Izdrāz valsti un uzvāries

Pavisam savādas sajūtas pārņēma, skatoties TV3 diskusiju, kurā piedalījās Atmodas reformu "karburators" - Ivars Godmanis un bijušais cietumnieks, neatkarības pretinieks, "vienīgais Latvijas komunists" – Alfrēds Rubiks. Šokējošā kārtā vairāk gribējās piebalsot Rubika, nevis Godmaņa teiktajam. Protams, vecajam komunistam daudz kur nevar piekrist, bet viņa vārdos bija jaušama lielākā patiesība nekā Godmaņa. Simboliski, ka tā saucamajam Rubika veloceliņam uz Jūrmalu bija ielikti labāki pamati nekā valstij, kuru sāka atjaunot Godmanis.

Divdesmit gadi brīvības un viss galīgā ... ?

Vēl citi politiķi un žurnālisti izmisīgi mēģināja laipot un izmisīgi slēpās aiz skaistiem vārdiem, kas vairāk izskatījās pēc pašsuģestijas. Līdz beidzot šīs ceturtdienas žurnālā "Ir" Nellija Ločmele savā ievadrakstā patiesi un trāpīgi atzina, ka Latvijā jau sen atstrādāta shēma "izdrāz valsti un uzvāries". Grūti nepiekrist un godīgi jāatzīst, ka šis princips ir pamatīgi dominējis pār cēlajām idejām un skaistajām cerībām. Tādēļ nav jābrīnās, ka valsts 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir galīgā ... , jā, tieši tai pašā vietā, kuru iedomājieties. Ko tālāk? Ir tikai divas iespējas – varam turpināt izbaudīt iedomātas vietas "jaukumus" un turpināt žēli burkšķēt un varam mēģināt atrast spēkus, kā tikt laukā. Tam gan vajadzēs līdzīgu enerģiju, kāda bija mūsu kaimiņu programmai "Tīģerlēciens"

Kāpēc Latvija ir "vājākais posms"?

Vispirms der saprast, kādēļ Latvija kļuva par reģiona vājāko posmu, neveiksminieci un nesekmīgo? Tam, protams, vajag plašāku analīzi, bet burtiski dažos teikumos – mēs nokavējām mirkli, kad vajadzēja reformēt politisko sistēmu. Daudzi apgalvo, ka Šķēle deviņdesmito gadu beigās izglāba valsti. Tā nav patiesība. Tiesa, viņš izglāba budžetu, bet ko citu viņš varēja darīt pēc 1998.gada Krievijas krīzes? Tomēr viņš nespēja vai negribēja pamanīt Latvijas patiesās, sistēmiskās ilgtermiņa problēmas. Jau toreiz bija skaidri redzamas politiskās sistēmas vājās vietas, kas neizbēgami noveda pie smagām problēmām. Pati galvenā – Latvijā ne toreiz, ne arī tagad neviena valdība nespēj strādāt un domāt ilgtermiņā. Tās bija vājas un nestabilas. Tām varbūt pietika laika, lai sakārtotu kaut kādas savas "intereses", bet nepietiek laika un enerģijas, lai domātu un strādātu valsts labā ilgtermiņā. Otra lielākā problēma bija ārkārtīgi vājā partiju sistēma, kur visu noteica ļoti šaurs "sponsoru" loks, bet pārējie varēja vien pūst baloniņus un vicināt karodziņus. Lielāko partiju bonzas baidījās no veselīgas konkurences, greizsirdīgi nelaida sev tuvumā nevienu, kas varētu apdraudēt viņu varas monopolu, un rezultātā viss beidzās ar komiksu varoņiem ministru krēslos. Ja parādījās kāds patiesi spējīgs un neatkarīgi domājošs, tad viņu nekavējoties samala kotletēs politiskajā "gaļas mašīnā". Šie ir tikai daži, bet ļoti būtiski iemesli, kādēļ valsts ir tik ilgstoši stagnējusi.

