrolēja savu krietni jaunāko draudzeni. «Līdzcilvēki brīdināja, teica, lai ieskatos vērīgāk, bet es redzēju tikai labo,» tagad saka Arta. Acis viņai atvērušās pēc bērna piedzimšanas.

Tagad civilvīra mīlestību viņa raksturo kā «psiholoģisku vardarbību».

«Es biju ieslodzīta četrās sienās, un viņš man visu laiku meloja,» viņa atceras.

Un tomēr… Viņi bija kopā un savā ziņā laimīgi. Tad kaut kas mainījās. Abu dzīvē ienāca trešais – Arta gaidīja mazuli. «Kad mazais spārdījās, es uzliku roku viņas vēderam un viņš nomierinājās. Man vienmēr bijis labs kontakts ar bērniem,» saka Ralfs. Viņam no iepriekšējās laulības ir trīs pieauguši bērni, ar kuriem vīrietim ir lieliskas attiecības.

Pasaulē nāca abu dēls, bet pretēji gaidītajam pāris nevis tuvinājās, bet attiecības sabojājās pavisam. Kad Markusam bija gads un trīs mēneši, Arta paņēma bērnu un aizgāja dzīvot pie mammas uz Latvijas otru malu. Viss, sieviete gribēja pielikt punktu abu attiecībām. Ralfs saka, ka dzīvesbiedre bija kļuvusi neadekvāta un kā iemeslu minējusi abu gadu starpību. Viņam šķiet, ka izmantots kā spermas donors – nekas vairāk. «Es neesmu donors, bet bērna tēvs,» viņš saka.

«Neadekvāts,» tieši to pašu par Ralfu saka Arta. Viņa pat uzrakstīja iesniegumu policijā par vardarbību pret sevi bērna klātbūtnē, bet arī Ralfs nepalika parādā un iesniedza «savus pierādījumus», skaidrojot, ka tikai centies nomierināt draudzeni. Lieta apsīka.

«Tikt skaidrībā šādos gadījumos ir grūti,» vēlāk teiks bāriņtiesas vadītāja. «Nē, tādu lietu manā praksē vēl nav bijis!» Šā gadījuma specifika ir tēva neatlaidība, cenšoties panākt sev vēlamu rezultātu. «Apsēstība,» vīrieša uzvedību raksturo speciāliste.

Biju mammas vietā

«Iedomājieties, jums atņem bērnu, ar kuru esat bijis kopā no pirmā ieelpas brīža. Es dēlam biju mātes vietā, kopš viņa dzimšanas bijām kopā 24 stundas diennaktī. Es viņu liku mammai pie krūts, mainīju pamperus, mazgāju, jo mātei bija bail,» Ralfs nespēj valdīt emocijas.

Viņš atceras, kā slimnīcā ar mazo rokās sēdējis pie loga, ķerot pirmos siltās saules starus.

«Kad mazajam bija pusgads, māte apvainojās. Viņa jautāja: «Kāpēc pie tevis bērns neraud, bet pie manis raud?»»

Tālāk sekoja riņķa dancis – iesniegumi un paskaidrojumi policijai, bāriņtiesas sēdes, tiesas, neskaitāmi iesniegumi, lēmumi, spriedumi. Apzīmogotu papīru grēdas kā divu reiz mīlošu cilvēku attiecību bilance, kurām pa vidu viens mazs un apjucis puika.

«Sistēma negrib izprast lietas būtību, pieņemot, ka taisnība ir bērna mātei. Tēvs, kurš cīnās par bērnu, visiem šķiet dīvains un tiek izsmiets. Mazā dēļ esmu spiests iet līdz galam. Lai biežāk redzētu, satiktu, dzirdētu savu bērnu...» Ralfs bija salauzts, satriekts, izmisis, raudāja, nevarēja iemigt – gāja uz trenažieru zāli un lauza stieņus. Lai tikai nebūtu jādomā par dēlu, skrēja 30 kilometru, stundām gāja kājām, nokritās svarā. Ralfam šķita, ka viņa pasaule sabrūk.

Atslābsti, gan pati uzradīsies!

Kad pēc septiņiem mēnešiem Ralfam beidzot atļāva satikties ar dēlu, viņš bija satraukts un laimīgs. Lai kopā pavadītu burvīgus brīžus, viņš speciāli noīrēja namiņu netālu no jūras. Vīrietis aizrautīgi stāsta par divām nedēļām, ko pavadīja kopā ar dēlu – kā braukuši ar riteni, staigājuši gar jūru, mētājušies ar čiekuriem, rotaļājušies un smējušies, cik labi mazajam garšojusi viņa pagatavotā frikadeļu zupa.

