Kopš «dzelzs lēdijas» nāves pagājusi jau apmēram nedēļa, tomēr mediji nenogurst komentēt un apspriest viņas fenomenu. Kreisajiem Tečere bija «nīstā, ledusaukstā dāma, kas turēja mūs visus dzelžainā, skaudrā tvērienā» (Ian McEwan), un tieši tāpēc viņu necieta kreisie intelektuāļi, ogļrači, studenti un sociāldemokrāti. «Nevarējām Tečeri ciest! Godīgi sakot - mums ļoooti patika viņu ienīst kaut vai tāpēc, ka viņa pieprasīja skaidru nostāju, argumentus visos jautājumos.
Tikai tagad, skatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka sabiedrības attieksmi pret Tečeri noteica eksistējošās seksisma normas: feministēm viņa nepatika tāpēc, ka viņa bija sieviete, bet nebija savējā. Liberāļiem krita uz nerviem viņas pragmatisms. Godīgi? Viņa mūs visus apbūra un izvilka Lielbritāniju no mēsliem. No kārtīgiem, dziļiem mēsliem,» (Ian McEwan, DN 12.04.2013).
Taču sāksim ar beigām.
Zemiskums ir politiķu otrā seja
1990.gada apvērsums pret Mārgaretu Tečeri britu konservatīvajā partijā bija skarbs pārmaiņu brīdis. Tie politiķi, kas saliedējās, lai aizvāktu partijas vadītāju projām no varas stūres, ļoti labi redzēja/juta/zināja, ka viņi slīcina daudz spēcīgāku personību par sevi. Viņiem bija 100% skaidrs, ka Tečeres ieguldījums valsts labā ir bijis tik nozīmīgs, ka Mārgareta būtu pelnījusi vēl pēdējo reizi pretendēt uz premjerministra amatu vēlēšanās (nevis pazust bez skaņas klusumā). Viņa premjerministra amatā bija kopš 1979. gada. Taču zemiskums ir politiķu otrā seja. Novākšanu 1990. gadā it kā «motivēja» sabiedrības uzticības mazināšanās partijai un apstāklis, ka Tečere nebija labvēlīga Eiropas Savienībai. Tāpēc konservatīvie Tečeri Londonā politiski novāca aizmuguriski, brīdī, kad viņa pati bija ārzemēs. Pēc atgriešanās mājās no Parīzes lēdija Tečere bija jau nodota. No savējo puses. Bija atlikusi vēl pēdējā uzstāšanās valdībai, kuru premjerministre jau vairs nekontrolēja. Fināla šovs viņai izdevās lieliski. Zemiskie sazvērnieki saļima kā sapuvuši dēļi premjerministres priekšā, un tāpēc vēsturē iegājis Tečeres retoriskās atmaksas brīdis un viņas piekritēju fināla aicinājums: «Ar viņiem var vienīgi izmazgāt grīdu!» «Vienmēr, ja ir jāaizstāv labais un jācīnās pret ļaunumu - Lielbritānija ķersies pie ieročiem!» - tāds bija Tečeres lozungs. Viņa aizgāja no politikas fiziski, bet joprojām atrodas tajā iekšā - garīgi.
Arī Latvijas atbrīvotāja
Jā, Mārgareta Tečere ieies pasaules vēsturē kā ļoti nozīmīga, vēsturiska personība, un viņas veikums attiecas ne tikai uz dzimteni Lielbritāniju, bet arī uz mums visiem pārējiem. Ja britiem viņa bija parasta tirgotāja meita, kas spēja aizslaucīt mēslainē valsts monopolu ekonomikā, dodot vietu tirgus brīvajai iniciatīvai un tautas kapitālismam, spēcīgiem cilvēkiem un izlēmīgiem darījumiem, tad mums viņa ir nozīmīgs politisks postaments.
Bez lēdijas Izlēmīgās Pārliecības mēs šodien (iespējams) nedzīvotu brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī. Viņa bija cieši pārliecināta, ka sociālisms ir liels ļaunums un ka PSRS okupētājā zonā cieš cilvēki un viņi ir jāatbrīvo no komunistu diktatūras politiskā un ekonomiskā pazemojuma.
Viņai patika enerģiskais Gorbačovs un viņa iedvesmoja arī Reiganu, panākot Gorbačova piekāpšanos Rietumiem svarīgākajos jautājumos. Politiskais atkusnis iesākās un kļuva neatgriezenisks. Kaut arī Tečere nevēlējās sagraut nedz PSRS, nedz Berlīnes mūri, viņai tas izdevās.
Mums tas bija ļoti svarīgi.
Izšķiroši.
