Somijas izglītības veiksmes atslēga - individualizēta pieeja un izcili skolotāji (11)

Pēc doktora Sālberga stāstītā, Somijā galvenā uzmanība tiek pievērsta bērnu dažādo mācīšanās vajadzību apmierināšanai. Skolās ir labi attīstītas sistēmas agrīnai mācīšanās grūtību noteikšanai un tiek sniegts atbalsts šo grūtību novēršanai. Vairāk vai mazāk formālā veidā puse bērnu, kas beidz pamatskolu 16 gadu vecumā, kādu reizi skolas laikā ir saņēmuši speciālu palīdzību mācībās, vai tā būtu palīdzība lasītprasmē, matemātikā vai kādai citai vajadzībai. Visiem Somijas skolēniem ir brīvpusdienas, viņi skolā saņem arī citus ar veselības un sociālo aprūpi saistītus pakalpojumus. Salīdzinājumā ar citām OECD valstīm Somijā pamatskolas skolēni mācās vismazāko mācību stundu skaitu gadā un viņiem ir mazāk mājas darbu. Somijas pamatskolās nav standartizētu, centralizēti administrētu pārbaudes darbu vai skolas beigšanas eksāmenu. Izņēmums ir vidusskola, kur šādus eksāmenus izvēles kārtā par maksu kārto tie skolēni, kuri tālāk vēlas iestāties augstskolā.

Somijas kvalitatīvās izglītības sistēmas galvenais priekšnoteikums ir augsti kvalificēti profesionāli skolotāji, kuri ir brīvi pieņemt lēmumus par to, ko un kā mācīt valsts noteiktu vadlīniju ietvaros. Somijā mācīties par skolotājiem aiziet labākie desmit procenti no vidusskolu beidzējiem. Skolotājs ir sabiedrībā augstu novērtēta profesija. Lai strādātu par skolotāju pamatskolā vai vidusskolā, nepieciešams akadēmisks maģistra grāds; bērnudārzu un pirmsskolas iestāžu pedagogiem jāiegūst bakalaura grāds. Somijas skolotāji māca mazāku stundu skaitu nedēļā nekā viņu kolēģi citās valstīs, vairāk laika pavadot kopīgai plānošanai un sadarbībai ar kolēģiem. Somijas skolotāju atalgojums ir salīdzināms ar vidējo atalgojumu citiem profesionāļiem publiskajā sektorā.

Pirmajā mirklī šķiet, kādēļ tad mēs Latvijā ieslīgstam karstās diskusijās par kaut kādām izglītības reformām. Mums taču viss jau ir – labi skolotāji, kuru lielākajam vairumam ir augstākā izglītība, daudziem arī maģistra grādi. Kā atzīmēja doktors Sālbergs, mēs, par laimi, neesam aizrāvušies ar «neproduktīvām» rietumnieku idejām kā pārlieku skolēnu testēšanu; individuālu skolu un skolotāju darba novērtēšanu, pamatojoties uz skolēnu rezultātiem standartizētos testos; brīvu skolu izvēli; vaučeriem; nesekmīgu skolu nodošanu biznesa menedžeriem darbības uzlabošanai un tamlīdzīgām stratēģijām, kas līdz šim nevienai skolu sistēmai pasaulē nav palīdzējušas ilgtermiņā uzlabot izglītības kvalitāti.

Mūsu skolu attīstības vīzijās definēti cēli mērķi skolēniem - vispusīgas, talantīgas, humānas un radošas personības attīstība, savām zināšanām un spējām atbilstoša konkurētspējīga izglītība u. tml. Mums tikai vajadzētu paaugstināt skolotāju algas, vienlaikus pieprasot, lai visi skolotāji iegūst maģistra grādu, ko droši vien varētu finansēt no kādiem Eiropas struktūrfondu līdzekļiem; ieviest skolotāju palīgus, kas var strādāt ar bērniem ar grūtībām mācībās, un nodrošināt visiem bērniem brīvpusdienas. Bet sabiedrībai vienkārši jāsāk cienīt skolotāja darbs. Agrākos laikos taču skolotāja darbs tika cienīts un augstu novērtēts. Turpināsim darīt to pašu, tikai labāk. Tad arī pie mums būs kā Somijā.