Latvijas politikas dinozauri

Trīs visredzamākos Latvijas politikas dinozaurus, kuri ilgus gadus dažādos veidos ietekmējuši valsti un līdz ar to katru no mums, zina ikviens – Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Viņus droši var raksturot kā ļoti spēcīgas personības – hiperaktīvi, nenoliedzami harismātiski – daudzi, tai skaitā talantīgi cilvēki viņus apbrīnojuši ar pavērtu muti -, bet acīm redzami alkatīgi un nenoliedzami aprobežoti. Par pēdējo īpašību liecina tieši pieminēto 20 gadu rezultāts – viņu rokās bija faktiski visi varas resursi, bet rezultāts ir nožēlojams – valsts un tās iedzīvotāji slīgst parādos, nabadzībā, viņi paši plātās ar bezgaumīgi dārgiem pulksteņiem, iesaistīti bezgalīgās tiesu prāvās un spiesti sadzīvot ar ievērojamas sabiedrības daļas neslēptu naidu. Vai patiesi talantīgu valsts līderu darba rezultātu var raksturot – pirms divdesmit gadiem mums bija zeme, īpašumi, cerības un iespējas, bet pēc divdesmit gadiem mums nav zemes, ir milzīgi parādi, cerību vietā vilšanās, bet iespējas pārvērtušās par bezcerību?

Ko darīt? Nebaidies! Pieprasi atbildes

Atbilde ir pavisam vienkārša – jāatrod pēdējais, kas palicis mantojumā no senčiem, – spītība un apņēmība. Ir jāseko leģendārā pāvesta Jāņa Pāvila II vadmotīvam, kurš bija pavisam vienkāršs – nebaidies! Ar to viņš atbrīvoja pusi Eiropas no "ļaunuma impērijas" – Padomju Savienības. Mums atliek vien nebaidīties un prasīt no saviem politiķiem skaidras atbildes un darbus. Neatlaidīgi, skaidri, precīzi un visiem saprotamā valodā. Vēl un vēl. Ja nespēj, tad jāsūta tur, kur ir viņu īstā vieta, - uz vēstures mēslaini. Tuvojošās vēlēšanas ir īstais laiks, kad politiķiem var skaidrā latviešu valodā to pieprasīt. Te būs daži no jautājumiem, kurus uzstājīgi prasīšu katram politiķim, kurš gadīsies ceļā, mangojot pēc manas un Jūsu balss.

1. Ko precīzi viņi plāno darīt, lai uzlabotu valsts politisko sistēmu – lai valdības ir stabilas un spējīgas strādāt sabiedrības labā ilgtermiņā?

2. Kādas reformas tiks veiktas, lai uzlabotu vēlēšanu sistēmu? Tā, lai politikā iesaistās pēc iespējas vairāk cilvēku, izzūd naudas vara un politiķi kļūst atbildīgi tieši vēlētājiem, nevis resniem naudas makiem, kurus interesē tikai "izdrāzt valsti un uzvārīties". Pašreizējās diskusijas par vēlēšanu sistēmu reformu ir vai nu pārāk neizskaidrotas, vai arī visai muļķīgas. Katrā ziņā nedrīkst vairs atkārtot to absurdu, ka par prezidentu kļūst persona, kas Saeimā iekļuva kā bezpartejisks deputāts, kuru vēlētāji ir vairāk svītrojuši nekā atbalstījuši – 3798 “plusi” pret 4368 “mīnusiem”... Ar to domāju galīgi diskreditētas Saeimas iecelto tā saucamo prezidentu, bankas privatizatoru un privātas muižas “attīstītāju” par 170 tūkstošiem latu Andri Bērziņu.

3. Kas tiks darīts, lai atjaunotu ekonomiku? Precīzi soļi, kas tiks darīts, lai mēs redzam ceļu, kā Latvija pārvēršas no valsts, kas aizņemas, par valsti, kas pelna.

4. Skaidri un precīzi soļi, lai novērstu tautas izmiršanu? Šobrīd ir tāda demogrāfiskā "bedre", ka pārskatāmā nākotnē pēdējie atlikušie latvieši varēs īrēt mazu istabiņu lībiešu kultūras namā Mazirbē. Diemžēl tas nav pat slikts joks.