Mums abiem bija sava pasaule, kurā sapratām viens otru.

Atvadoties namiņa saimniece teikusi, ka tik gādīgu tēvu savā dzīvē neesot redzējusi. Šķiroties abi raudājuši. Sekojis klusums, Ralfs atkal neesot redzējis dēlu. «Esmu kā vāvere ritenī, iznākuma nav. Es tikai skrienu, lūdzos, pierādu. Vai tad vīrietim ir zīmogs pierē «vardarbīgs»?»

Gan novada bāriņtiesas vadītāja, gan zēna māte, gan Ralfa paziņas saka, ka viņš ir «pārņemts ar ideju». «Tā nav mīlestība, bet apsēstība,» saka Arta. «Atslābsti, gan viņa pati uzradīsies,» iesaka Ralfa draugi. Tomēr viņš spītīgi paliek pie sava, cenšoties panākt savu. «Pēc desmit gadiem dēls man jautās: kāpēc tu padevies?»

Ko īsti Ralfs vēlas? Pārsteidzoši! Viņš grib dēlu redzēt nevis reizi mēnesi, pat ne nedēļā, bet katru dienu! «Bērns ir mazs – viņš mazliet paaugas un mainās ik dienu. Es gribu redzēt, kā viņš attīstās – katru kustību, vārdu, smaidu, gribu samīļot un nobučot pirms gulētiešanas.» Ja ko tādu teiktu māte, tas būtu pašsaprotami, bet tēvs...

Psihoterapeite un hipnopsihoterapeite Dace Rolava saka, ka izmaiņas tēva jūtu izpausmēs ir fenomens, kas attīstās pēdējos 15 gados. «Mūsdienu vīrieša jūtas un attieksme pret bērnu atšķiras no tās, kāda tā bija jaunajam tēvam pirms 30 un 40 gadiem. Viņš maina pamperus, rotaļājas ar bērnu, baro, liek viņu gulēt, pieskata, kamēr mamma ar draudzenēm atpūšas un iedzer vīnu.» Rolava saka, ka tas ir fiksēts socioloģisks fenomens, bet tēva un bērna psiholoģiskie aspekti vēl nav pietiekami izpētīti.

Psihopāts vai mīlošs tēvs?

Arta iebilst, ka tā gluži nav, kā stāsta Ralfs, un nekāds «baltais un pūkainais» arī viņš nav. «Cilvēks, ar kuru es dzīvoju, meloja. Par visu! Par savu ģimeni, darbu, īpašumu. Viņam nevar uzticēties. Uzturlīdzekļus nemaksā, tiesas lēmumam nepakļaujas.» Ralfs bērnu neatdeva norunātajā laikā, tāpēc bijušajai civilsievai nācās vērsties policijā. «Viņš mazo neveda atpakaļ trīs nedēļas. Bērns tika izrauts no savas vides – viņš mainījās, norobežojās.» To, ka Ralfs zēnu paturēja pie sevis ilgāk, nekā puses bija vienojušās, apstiprina arī bāriņtiesā.

Arta atceras: "Biju 17 gadus veca, kad viņš mani «savaldzināja». Visus šos gadus dzīvojām noslēgtībā, viņš man lika atteikties no tuviniekiem- mammas, brāļa, māsas, draudzenēm, no jebkura, kurš varētu atņemt kaut daļu mīlestības, ko es sniedzu viņam.

Biju pilnīgā viņa varā - telefons, bankas konts, sociālo tīklu profili bija viņa rokās.

Pat uz vēstulēm viņš atbildēja it kā no manis. Kad piedzima bērns, viņš neļāva maniem mīļajiem atbraukt un satikt mazo brīnumu. Arta saka, ka dzīvesbiedrs vienmēr slēpis savu identitāti, melojis par darbu, ģimeni, pagātni. "Viņš ir īsts pasaku stāstnieks, kuram patīk iedzert, daudz pīpēt, nestrādāt un izdomāt jaunus veidus, kā izraisīt konfliktu un gūt no tā labumu." Arta saka, ka civilvīrs nav strādājis - viņa ar bērna kopšanas naudu uzturējusi ģimeni.

Savukārt Ralfs pārmet, ka bijusī draudzene pret bērnu izturas nevērīgi - nepieskata, vai viņš ir pietiekami silti apģērbts un veselīgi paēdis. Turklāt vīrietis uzskata, ka Artu ietekmē un kontrolē viņas māte, kura jau no paša sākuma bijusi pret abu attiecībām.