Sabiedrības pasūtījums skolai svarīgs

Bet mēs neesam Somija. Gan mūsu sabiedrība, gan izglītības sistēma šobrīd atrodas citā attīstības pakāpē. Mums ar to jārēķinās, veidojot iedarbīgu attīstības stratēģiju, kuras rezultātā kvalitatīvi mainītos pats mācību process. Gan Somijas Nokia, gan peruskoulu jeb vispārizglītojošā pamatskola, kas nodrošina vienlīdzīgas kvalitatīvas izglītības iespējas visiem bērniem, ir apzināta Somijas sabiedrības lēmuma un vienošanās spējas rezultāts. Vēsturiski pagrieziena punkti Somijas peruskoulu attīstībā bija divi – 60. gadi, kad valsts sapnis bija laba skola katram bērnam, un daudz nesenāk – deviņdesmito gadu sākums, kad sabruka Padomju Savienība, kā rezultātā 1993.gadā Somija piedzīvoja dziļu recesiju (18,4% bezdarbs!) un tapa lēmums – mērķtiecīgi kļūt par vadošo augsto tehnoloģiju valsti pasaulē, jo «sapratām, ka zināšanas un izglītoti cilvēki ir vienīgais resurss, kas mums pieder».

Šajos vēsturiskajos pagrieziena punktos veidojās ļoti precīzs, tieši somiem raksturīgs un ārkārtīgi nozīmīgs pasūtījums valsts izglītības sistēmai – mēs gribam skolas, kas nodrošinās vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem, nevis, piemēram, veidosim atsevišķas ekselences salas, un otrs - lai Somijas sabiedrība spētu pārorientēties uz zināšanu sabiedrību, skolai bija ne tikai jānodrošina spēcīgas pamatzināšanas matemātikā, dabaszinībās, tehnoloģijās un citās jomās, bet arī jāattīsta skolēnu problēmu risināšanas un radošās domāšanas prasmes. Tieši tā laika darba devēju iespaidā veidojās neformālas skolu un uzņēmumu partnerības, iesaistot skolēnus praktiskos projektos. Tieši uzņēmumi, kuriem ļoti nozīmīgas bija inovācijas, bija tie, kas rosināja valdību NEķerties pie striktu standartu un kontroles mehānismu ieviešanas standartizētu eksāmenu formā, bet gan stiprināt skolu spēju inovēt un mēģināt dažādas metodes. Somijas sabiedrības pasūtījums skolai – mēs negribam, lai visi skolas beidzēji būtu vienādi kā pēc piegrieztnes, mūsu bagātība ir dažādībā.

Lai gan Latvijas neatkarības pirmajā desmitgadē arī mums ir izdevies paveikt izglītības sistēmai nozīmīgus mājas darbus, iekļūstot McKinsey&Co klasifikācijā** kā sistēmai, kas uzlabojusi savu sniegumu no viduvējas uz labu (from fair to good), pēdējo desmit gadu laikā izglītības sistēmā nozīmīgas pārmaiņas nav notikušas. Sabiedrība kopumā, ar nelieliem izņēmumiem, šķiet apmierināta ar visai viduvēju skolu darbu, un skolas pēc labākās sirdsapziņas turpina pildīt šādu pasūtījumu, par precīzāko vadlīniju izmantojot mācību grāmatu, kas tiek izņemta no vāka līdz vākam - ja nu skolēniem pārbaudes darbā pajautā.

Izskatās, ka arī 2008.gada ekonomiskajai krīzei Latvijā pietrūcis jaudas, lai liktu mums pēc būtības un ļoti konkrēti sapurināties un saprast, ka tieši vispārējā izglītībā kardināli jāmainās mācību procesam, ja mēs gribam kritiski un radoši domājošus, sociāli aktīvus, par savām spējām pārliecinātus un laimīgus jauniešus. Vai tiešām mums būs vajadzīga vēl viena, dziļāka krīze, lai saprastu, ka skolām nepieciešams ļoti skaidrs mandāts kardināli pārvērtēt savu darbu un strādāt uz cita veida rezultātu? Šai problēmai risinājums nav vienkārši palielināt skolotāju algas.

Pasūtīt gudri

Mums jābūt arī ļoti gudriem pasūtītājiem un skaidri jāsaprot, ko tad īsti mēs gribam. Drošai nākotnei bērniem vairs nepietiks ar lasīt un rakstīt prasmi vien. Taču nederēs arī risinājumi likt visiem zubrīt augstāko matemātiku vai likt obligāto fizikas eksāmenu, lai «noturētu augstu līmeni un kļūtu par tehnoloģiski izglītotu nāciju». Mums jāsaprot, ka citādu mācību rezultātu nav iespējams sasniegt ar līdzšinējām metodēm. Ar vecajām labajām metodēm, kur skolotājs stāv priekšā, bērni pieraksta dzirdēto, tad vingrinās, risinot bezgalīgas uzdevumu virknes burtnīcā, var iemācīt faktus, algoritmus un prasmi precīzi atdarināt noteiktas procedūras. Zināšanu lietošanu netradicionālās situācijās, efektīvu komunikāciju, sadarbību, prasmi plānot un organizēt savu darbu var iemācīties tikai un vienīgi veicot uzdevumus, īstenojot projektus, izstrādājot darbus, kuros šīs prasmes aktīvi jāizmanto pašam.

