Par valodu

Nudien, kāda gan būtu pasaule, kurā labais tonis būtu runāt skaidru, atklātu, godīgu valodu? Mums pašlaik nebūtu ne valodas referendumu diskusiju leijerkastes, ne dziļas ekonomiskas krīzes pieredzes, ne vēl vienas globālas ekonomiskas krīzes draudu.

Paldies Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, ka trešdien runāja skaidru valodu — ka nesniegs nekādus paziņojumus par latviešu valodu, jo tādi nav vajadzīgi par jautājumiem, kuri nav apspriežami. Iesaistīties referenduma diskusijās «vienas vai otras puses balstīšanā» viņš negrasoties. Un piebilda — nupat atgriezies no Afganistānas un šo jautājumu komentē, kad trīs dienas bija bijis «citā atmosfērā».

Pašuzpūstā degšana

Prezidents Bērziņš minēja Latvijas armiju kā piemēru vienotai sabiedrībai, kurā nav valodu barjeru. Taču armijas pieminēšana arī atgādināja, ka tie ir politiķi, kas sāk karus, nevis karavīri. Arī visā Latvijas sabiedrībā, ne tikai armijā, valodas un etniskās barjeras bija mazinājušās tiktāl, ka tas bija sācis apdraudēt dažu politiķu darbošanās jēgu. Tad nu aizkrāsnei nolemtie sinhroni metušies cīņā par vietas saglabāšanu zem politiskās saules jeb, ja vēlaties, pie siles. Ar valodu Rīgā un citās apdzīvotās vietās.

Raivja Dzintara lāpnešus ar viņu referendumu par skolu mācību valodu latvieši pērnvasar nolika stāvēt pie ratiem. Viņam atlika cerēt, ka labāk sekmēsies partnerim otrajā frontes pusē Jevgeņijam Osipovam ar tikpat bezjēdzīgo parakstu vākšanu par valsts valodas statusu krievu valodai. To, ka deklarētais mērķis nekādā iedomājamā veidā nav sasniedzams, atzīst arī Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs, kas esot parakstījies par Satversmes grozīšanu, jo ir pret tās grozīšanu. «Ir jāpasaka skaidri un gaiši, ka problēma ir,» Ušakovs trešdien televīzijā dažādās variācijās atkārtoja atkal un atkal.

Taču jāpasaka skaidri un gaiši, ka problēma ir Ušakovam un viņa kuratoriem, ka Saskaņas centrs tā arī neiekļuva valdībā. Bet pārējai Latvijas sabiedrībai problēma ir melīgi politiķi.

Grieķu skola

Negodīgi politiķi nav tikai Latvijas problēma. Nupat visai Eiropai bargi jāmaksā par Grieķijas politiķu meliem par valsts finanšu patieso stāvokli. Taisnības labad gan jāteic, ka arī par citu valstu politiķu gatavību šos grieķu kolēģu melus pieņemt par patiesību. Taču vairs ne, un politiķi tagad izsakās nesen vēl neiedomājami skaidri. Piemēram, Francijas prezidents Nikolā Sarkozī nesen skaidrā franču valodā pateica, ka Grieķijas uzņemšana eirozonā bijusi kļūda. Ja arī ne tik ļoti politiski nekorekti, taču vismaz par finansēm Eiropā turpmāk varam gaidīt atklātu valodu pat tad, kad to kādam būs ļoti nepatīkami dzirdēt.

Arī Latvijas politiķiem līdz ar sekmīgu starptautiskā aizdevuma programmas pabeigšanu pienācis «patiesības brīdis», turklāt burtiskā, nevis kaut kur pašu vai kādu citu pārnestā nozīmē.

Bija «trekno gadu» naudas plūdu eiforija, kad runāt patiesību — ka nauda neaug ne olīvkokos, ne zelta ābelēs — nebija izdevīgi. Loģiski sekoja krahs, kad bija viens vienīgs mērķis — izvilkt valsti no bankrota bezdibeņa, nevis par to runāt. Turklāt varēja atrunāties, ka, sak, darām, ko mums liek.

Taču pašlaik topošais ir pēdējais budžets, kad var tā runāt. Jau nākamo taisot, būs jārunā atklāti, kāpēc naudas ir tik, cik ir. Un valdības politiķu mēģinājumiem pierunāt īstenību, kā to darīja nupat, stāstīdami par «varbūt pat tikai divciparu konsolidāciju», vairs nebūs realitātes testa Valūtas fonda izskatā. Aplamiem pieņēmumiem par to, ko grib dzirdēt sabiedrība, var būt smagas sekas visai sabiedrībai. Sabiedrība grib dzirdēt patiesību.

Divvalodības noriets

Svētkos piedien runāt par sasniegumiem. Nav jākautrējas tos pieminēt. Latvijas ekonomikas atlabšana un starptautiskā aizdevuma programmas sekmīga pabeigšana ir pirmām kārtām Latvijas vēlētāju nopelns. Viņi beigu galā balsoja par skaidru, kaut arī skaudru ekonomiskās īstenības valodu, nevis par pensionāru apvārdotājiem.

Valodas skaidrības ziņā esam tikuši uz priekšu. Atceraties, kā runāja valdības vīri Kalvītis, Jaundžeikars, Nasingspešels? Viens no šīs divvalodības skolas oratoriem Šlesers ierakstos no Rīdzenes nupat atgādināja par bezdibeni starp abām viņa valodām — tautai un savējiem lietoto.

Pirms gada (tikai pirms gada!) prezidenta Valda Zatlera 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa teiktais — «tikai mēs paši varam cīnīties arī pret savtību un alkatību, panākot to, ka visi, kas ir apzaguši valsti un savus līdzcilvēkus, stājas tiesas priekšā» — izklausījās pēc ļoti drosmīgas valodas. Gada laikā visi vēl nav stājušies tiesas priekšā, taču par oligarhiem vēlētāji savu spriedumu jau ir pateikuši — no trim dižajiem savu sulaiņu partija Saeimā ir vairs tikai vienam, turklāt sēž opozīcijā. (Bet kā runāja! Augusts Brigmanis pirms vēlēšanām par ZZS atbildību: «Atbildība ir tāda, ka mēs nekad neesam vairījušies uzņemties atbildību.») Bet pats Lembergs pašā svētku priekšvakarā saņēma dāvanu — tiesas lēmumu noraidīt viņa prasību pret Ģenerālprokuratūru.

Pāreju uz vienu politikas valodu sekmēs arī atteikšanās no aizklātiem balsojumiem Saeimā. Kā tas notiks, nesen varēja vērot šā likumprojekta izskatīšanā. Debatēs ZZS un SC deputāti kaismīgi aizstāvēja aizklātu balsojumu saglabāšanu, taču pēc tām visi balsoja par to atcelšanu. Jo balsojums bija atklāts. Atliek vairs tikai panākt runu atbilstību darbiem.

Novēlēsim mūsu priekšstāvjiem sekmīgi un ātrāk pabeigt sākto pāreju uz vienu — valstisku valodu.