Tečerisms
Ne mazāk svarīgi tas bija britiem liktenīgajā 1979. gadā, kad Tečere nostājās pie varas stūres Londonā. Inflācija valstī bija augsta, ekonomika smagi stagnēja un to plosīja gabalos nebeidzamie streiki. Savos uzskatos Tečere vienmēr bijusi konservatīva, taču viņa spēja un prata radikāli izrēķināties ar valsts pagātni. Valsts vadītāja atvēra vārtus tirgus apvērsumam, kas būtiski pārmainīja Lielbritāniju. Protams, cena par šo uzdrīkstēšanos bija augsta: bezdarbs, sabiedrības slāņošanās, taču reformas deva rezultātus - jau 1982. gadā nacionālā kopprodukta rādītāji sāka «kāpt uz augšu», un vislabāk šis rezultāts bija novērojams astoņus gadus vēlāk - deviņdesmito sākumā, kad Tečere jau bija spiesta demisionēt. Šodien «tečerisms» ir atzīts un plaši izmantots politikas virziens. To izmanto arī Zviedrijā, lai gan Ziemeļvalstu kreisi orientētie politiskie slāņi šo «piegājienu» politiski ekonomiskajiem procesiem nekad nav akceptējuši, tagad negribīgi ir spiesti piekāpties.
Tečere pirmā «atrāva vaļā logu», sākot graut valsts monopolus, un atvēra iespējas privātajai iniciatīvai rosīties agrāk slēgtajās zonās - enerģētikā, komunikācijās, sociālajā sektorā. «Pirms Tečeres attīstība virzījās zviedru sociāldemokrātu modeļa virzienā. Tieši Tečere bija tā, kas mainīja attīstības loģiku» (Brooks, D. New York Times, 2013). Protams, ka daudzi politiķi joprojām nevēlas atzīt, ka seko «tečerismam» arī tad, ja skaidri redzami dzelzs lēdijas loģikas nospiedumi pat akciju tirdzniecībā biržā vai nekustamo īpašumu pārvaldē.
Mēs vienmēr esam bijuši erotiski fiksēti viņas sakarībā (Ian McEwan)
Savulaik pazīstamais New Statesman žurnālists Kristofers Hičens (Christopher Hitchens) reiz esot publiski norādījis uz kādu Tečeres pieminētu faktoloģisku kļūdu. Premjerministre nekavējoties atbildējusi un pierādījusi, ka norāde ir kļūdaina. Viņai bija taisnība. Cienījamais žurnālists pats bija kļūdījies. Protams, ka mediju korpuss ieteica kolēģim nepadoties. Laiks pierādīja, ka «taisnu muguru» no konflikta izgāja tieši viņa. Nevis viņš. «Viņa bija liela, neiekarojama mīkla. Mēs bijām erotiski fiksēti. Saukājām viņas valdību par «sadomonetāristiem», jo nevarējām saprast, kā viņai izdodas savaldīt šo ministru-veču baru un vadīt vienota mērķa, valsts labklājības vārdā. Mūs kaitināja viņas askētisms un spēja būt loģiskai, traucēja viņas nesievišķība. Vai tomēr tieši sievišķība? Bija sajūta, ka viņa tur savā dzelzs tvērienā visus savas valsts vīriešus un neviens nespēj pat pakustēties!» (Ian McEwan, DN, 12.04.2013).
Lēdijai Tečerei piemita tā saucamie «spēka tikumi» (Shirley Robin Letwin formulējums) : taisna mugura, pašapziņa, liela enerģija un gribasspēks, riska gatavība, lojalitāte pret draugiem un neiecietība pret ienaidniekiem.
Viņas priekšgājēji vīrieši politikā «visu nokārtoja» pirtī, bārā pie alus glāzes - neformāli. Tečere rīkojās atklāti, publiski viena mērķa vārdā - valsts interesēs. No viena puses - brīvais tirgus, no otras puses - valsts autoritātes nostiprināšana. Viņa bija gatava pat sākt karus un tos uzvarēt. Tas Tečerei arī izdevās.
Pretrunīgā personība
Protams, lēdijai un vēlāk baronesei Tečerei bija arī cilvēcīgi trūkumi. Taču pamēģināsim viņu novērtēt, nevis skatoties Merilas Strīpas (Meryl Streep) veidoto senilās večiņas stāstu populārajā kinofilmā, bet gan izprotot viņas hipnotisko tvērienu politikā un dziļo mīlestību uz savu dzimteni - Lielbritāniju. Viņa bija optimiste ar militāru tvērienu, kas reanimēja pasaulei tobrīd piemirstus tikumus: centību, spēju konkurēt, ambiciozitāti un atbildību sava darba, sabiedrības un dzimtene priekšā. Tonijs Bleirs un Bils Klintons sekoja tečerismam pa pēdām. Viņas redzējums ir iespaidojis miljoniem cilvēku dzīves, likteņus un labklājību.
Arī mūsu. Paldies viņai par atbalstu Gorbijam, veicinot Austrumeiropas un tajā skaitā arī Latvijas neatkarības atgūšanu.
