Nav bieži gadījumi, kad augsta ranga virsnieki (vienalga – bijušie vai esošie) ir gatavi runāt par problēmām armijā, minot konkrētus vārdus un lietas. Atvaļinātais pulkvedis Pēteris Ziemelis man piezvanīja pats. Sirds esot pilna un baidīties neesot no kā. Daudz kas no P. Ziemeļa teiktā ir diskutabls, tāpēc gribētos dzirdēt arī citus viedokļus, tostarp Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku komentārus par jautājumiem, kurus šajā intervijā skāra atvaļinātais pulkvedis.
Kas grauj Latvijas aizsardzības sistēmu? (38)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
– Profesionāls virsnieks jau nekad neaiziet no armijas, arī tad ne, kad ir atvaļināts – viņš tikai algu nesaņem, bet domās vienmēr ir ar armiju. Man ļoti sāpēja gadījums, kad Daugavā izpletņlēkšanas mācību laikā gāja bojā divi speciālo uzdevumu vienības karavīri. Tāpat 1994. gadā noslīka izlūkdesanta bataljona komandiera šoferis. Tad pēc toreizējā armijas komandiera pulkveža Turlā pavēles tika izanalizētā situācija un secināts, ka Spilves pļavas to ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ karavīru izpletņlēkšanas mācībām nav derīgas. Nezin kāpēc šis secinājums tika aizmirsts. Pieņemsim, ka to varēja nezināt speciālo uzdevumu vienības virsnieki, bet kur bija iestāde, kas par to atbild – mācību vadības pavēlniecība? Esmu bijis aizsardzības spēku mācību un iekārtas dienesta daļas priekšnieks un pēc tam Nacionālo bruņoto spēku mācību pārvaldes priekšnieks, tāpēc varu apgalvot, ka pie tā, ka Daugavā noslīka divi karavīri, ir vainīga mācību vadības pavēlniecība! Tādā nopietnā pasākumā kā izpletņlēcēju mācības vajadzēja būt klāt pavēlniecības cilvēkiem, kuri kontrolē, kas notiek. Bet vai tā bija? Vai izpletņlēkšanas mācību plāns bija apstiprināts mācību pavēlniecībā, vai karavīriem bija pieejama visa nepieciešamā literatūra, vai visaugstākajā līmenī bija apstiprinātas instrukcijas un drošības noteikumi? Vēl acīmredzami Latvijas armijā trūkst grāmatu. Jā, ir specializēta literatūra angļu valodā, bet kareivim un seržantam angļu valoda nav jāzina, turklāt Latvijā darbojas likums par valsts valodu – jābūt nodrošinātai iespējai mācīties valsts valodā. Zinu, ka grāmatas ir grūti uzrakstīt, pats esmu rakstījis, bet to vajag darīt. Vēl periodiski Latvijas armijā tiek "atšauta" virsniecība.
– Citi šo "atšaušanu" dēvē arī par paaudžu maiņu – vecajiem virsniekiem ar pagājušo laiku domāšanu nav ko lieki aizņemt vietu un traucēt jaunos, talantīgos virsniekus veidot karjeru.
– Lai izaugtu labs virsnieks, viņam līdzās jābūt pieredzējušiem virsniekiem. Skola un kursi ārzemēs ir tikai tāda iepazīšanās ar procesu. Kad es ar zelta medaļu beidzu Ļeņingradas artilērijas karaskolu, biju ļoti gudrs, tāpat jutos kā vada un baterijas komandieris, bet, kad turpināju mācīties un pabeidzu akadēmiju, sapratu, ka ne velna nezinu un ka man ir jāmācās un jāmācās. Pirmie, kā es saku, "atšauti" jeb atvaļināti 1995. gadā tika daudzi virsnieki ar akadēmisku izglītību un Afganistānas kaujas pieredzi. Man ir tādas aizdomas, ka tā bija emigrācijas latviešu politiķu iniciēta lieta, kas tika paveikta ar mūsu pašu līdzbiedru rokām.
– Tad jau pavedieni ved arī uz Satversmes aizsardzības biroja priekšnieka Kažociņa pusi, viņš jau tagad ir galvenais, kurš var dot pielaidi valsts noslēpumiem vai nedot, kas arī bieži ir par pamatu, lai pārtrūktu daža laba virsnieka karjera. No pēdējā laika atcerēsimies, ka negaidīti no amata tika atcelti Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors brigādes ģenerālis Krēsliņš, jūras spēku komandieris jūras kapteinis Lešinskis, sauszemes spēku otrā bataljona komandieris pulkvežleitnants Avišāns. Visi viņi bija mācījušies padomju karaskolās.
– Es gribētu parunāt par Kažociņa morāli. Viņš bija Latvijas armijas pulkvedis, staigāja mūsu formā, bet uz kreisās rokas nēsāja Lielbritānijas karodziņu. Mēs viņam teicām: "Jāni, tu taču esi latvietis – nepazemo formu!" Bet viņš jau nesaprata. Arī literatūru par britu artilēriju viņš nevarēja man pagādāt. To man iedeva Kanādas militārais atašejs, divas lielas grāmatas, ko iztulkojām un iedevām puišiem lietošanā.