Tikpat svarīgs lēmums ir jautājums par mūsu mērķiem sabiedrības attīstībai – Somijā vienlīdzīgas iespējas visiem ir lielāka prioritāte pār izcilību dažiem. Mūsu skolu reitingi un skolotāju izcilības apbalvojumi balstīti uz olimpiāžu un centralizēto eksāmenu rezultātiem. Mums jau šobrīd ir valsts finansēta selektīvu skolu sistēma – valsts ģimnāzijas, kas ietver proģimnāzijas jau no septītās klases, pastāv paralēli neselektīvām skolām un saņem lai gan nelielu, bet tomēr papildu finansējumu. Mums visi vidusskolas absolventi liek vienu un to pašu obligāto matemātikas eksāmenu, lai gan viņiem bijušas atšķirīgas iespējas apgūt matemātiku – matemātikas stundu skaits ievērojami atšķiras skolēniem, kas vidusskolā apgūst eksaktā un humanitārā novirziena programmas. Vismazākais matemātikas stundu skaits ir arodskolu audzēkņiem. Vidusskolas līmenī specializācija un ierobežota izvēle noteikti ir risinājums, taču novērtēšanas mehānismiem jābūt saskaņotiem ar šīm izvēlēm.

Turklāt mums jāsaprot, ka vienlīdzīgas iespējas nebūt nenozīmē vienādas iespējas, t.i., lai būtu taisnīgi, visiem skolēniem tiek piedāvāts vienāds mācību process neatkarīgi no tā, vai katram indivīdam šis process ir efektīvs vai ne, vai arī, lai būtu taisnīgi, visiem skolēniem pietiek ar noteiktu zināšanu un prasmju apjoma apguvi, tas nekas, ka kāds varētu vairāk. Vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība ticam, ka visi skolēni neatkarīgi no ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa vai citiem parametriem var mācīties un sekmīgi apgūt vispārizglītojošās skolas mācību saturu, tikai dažādiem skolēniem, iespējams, vajadzīga citāda pieeja, lai tas notiktu. Vienam, iespējams, būs jāpieliek vairāk pūļu vai vajadzēs vairāk atbalsta nekā citam, bet visi to var paveikt. Un, otrkārt, vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka valsts rūpējas par to, lai neatkarīgi no skolēna dzīvesvietas un skolas šajā skolā strādā tikpat labi skolotāji kā jebkurā citā, kā arī lai skolas ir vienlīdz labi nodrošinātas ar nepieciešamajiem mācību resursiem.

Tie nav vienīgie piemēri jautājumiem, kurus nevar atstāt neapspriestus, domājot par sabiedrības pasūtījumu skolai. Ir svarīgi šajā diskusijā «neatstāt nevienu akmeni neapgrieztu», bet, neieslīgstot tehniskās detaļās, vienoties par lielām vadlīnijām pamatprasmēm, attieksmēm, kuru attīstīšanu tālāk atstāt skolotāju ziņā. Domājot par skolēnu pārslodzi, mums vajadzētu uztraukties drīzāk par to, cik mērķtiecīgi un jēgpilni tiek izmantots skolā pavadītais laiks. Cik lielu daļu no mācību stundas skolēni klausās skolotāja stāstījumā, nevis paši strādā ar informāciju, vingrinās izmantot jaunās zināšanas, cik daudz viņi mehāniski aizpilda tukšās vietas darba lapās vai pavada ievērojamu laiku, krāsojot nebeidzamos attēlus gan matemātikas, gan angļu valodas, gan dabaszinību stundās tā vietā, lai mācītos sarunāties, vērotu dabas parādības, veiktu eksperimentus, iemācītos paši izvirzīt jautājumus un atrast atbildes? Cik daudz laika skolēni pavada, pārrakstot desmitiem lappušu garus referātus no grāmatām vai interneta, tā arī neiemācoties galveno - jebkurš rakstisks vai mutisks teksts ir komunikācijas akts, kuram ir mērķis un mērķauditorija.