5. Kādi radikāļi soļi plānoti, lai reformētu izglītības sistēmu? Somijas un Igaunijas pieredze rāda, ka tikai drosmīgas reformas var glābt valsti. Somija revolucionāri reformēja savu izglītības sistēmu pagājušā gadsimta 70., 80. gados un spēja strauji izglābt savu valsti pēc 90. gadu sākuma smagās krīzes. To paveica tieši tie somu bērni, kas bija baudījuši jauno somu izglītības programmu. Igaunija par vadošu IT lielvalsti kļuva, lielā mērā pateicoties prezidenta Lennarta Meri 90. gados izsludinātajai izglītības datorizācijas sistēmai "Tīģerlēciens".

6. Kas tiks darīts, lai uzlabotu tiesu sistēmu, tiesībsargājošo organizāciju darbu? Ir beidzot kaut kas jādara, lai pie atbildības tiek saukti arī paši lielākie zagļi. To var paveikt tikai, ja uzlabo tiesu sistēmas efektivitāti. Nav pieņemami, ka sodīti tiek tikai otršķirīgi "pārmijnieki", bet viņu vadoņi turpina baudīt nozagto bagātību un varu. Ir reizi par visām reizēm jāizbeidz situācija, kāda bija ar KNAB vadītāju. Tas bija bezgalīgs cirks, kurš būtu smieklīgs, ja vien runa nebūtu par iestādi, kurai jāapkaro visbīstamākā valsts slimība – korupcija. Un tie ir tikai daži piemēri.

7. Kas tiks darīts, lai beidzot atrisinātu sašķeltās sabiedrības problēmu? Tas ir postoši gan latviešiem, gan krieviem, ka mēs balsojam par "savējiem" un pret “svešajiem" un nevis idejām, kā uzlabot valsti, kurā kopīgi dzīvojam. Vismaz 95% problēmu mums ir kopīgas, un saprātīgi sabiedrība reiz varētu saprast, ka divas dažādas kultūras var izmantot, lai tās bagātinātu, spēcinātu viena otru, nevis bezgalīgi baidītos, ignorētu un savstarpēji kasītos. Vēlētājiem vajadzētu reizi par visām reizēm noraidīt murgainās idejas, ka "tos nelojālos salādēsim vagonos un aizsūtīsim pāri Zilupei". No otras puses, krievvalodīgajiem vēlētājiem reiz vajadzētu saprast, ka latviešu valoda ir tik svarīgs nācijas vēstures un pašapziņas pamatakmens, ka nenotiks nekādas piekāpšanās, pat par milimetru, jautājumā par latviešu valodu kā valsts valodu. Krievvalodīgajiem ir jāsaprot, ka Urbanoviča apvienības nosaukumā vārds "Saskaņa" būs izsmiekls tik ilgi, kamēr viņš nebeigs biedēt cilvēkus ar biškekām, vest uz Saeimu deputātus, kuriem latviešu valoda nav nekas vairāk kā zaķim stopsignāls, kamēr skaidri nenorobežosies no draudzības ar Kremli. Krievvalodīgajiem vēlētājiem ir jāsaprot un jāatceras, ka viņu senči savulaik ieradās Latvijā tieši tādēļ, lai būtu pēc iespējas tālāk no Kremļa.

8. Pats svarīgākais jautājums – kā mēs atvedīsim mājās tos desmitus tūkstošu, kurus esam pazaudējuši?

Šie ir tikai daži jautājumi, kurus vajadzētu uzdot nākamās Saeimas deputātiem. Pats galvenais ir neļaut viņiem izmuldēties ar nesakarīgām frāzēm, kas pārgudri piebārstītas ar svešvārdiem. Ir jāprasa skaidras atbildes, saprotamā latviešu valodā. Lai viņi izskaidro savus plānus pēc būtības, lai paskaidro soli pa solim, ko plāno darīt, lai atrisinātu šīs problēmas? Ja viņi sāk izlocīties, tad to skaidri aizrādīt un nebaidīties prasīt vēlreiz. Ir svarīgi piespiest politiķus, lai viņi maina politisko sistēmu, tā, lai par darbiem ir atbildība un rezultāti. To mēs varam panākt. Tikai jāatceras pāvesta zīmīgais vadmotīvs – nebaidies!

Tie, kas nebaidās, tie vienmēr atradīs spēkus tīģerlēcienam no tās pašas vietas, kur Latvija ir nonākusi šo divdesmit gadu laikā.