– Nu, ziniet, ar padomju virsniekiem, kas dienējuši okupantu armijā un piedevām vēl bijuši komunistiskajā partijā, jābūt ļoti uzmanīgiem...
– Jaltā un Potsdamā anglis Čērčils neiebilda Staļinam, kad tas gribēja Baltijas valstis. Mūs nodeva gan angļi, gan amerikāņi, tā ka par viņu morāli labāk nerunāsim... Kas attiecas uz 1995. gadu, tas bija laiks, kad Latvijas armijā pastiprināti ienāca cilvēki bez izglītības, daudziem nepamatoti tika piešķirtas augstas dienesta pakāpes, piemēram, es runāju ar pulkvedi par elementārām lietām, bet man pretī veras tukšs skatiens – nabadziņš neko nesaprot... Bet amatu ta'' gribas paturēt! Es arī biju tajā atlaižamo sarakstā, bet toreizējais valdības vadītājs Gailis pateica: šitais puisis vēl armijai ir vajadzīgs. Es atvaļinājos tikai pēc pieciem gadiem, jo aiz pārdzīvojumiem par to, kas notiek armijā, iedzīvojos smagā kuņģa čūlā. Paspēju vēl artilērijas lietas armijā sakārtot.
– Jūs runājat par tiem vecajiem lielgabaliem, ar kuriem tagad trenējas zemessargi Daugavpilī?
– Pagaidiet! Bez artilērijas nav iedomājama neviena sauszemes spēku brigāde nevienā valsts armijā. Tas bija laiks, kad arī Latvijas armijā sāka domāt par brigādes veidošanu. Un es izveidoju artilērijas divizionu, mīnmetēju baterijas, sūtījām virsniekus mācīties uz Vāciju, Franciju, Čehiju, Zviedriju, Poliju. Bija normāls darbs un gudri cilvēki, bet kas tagad notiek? Artilērijas divizionu aizmeta uz Daugavpili, tas praktiski ir izvarots, bet lielākā daļa ārzemēs labu izglītību ieguvušie artilērijas virsnieki aizgājuši no armijas un sekmīgi iekļāvušies privātās biznesa struktūrās. Kam par to jāatbild? Pagājušogad Vācija bija ar mieru mums uzdāvināt divizionu ar 155 mm haubicēm. Nepaņēmām. Kāpēc?
– Droši vien nebija jau tie jaunākie ieroči.
– Arī vismodernākās pasaules armijas, ASV ieskaitot, visi ieroči nav pirmā svaiguma, taču artilērijā arī ar vecākiem lielgabaliem var šaut un iemācīt cilvēkus ar tiem apieties.
– Bet varbūt mums vispār nevajag lielgabalus? Jūs esat padomju virsniecības skolas produkts un varbūt nemaz nespējat domāt 21. gadsimta kategorijās. Gan iepriekšējais, gan tagadējais Latvijas armijas komandieris saka, ka Latvijai nekad nebūs armijas šā vārda klasiskā izpratnē, vismaz tik ilgi, kamēr esam NATO. Mūsu uzdevums ir būt šīs lielās armijas – NATO – sastāvdaļai un pildīt specifiskus uzdevumus, piemēram, neitralizēt lādiņus, meklēt mīnas un tamlīdzīgi. Kādas tur tanku brigādes un artilērijas divizioni!
– Pasauli tagad, kā zināms, apdraud terorisms. Mēs tagad itin labi varam iedomāties, ka kāda grupa Latvijā sagrābj kādu objektu un izvirza prasības. Ko darīsim? Sūtīsim cilvēkus virsū? Nē, vispirms laidīsim darbā lielgabalus! Kas tagad notiek Izraēlas un Libānas konfliktā? Pārsvarā darbā tiek likta artilērija. Mēs būsim tie gudrākie un iztiksim bez artilērijas?
– Jā, tie, iespējams, ir argumenti. Bet, ja man, piemēram, bijušais speciālo izdevumu vienības komandieris Kušķis saka, ka artilēriju vajadzēja paturēt Ādažos tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā nāktu palīgā gāziniekiem, lai Inčukalna gāzes krātuvē sašautu kaut kādus tur ventiļus, tad tas nav nopietni.
– Kušķis varbūt nezina detaļas – gāziniekiem bija vienošanās ar armiju, bet precīza informācija nav publiska. Bet kāpēc artilērijai jābūt Daugavpilij, ko tā tur aizsargā? Artilēristiem tur nav arī kur trenēties šaušanā un līdz ar to pazeminās armijas kaujas spējas. Varbūt pat nepieciešams izveidot Saeimas izmeklēšanas komisiju, lai to visu papēta. Arī no politiskā viedokļa ir jocīgi savus jaudīgākos ieročus novietot pie draudzīgas valsts – Lietuvas – robežas. Ņemsim arī Liepājas ostas militāro piestātni. Nostāsies tur viens teroristu kuģītis un nogremdēs visu mūsu jūras spēku flotili. Tai arī nepieciešams atbalsts no sauszemes. Tagad aizsardzības ministram Atim Slakterim ir vienreizēja iespēja pateikt: esam pieļāvuši daudz kļūdu, bet tās ir labojamas. Šovasar gāja bojā divi karavīri, bet cik būs nākamo armijas kļūdu upuru?
