Ārlietu ministrija: par starptautiskajiem līgumiem un kolektīvo aizsardzību

Starptautiskā vide un Krievija

Vairākums starptautiskās politikas pētnieku pēc 2008. gada Krievijas kara un Gruzijas daļu okupācijas centās paredzēt turpmāko Kremļa rīcību, izrietot no pārliecības, ka Dmitrijs Medvedevs turpinās pakāpenisku Krievijas tautsaimniecības un politiskās vides liberalizāciju. Vispirms Krievijas Domes vēlēšanas, tad prezidenta vēlēšanu viltojumi un desmitiem tūkstoši protestētāju Krievijas pilsētu ielās, kā arī visbeidzot Krimas aneksija 2014. gadā atgādināja, ka bez deboļševizācijas eiropeiskas pārmaiņas Krievijā ir maz ticamas. Gadu desmitiem slēptā neiecietība pret svešo, korupcija, drošības dienestu nekontrolētā darbība, Kremļa kontrolēto televīziju propaganda ir nonākusi pasaules mediju pastiprinātā redzeslokā. Krimas notikumi apstiprināja, ka Krievijas armijas bruņošanās programma notika ne bez NATO sabiedroto zināšanu izmantošanas un lielā mērā pateicoties Rietumeiropas, t. sk. Latvijas un Ukrainas nodokļu maksātāju rēķiniem «Gazprom» par dabasgāzi. NATO ģenerālsekretārs A. F. Rasmusens un Rietumvalstu valstsvīri ir atspēkojuši Maskavas pārmetumus par tā dēvēto «solījumu nepildīšanu» un atgādinājuši par Krievijas nevēlēšanos izpildīt starptautiskās sistēmas dalībnieka uzņemtās saistības un izprast starptautiskās vides izmaiņas pēc Aukstā kara beigām.

Līdzdalības NATO, starptautiskie līgumi un memorandi

Tikko atzīmējām desmito gadadienu, kopš Latvija parakstīja līgumu ar Ziemeļatlantijas aliansi (NATO) un kļuva par pasaules vēsturē varenākās demokrātisko valstu aizsardzības savienības dalībvalsti. Lai noslēgtu šo līgumu, Latvijai bija jāmainās, jo viens no NATO pamatprincipiem ir, ka dalībvalsts bruņotajiem spēkiem ir jābūt pakļautiem pilsoniskajai kontrolei un valstij ir jābūt funkcionējošai liberālajai demokrātijai. Parakstot līgumu ar NATO, Latvija izpildīja savas līguma saistības, saņemot vienu no nozīmīgākajām drošības garantijām pēckara Eiropā. NATO 5. panta apliecinājums, kas, ievērojot organizācijas moto «viens par visiem, visi par vienu», skaidri pasaka, ka uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visai aliansei. Neskaitāmi analītiķi ir skaidrojuši šīs garantijas burtiski. Burtiski skaidrot šo garantiju būtību vai tieši otrādi - to neesamību, būtu tas pats, kas skaidrot valsts rīcību pilnīgā vakuumā, kas praktiski nav iespējams. Proti, kļūstot par NATO dalībvalsti, tiek iegūts apliecinājums, ka valsts neuzvedīsies kā «nenobriedusi demokrātija», lai starptautisko izmaiņu rezultātā bez konsultācijām ar NATO partneriem nerīkotos neparedzami. Lai «jaunās demokrātijas» uzlabotu iekšpolitisko vides paredzamību, notiek šo valstu politiskās elites akulturalizācija. Tās savukārt rāda piemēru šo valstu sabiedrībām un ļauj sekot citu demokrātisko valstu win-win stratēģijām. Un nevis klasiskajai cietumnieka dilemmai - nulles iznākuma spēlei. Lai izprastu šādu stratēģiju, būtiska ir izpratne par starptautiskajiem nolīgumiem un attiecīgi nozīmīgas ir valstu spējas tulkot tos tā, lai nodrošinātu suverēnas valsts ilgtspēju.