Iekšējā brīvība – lielākais profesionālais izaicinājums skolā

Mēs neesam Somija, jo neesam sistemātiski pēdējos divdesmit gadus strādājuši pie tā, lai skolotāju profesija būtu prestiža un mūsu skolās būtu labākie augstskolu absolventi. Somijas klasē, Pasi Sālberga vārdiem, strādā «sociālais inženieris», kas tieši tā arī uztver savu lomu – plānot un radīt katra skolēna potenciāla attīstībai atbilstošu mācīšanās pieredzi, prasmīgi novērtējot skolēnu izaugsmi visdažādākajās izpausmēs, piesaistot papildu atbalsta resursus, kad tas nepieciešams, un efektīvi komunicējot ar vecākiem par mērķiem un paveikto. Tās ir divas dekādes, kuru laikā skolās sākuši strādāt labākie skolu absolventi, rūpīgi atlasīti un sagatavoti, ar ļoti labu akadēmisko izglītību, kas nozīmē - spējīgi kritiski domāt, analizēt un pieņemt lēmumus, balstoties uz datiem. Šādi skolotāji jau divdesmit gadus strādā autonomās skolās, kas pašas lemj gan par mācību procesu, gan finansēm.

Latvijas augstskolām un skolu direktoriem, pirmkārt, jānotic, ka viņi var atļauties izvēlēties kandidātus, ka nav jāsamierinās ar katru, kas gatavs nākt, ka nav gana labi, ja skolotājam stundas laikā jāturas pie tāfeles, lai viņš nostāvētu taisni, jo ko tad liks vietā, ka nav gana labi, ja skolotāja visādi citādi laba, vienmēr papīri kārtībā, tikai nezin kāpēc neveidojas kontakts ar bērniem. Mums jābeidz samierināties ar tekstiem – nu skolotājam jau trīsdesmit bērni klasē, tad jau nav laika pievērst uzmanību katram bērnam, vai - viņiem jau tik maz maksā, ko tad tur var prasīt. Kurā brīdī drīkstēs sākt prasīt? Jā, mums vajadzīgs ilgtermiņa plāns vairāku gadu garumā, bet to jāsāk ieviest jau šodien.

Mūsu skolotāju lielākais profesionālais izaicinājums ir iekšējā brīvība – uzdrošināties veidot pašam savu mācību programmu, izmantot jaunas metodes, nebaidoties neiemācīt visus iespējamos faktus attiecīgajā priekšmetā, bet par būtiskāku uzskatīt bērnu sev priekšā ar savām interesēm un vajadzībām, vienlaikus par savu atbildību uzskatot iedarbīgākās pieejas atrašanu katram skolēnam. Tas viss ir atļauts un iespējams jau šobrīd arī Latvijas skolās. Lai gan nozīmīga brīvlaišana mācību satura ziņā notika jau deviņdesmito gadu vidū, kad skolotājam tika dota brīvība gan mācību satura, gan metožu, gan mācību līdzekļu izvēles ziņā, par obligāto prasību no valsts puses nosakot vienīgi mācību priekšmetu standartos aprakstītos mācību rezultātus, lielā daļā Latvijas skolotāju kopienas vēl joprojām valda uzskats, ka viņiem ir obligātas gan valsts piedāvātās paraugprogrammas, gan mācību grāmatu saturs. Tieši šī nepabeigtā satura reforma, kas netika pietiekami izskaidrota, un skolotāju iekšējās brīvības trūkums ir galvenie pārblīvētā mācību satura un skolotāju un skolēnu pārslodzes iemesli.

Vēl vairāk, atšķirībā no Somijas, Latvijas skolotāji gandrīz visu savu profesionālo karjeru pavadījuši represīvā sistēmā, kur jebkurš stundas vērotājs no ārpuses tiek uztverts kā avots pārmetumiem vai darba kritikai, nevis kā profesionāls atbalsts, darbojušies skolas organizācijas kultūrā, kur produktīvas darba sanāksmes, kurās pieaugušie kopīgi risina problēmas, ir retākas nekā pedagoģiskās padomes sēdes, kur 50 cilvēku skolotāju auditorija vienkārši tiek informēta par skolas vadības lēmumiem.

Lai gan skolotājam ir dota relatīvi liela profesionālā brīvība mācību satura ziņā, nozīmīga skolu darba decentralizācija nav notikusi. Ministrija turpina vadīt skolas centralizēti ar neskaitāmu saturisku un grāmatvedisku regulējumu palīdzību, problēmu pastiprina arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta interpretācija šo regulu ieviešanā. Vēl vairāk, jau tā nelielais izglītības sektoram pieejamais papildu finansējums, piemēram, skolotāju tālākizglītībai, tiek tērēts, centralizēti iepērkot skolotāju tālākizglītības kursu izstrādātājus un īstenotājus, liedzot iespēju skolām pašām lemt par tieši viņiem nepieciešamo atbalstu skolotāju profesionālajai pilnveidei. Skolu ārējās un iekšējās brīvības priekšnoteikums – pamatīga esošo valsts pārbaudes darbu lietderības un satura izvērtēšana un skolu darbam nepieciešamā finansējuma nodošana skolu rīcībā.