– Jūs jau zināt, ka Latvijas armija ir jauna, ik pa laikam mainījušies apdraudējumi: te jāorientējas uz armiju karu, te pēkšņi iestājas 11. septembris un izrādās, ka mūsu galvenie ienaidnieki ir teroristi, te esam vieni un maziņi, te dažos gados topam uzņemti NATO. Spēj tik visam mainīties līdzi. Un, ja godīgi, izdarīts jau nav nemaz tik maz.
– Ziniet, no militārā viedokļa armiju tukšā vietā izveidot ir pat vieglāk: nepieciešami tikai labu virsnieku un cilvēku resursi. Vai to mums 90. gadu sākumā trūka? 1994. gadā tika izstrādāts brigādes izveidošanas modelis, pie darba ķērās profesionāls virsnieks Melnis, kas speciāli divus gadus Vācijā mācījās ģenerālštāba akadēmijā. Taču brigādes izveidošanu apturēja.
– Kas?
– Politiķi – tie, kas gribēja varu, bet nespēja saprast militāro būtību. Piemēram, Sužu izlūkdesanta bataljonu savulaik likvidēja Jundzis.
– Bet vai tas atkal nav jautājums par naudu? Var tikai iedomāties, cik izmaksā viena pilnasinīgi mehanizēta, apbruņota un apgādāta sauszemes spēku brigāde ar trim bataljoniem. Tādas mums nav joprojām, un vēl nav pat īsti zināms, kad būs.
– No sākuma var izveidot struktūru, kuru pamazām piepilda ar resursiem. Lai sākumā nav pilns bataljons, lai nav pilna rota, visu var attīstīt un iemācīt pamazām.
– Kāpēc tad tā nenotika?
– Es jau teicu: bija daudz stulbu cilvēku, kas diktēja militāro attīstību. Bija, piemēram, tāds aizsardzības ministra padomnieks Linde, tas pats, kam bija krimināllieta par ieroču kontrabandu: cilvēks bez augstākās izglītības, kas Amerikā nebija atradis sev vietu. Ko teica Linde, tam ministrijā klausīja uz vārda, bet militāro zinātņu doktors Krēsliņš par savām domām to vien dzirdēja: tev ir padomju domāšana!
– Bet vai arī pašiem aizsardzības ministriem nevajadzētu uzņemties atbildību par neizdarībām, sevišķi tiem, kas bija pie varas ilgāku laiku, piemēram, Ģirtam Valdim Kristovskim. Viņš bija aizsardzības ministrs piecarpus gadus, bet savā komentārā par pašreizējām problēmām Latvijas armijā redz vainu visur citur un visos citos, tikai ne sevī. Pēc viņa domām, sevišķi slikts stāvoklis bijis ar augstākā līmeņa virsniekiem.
– Kristovskim jāuzņemas ļoti liela vaina, ka Latvijas armija nav izveidojusies tāda, kādai tai vajadzētu būt. Ziniet, man liekas, ka ir kaut kādi spēki, kas apzināti grauj valsts aizsardzības sistēmu un sabiedrības uzticību armijai. Tieši Kristovska laikā es sastapos ar neizprotamu ignoranci no ministrijas puses, kad mēs Limbažos vācām dāvanas un laba vēlējumus mūsu karavīriem Irākā. Es ļoti cienu mūsu Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, bet viņai nu gan nevajadzēja braukt uz Ādažiem un pasniegt majora uzplečus bataljona komandierim Lejiņam. Tas pazemoja visu Latvijas virsniecību, jo tādējādi tika pārkāptas visas militārās ētikas normas, jo tas nav viņas līmenis. Tas atkal bija mājiens ar rungu, lūk, cilvēks ir no ārzemju latviešiem, jūs te, vietējie, pastāviet malā. Kāpēc tad prezidente nedāvā uzplečus pulkvežleitnantiem, pulkvežiem? Tāpēc, ka Valsts prezidentes līmenis ir ģenerāļi. Un tā regulārā virsnieku "atšaušana"! Es daudz ko varu saprast, bet, ja Latvijas armijai nav vajadzīgs brigādes ģenerālis Krēsliņš, tad man nav ko teikt. Kam tas ir izdevīgi? Un vispār es aizsardzības ministra vietā nepaļautos uz armijas un ministrijas ģenerālinspekciju slēdzieniem, jo tās ir institūcijas, kam bija jābūt lietas kursā par nebūšanām armijā. Ko tad tās – sūdzēsies pašas par sevi? Varbūt Latvijas armijai nepieciešama inspekcija no malas?