Starptautiski līgumi fundamentāli atšķiras no memorandiem ar to, ka līgumi ir juridiski, bet memorandi politiski saistoši. Runājot analoģijās, šos divus dokumentus var salīdzināt kā personisko auto ar velosipēdu. Lai arī pastāv fundamentālas atšķirības starp šiem dokumentiem, tomēr jāatgādina, ka svarīgs ir ne tikai dokumenta saturs, bet arī vides ietvars, kurā šis dokuments radies. Budapeštas memorands tika parakstīts pēc PSRS sabrukuma, kad pēc «ļaunuma impērijas» sagrūšanas, tagad retrospektīvi skatoties, tika naivi cerēts uz miera ēras iestāšanos no Vladivostokas līdz Lisabonai. Šobrīd varam iztēloties, vai pieredzējušie PSRS diplomāti, Krievijas Federācijas dienestā parakstot 1994. g. Budapeštas memorandu, Kremļa izpratnē deva iespēju gūt Krievijai savdabīgu ģeopolitisku atelpu? Patiesībā šodienas atrunas par tā laika Krievijas pārstāvju leģitimitāti un dažu Krievijas Domes deputātu vēlmi sodīt Mihailu Gorbačovu ir groteskas un neievēro Vīnes Konvenciju par starptautiskajām līgumattiecībām. Proti, Konvencija nosaka tās valstu amatpersonas (prezidents, ministru prezidents un ārlietu ministrs), no kuru parakstītām saistībām turpmākās valdības bez juridiskām konsekvencēm nevar atteikties. Tāpēc, ja Kremlis ir iedomājies mainīt vispāratzīto starptautisko nolīgumu interpretāciju, tad acīmredzot, zinot, ka citas pasaules valstis atbalstīs Krieviju šajā dīvainajā «krusta karā». Kā to varēja novērot ANO Drošības Padomes rezolūcijā par Ukrainas teritoriālo nedalāmību, Krievijas sabiedrotās bija ārkārtīgi maza grupa un pat korumpēti režīmi. Neskatoties uz Maskavas turpmāko rīcību un Krimas aneksijas turpināšanos, ir skaidrs, ka F. Fukujamas «vēstures beigu» periods starptautiskajā sistēmā ir beidzies, un mums ir jābūt gataviem uz jaunām Ukrainas konfliktam līdzīgām eskalācijām citur Eiropā un pasaulē. Budapeštas memoranda atšķirīgā interpretācija Kremlī un Rietumu galvaspilsētās nemaina memoranda būtību, bet tas iedragā ASV un Lielbritānijas kā uzticama partnera, kā arī demokrātijas garanta tēlu. Visnegatīvākās konsekvences ir tās, ka Krievijas agresija Ukrainā paātrinās kodolprogrammas Ziemeļkorejā un Irānā, kā arī kalpos kā signāls citiem nedemokrātiskiem režīmiem. Tas nozīmē, ka arī mums, t. i., Rietumiem, būs jāpārskata drošības un aizsardzības politiku veidojošie dokumenti.

NATO kolektīvā aizsardzība

1990. g. pēc Aukstā kara beigām NATO bija darbības mērķa meklējumos. Šodien apmēram 100 000 mūsu sabiedroto militārpersonas ikdienā nodrošina mieru un valstu attīstību no Somālijas raga līdz Hindukušam Afganistānā. Šodienas globāli atvērtajā pasaulē drošības izaicinājumi atšķiras no Aukstajā karā valdošajiem. Tas nozīmē, ka arī klasiskās dziļās aizsardzības stratēģijas un Pirmā pasaules kara frontes līniju noturēšana ir daļa no vēstures. NATO dalībvalsts teritoriālā drošība jeb, citiem vārdiem sakot, tās kolektīvās aizsardzības pamats, aizsākas ar tās pilsoņu spēju kvalitatīvi piedalīties valsts pārvaldē, brīvprātīgā vēlmē aizstāvēt demokrātiskās brīvības, un neaizmirstot pienākumu pienācīgi finansēt tehnoloģiski attīstītus bruņotos spēkus. Aizsākums Latvijas spējai nodrošināt pilsoņu drošību aizsākas vietējā pašvaldībā, tiesiskuma nostiprināšanā jeb korupcijas izskaušanā un rūpēs par tautsaimniecības pārmaiņu laikos cietušajiem līdzpilsoņiem. Lai arī ASV finansē ap 75% no NATO izdevumiem un Eiropas sabiedroto devums ir nepietiekošs, tomēr kodolvairogs un 5. panta garantijas paliek nemainīgas. ASV un ES valstu IKP ir 50% no pasaules valstu kopprodukta. Krievijai tas ir tikai 2,9% no pasaules IKP. Lai arī Krievijas izdevumi armijas modernizācijai ir krasi pieauguši, tomēr Krievijā nav pat 1 miljona kareivju. NATO un ES valstīm ir 3 miljonu tehnoloģiski pilnīgi nodrošināti un savstarpēji savietojami bruņotie spēki, kā arī armijas rezerves. Tehnoloģiskais, militārais un ekonomiskais NATO un ES valstu pārākums ir acīmredzams, lai arī Eiropas Savienībā vēl ir daudz darāmā, lai šos resursus gudri izmantotu ilgtermiņā.

VFR sabiedriskās domas izmaiņas ir lēnas, līdzīgi Zviedrijas un Somijas sabiedriskajai domai par nākotnes līdzdalību NATO. Tomēr gan Ukrainas krīzes rezultātā, gan pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem un jauno ES institūciju vadītāju ievēlēšanas varam paredzēt pakāpenisku virzību uz jaunu Eiropas Konventu 2015. g. Latvijas drošības un aizsardzības stratēģijās aizsāktais uzsvars uz pretgaisa aizsardzības un mobilu speciālo uzdevumu vienību spēju attīstību, kā arī Zemessardzes pilnveidošanu ir pilnīgi pareizs, jo palīdzēs ne tikai kvalitatīvi sniegt tūlītēju pretsparu hipotētiskam «zaļo cilvēciņu» pieļāvumam Latvijas teritorijā, bet, šiem NBS karavīriem mobilizējoties, nodrošinās Zemessardzes rezervju specifisku sagatavošanu ilgtermiņā. Latvijas amatpersonām nevajadzētu zaudēt modrību, turpinot nepieciešamās izglītības un iekšējās drošības institūciju reformas, kā arī aizstājot Kremļa propagandas kanālus ar kvalitatīvu žurnālistiku, un tā turpināt saliedēt pilsonisko sabiedrību.