Homoseksuālisms kļuvis par politisku ideoloģiju

Demokrātiskā sabiedrībā arī šādu cilvēku grupai ir tiesības pastāvēt un izteikt savu viedokli. Kā jebkurā politiskā grupā, arī šeit ir savi radikāļi. Kā jebkuriem radikāļiem, arī radikāļiem homoseksuālistiem ir mērķis piespiest visus, kam ir cits viedoklis, mainīt šo atšķirīgo viedokli un pakļauties homoseksuālistu radikāļu viedoklim. Dažos vārdos šis viedoklis skan šādi: homoseksuālisms ir labs, tie, kam ir citāds viedoklis, ir slikti, homoseksuālisms ir demokrātijas indikators, visi, kuru viedoklis ir pretējs vai atšķirīgs, ir demokrātijas ienaidnieki. Staļina vārdiem sakot: visi, kas nav ar mums, ir pret mums, visi, kas ir pret mums, ir tautas ienaidnieki.Runa ir par kārtējo mēģinājumu iedibināt pasaulē iekārtu, kuras pamatā būs kārtējā diktatūra – homoseksuālistu diktatūra. Atšķirīgais ir tas, ka ceļš uz homoseksuālistu diktatūru ved nevis caur cilvēku ilgām pēc drošības, kas ļāva izveidoties fašistiskajai un komunistiskajai diktatūrai, bet caur brīvas, demokrātiskas sabiedrības apzinātu un mērķtiecīgu virzīšanu uz anarhiju. Ceļš uz anarhiju ir ceļš uz brīvības zaudēšanu, šajā gadījumā tas ir ceļš uz seksuālo anarhiju jeb dzimumu anarhiju. Runājot par notikumiem Rīgā, runa ir par homoseksuālistu mēģinājumiem uzspiest, diktēt sabiedrībai savu viedokli. Lai to veiktu, tiek iedarbināts mūžsenais mehānisms – provokācija. Pasākums Rīgas praids 2005 ir no sākuma līdz galam viena vienīga provokācija. Šajā gadījumā, pateicoties politiķu neadekvātajiem lēmumiem, provokāciju var uzskatīt par izdevušos. Sabiedrībai nav jābūt iecietīgi un tolerantai pret provokācijām, lai kādi spēki tās organizētu – komunisti, teroristi vai homoseksuālisti. Visai sabiedrībai jāvēršas pret radikālismu jebkurā tā izpausmē, vai tas būtu islāma radikālisms, vai tas būtu, kā šajā gadījumā, homoseksuālistu radikālisms. Šeit nav runas par cilvēku, šajā gadījumā homoseksuālistu, brīvības ierobežošanu, runa ir par provokāciju nepieļaušanu, jo provokācija ir amorāla. Provokācijas pasaules vēsturē ir iedarbinājušas mehānismus, kas nesuši cilvēcei milzīgu postu. Arī šī politiķu muļķības pieļautā provokācija noteikti nesīs postu. Demokrātiska un brīva sabiedrība nav iespējama bez veselā saprāta, bez saprāta tā noteikti nonāks pie diktatūras vai nu caur pārmērīgu tieksmi uz drošību, vai caur pārmērīgu tieksmi uz anarhiju. Jāsaprot, ka ģimene ir tā vieta, kur rodas sabiedrība – bērni, kas izaugs un turpinās mūsu ceļu –, tādēļ ģimene visvairāk jāaizsargā. Ne atsevišķa indivīda, ne indivīdu grupas tiesības nedrīkst stāvēt pāri ģimenes tiesībām. Ģimene ir sabiedrības veselais saprāts. Rīgā homoseksuālistu rīkotā provokācija ir klajš ģimenes tiesību pārkāpums. Visā pasaulē homoseksuālisti ar maksimālu spēku vēršas pret ģimeni. Daudzās valstīs tie ir panākuši ģimenes vērtību iznīcināšanu. Sabiedrība, kas vēršas pret savām ģimenēm, ir kā cilvēks, kas zāģē zaru, uz kura pats sēž. Tomēr arī homoseksuālus cilvēkus, tāpat kā visu citu dzīvo radību, ir radījis Dievs. No malas vērojot, šie radījumi ir pilnīgi neloģiski, jo nespēj vairoties dabiskā ceļā. Lai radītu pēcnācējus, homoseksuālam vīrietim vai sievietei jāstājas pilnīgi nedabiskās (no homoseksuāļu viedokļa) attiecībās ar pretēju dzimumu. Sabiedrība, kas sastāv vienīgi no homoseksuāļiem, nebūtu iespējama. Tomēr, ar Dieva ziņu, katru gadu pasaulē piedzimst homoseksuāli bērni. Tie ir heteroseksuālu pāru pēcnācēji. Kāda ir šo cilvēku sūtība pasaulē? Ja jau tie regulāri piedzimst, tātad ir nepieciešami pasaulei. Ar kādu mērķi Dievs tos rada? Sabiedrībai, tāpat kā indivīdam, piemīt tieksme uz pašnāvību. Domājams, homoseksuālisms ir sabiedrības tieksme uz pašnāvību. Tas, ka sabiedrībā ir homoseksuāli cilvēki, nenozīmē, ka sabiedrība ir slima. Sabiedrībai, tāpat kā cilvēkam, nonākot zināmos apstākļos, iedarbojas mehānismi, kas šo tieksmi saasina, un sabiedrība veic pašnāvību. Var teikt, ka šai sabiedrībai pasaule ir kļuvusi pārāk sarežģīta. Homoseksuālu cilvēku grupu nākšana pie varas un iespēja diktēt savus noteikumus visai sabiedrībai ir novedusi pie sagrāves pat vareno Romas impēriju. Jāsaprot, ka brīvā un demokrātiskā sabiedrībā var komfortabli justies gan homoseksuālisti, gan heteroseksuālisti, gan sociālisti, gan komunisti, gan demokrāti, gan konservatīvie. Jāsaprot, ka jebkurai sabiedrības grupai, partijai, reliģijai, organizācijai pašai jātiek galā ar saviem radikāli noskaņotajiem biedriem. Radikāļu esība – lūk, demokrātiskas sabiedrības indikators, kam var ticēt. Jo mazāk radikāļu, jo demokrātiskāka ir sabiedrība. Ināra Ostrovska, 8. Saeimas deputāte Partijas Jaunie demokrāti valdes locekle