Kāds ir Latvijas stāsts?

Visbeidzot, mēs neesam tik pārtikusi valsts kā Somija, kurai ir augsti sasniegumi arī citās jomās, tai skaitā izveidojot vienu no sociāli vienlīdzīgākajām sabiedrībām pasaulē. Tas noteikti nav attaisnojums neizvirzīt ambiciozus ilgtermiņa mērķus vai pamats domāt, ka naudai šajā gadījumā ir noteicošā nozīme. Mums tikai ļoti stratēģiski jāizvēlas, kur un kādā veidā vissvarīgāk ieguldīt ierobežotos izglītības resursus. Svarīgi, analizējot pārmaiņu piedāvājumu Latvijas izglītības sistēmā, uzdot jautājumu – vai tas palīdzēs skolām pārorientēties darbam uz citu rezultātu, stiprinās skolotāja profesionalitāti un nodrošinās pārmaiņas skolas organizācijas kultūrā. Viens ir skaidrs – darot to pašu, tikai labāk, mēs nekur netiksim.

Somijas izglītības modeļa veiksmes stāsts sakņots somu kā nācijas vienotā apņēmībā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas kvalitatīvai izglītībai visiem bērniem, viņu spējā konstruktīvi un neatlaidīgi strādāt ilgtermiņā, lai attīstītu augsti profesionālu un atbildīgu skolotāju un skolu kopienu, kas spēj nodrošināt galveno – katra bērna vajadzībām un potenciālam piemērotu izglītību. Ja mēs kā sabiedrība esam gatavi pieņemt pašus svarīgākos pamatprincipus, uz kādiem balstīts somu vispārējās izglītības modelis, spējam vienoties par svarīgākajām darbībām, lai tur nokļūtu, un, galvenais, protam strādāt sadarbībā un neatkarīgi no politiskās piederības iet uz mērķi, es domāju, ka arī mums šāds sapnis var kļūt par realitāti.

Bet tam jābūt kopīgam lēmumam. Pašu stāstam, ne Eiropas Savienības bikstītam vai kādu svešu kungu diktētam. Pašiem tas ceļš būs jāiet, pašiem jāatbild par rezultātu un pašiem jāmācās no savām kļūdām katram savā vietā – no katra skolotāja klasē, kurš negaida instrukcijas no augšas, līdz vecākam, kurš seko līdzi un iesaistās sava bērna skolas gaitās, līdz politiķiem, kuri populistisku priekšvēlēšanu lozungu par vienīgo pareizo mācību grāmatu katrā priekšmetā un kārtējo veselības mācības, satiksmes noteikumu, patriotiskās audzināšanas, ekonomikas, radošuma, dzīves mācības vai vēl kādu citu kādam vai kādai sabiedrības grupai īpaši mīļo mācību priekšmetu ieviešanas vietā padomās par izglītības jautājumiem ilgāk nekā piecas minūtes, lai saprastu, ka mums fundamentāli jāķeras klāt pamatlietām - kāds ir sabiedrības pasūtījums skolai, vai skolā strādā labākie cilvēki, kas šo pasūtījumu var izpildīt, kas viņiem nepieciešams, lai viņi tur paliktu un kļūtu ar katru dienu arvien labāki. Mums nesanāks, ja gaidīsim, kad kāds atnesīs risinājumus uz paplātes, lai mēs varētu salikt par to atzīmes. Te savs mājas darbs jādara katram. Skolotāja amata prestižs necelsies, ja viņš nesāks darīt citādas lietas. Skolotājs nesāks darīt citādas lietas, ja sabiedrība un vecāki to neprasīs un nenovērtēs viņa centienus.

^{Komentāra sagatavošanā izmantotas Pasi Sālberga prezentācijas Latvijā 2012.gada 2. un 3.martā un viņa grāmata Finnish Lessons.}

^{Bibliogrāfija}

^{* Sahlberg, P. (2011.) Finnish Lessons: What Can the World Learn from Educational Change in Finland? New York, NY: Teachers College Press. http://www.finnishlessons.com/}

^{** McKinsey&Co. (Novembris, 2010.) How the World’s Most Improved School Systems Keep Getting Better. Pieejams: http://mckinseyonsociety.com/how-the-worlds-most-improved-school-systems-keep-getting-better/}