«Es nezinu, kam jānotiek, lai tēvs uzvarētu. Autobusa pieturā redzu sociālo reklāmu: «Glābiet bērnus!» Palīdziet man izglābt vienu! Esmu pārliecināts, ka līdzīgu situāciju ir daudz. Par mani smejas, bet lai jau...» viņš saka.

Pilnmēness ietekmē

Šobrīd Arta strādā, ir sakārtojusi sadzīvi un arī emocionāli atgūstas. Tomēr viņai ir ļoti sāpīgi, ka attiecības nonākušas tik lielā strupceļā, ka cieš bērns.

Viņš ir cilvēks, kuru ļoti ietekmē pilnmēness. Cilvēks ar divām sejām.

«Viņš var būt gan draudzīgs un laipns, gan kareivīgs un rupjš,» skaidro Arta. Viņa saka, ka visiem spēkiem centusies rast kopsaucēju un pēdējā tiesā piekritusi izlīgumam. Diemžēl Markusa tēvs nepilda nosacījumus. «Ja viņš būtu normāls, saprotošs un laikā vestu bērnu atpakaļ, mēs varētu vienoties, bet ja cilvēks uzraksta 50 vēstules dienā – vai tas ir normāli?»

Bāriņtiesas vadītāja atzīst, ka lieta nav vienkārša. «Es nezinu, vai viņš labs vai slikts tēvs, bet bērnu viņš mīl – tas nav noliedzams. Tomēr bija gadījums, kad viņš izņēma bērnu no slimnīcas un neatdeva, māte uztraucās, tika iesaistīta policija.» Abas konfliktējošās puses ir bez sociālām problēmām un mīl bērnu, bet vienoties tik un tā nespēj. Viņa uzsver, ka pēdējā laikā aizvien biežāk sastopas ar gadījumiem, kad šķirtais pāris bez trešo personu – bāriņtiesas, mediatoru, psihologu vai pat tiesas palīdzības nespēj savā starpā vienoties par tikšanos ar bērnu.

To apliecina arī Bāriņtiesu asociācijas vadītāja Baiba Meldere, piebilstot, ka efektīvs instruments domstarpību risināšanā ir mediācija – brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu risinājumu ar mediatora palīdzību. Pēc viņas domām, problēmu pamatā ir ambīcijas un personiski aizvainojumi, kuriem ne viens, ne otrs netiek pāri. Ja vienoties neizdodas, saskarsmes kārtību regulē tiesa. Ja viens no vecākiem nav apmierināts, viņam jāvēršas tiesā ar prasību par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. «Aizvien biežāk puses piesaista advokātus, dažreiz divus, bet bērns būs jāaudzina vecākiem, nevis juristam. Ja bērns augs stresā un strīdu gaisotnē, kāda būs viņa atbilde nākotnei?»

Gribu savus 50%!

Psihoterapeite Dace Rolava novērojusi, ka pēdējos gados vīrieši aizvien uzstājīgāk pieprasa, lai «viņu 50 procenti» tiktu izpildīti. Viņi vēlas ceļot kopā ar bērnu un pavadīt nedēļas nogali. Ir vīrieši, kas uzņemas bērnu audzināšanu gadījumos, kad sieviete veido jaunas attiecības un viņai ir mazāk laika. «Pirms gadiem simts vīrietis bija mežā, karā, jūrā, bet tagad vīriešiem ir mazāk tradicionāli vīrišķīgu pienākumu un viņi vairāk pievēršas bērniem. Tas, ka mātei ir priekšroka, ir novecojis stereotips.» Pēc Rolavas domām, nonākot starp sistēmas dzirnakmeņiem, vīrietim ir sarežģīti aizstāvēt savas tiesības, jo tiesās, bāriņtiesās un citās instancēs pārsvarā strādā sievietes – katra ar savu pieredzi, reizēm negatīvu, kas traucē būt profesionālām un ietekmē lēmumus. «Tur ir sievietes, kas nav precējušās, sievietes, kas cietušas no vardarbības, šķirtenes, kas vienas audzina savus bērnus.» Rolava atgādina, ka ir ne mazums pretēju gadījumu. «Ja sieviete ir viena, viņa ir iedzīta stūrī, sava laika viņai vispār nav, jo nav neviena, kas spētu noteikt, ka tēvam ir pienākums noteiktu laiku organizēt vidi, kurā bērns droši varētu uzturēties, kamēr mamma dara kaut ko citu.» Eksperte saka ir ir gadījumi, ka abi vecāki ir tik aizņemti ar sevi, ka bērnu audzina 85 gadus vecā omīte. «Bērns zina visu par kapiem un raidījumu «Panorāma», bet ne par savam vecumam atbilstošu tematiku.»

Augi Drošība IT Latvija ES