Bondars: Arturu Kaimiņu noteikti ievēlēs Saeimā (725)

Kas, jūsuprāt, patlaban ir galvenā prioritāte valstī?

Galvenā prioritāte ir tā, lai Latvijā cilvēki vēlētos dzīvot, lai viņi varētu šeit dzīvot un lai viņi justos droši, šeit dzīvojot. Tas ir pamatu pamats. Visa politika – reģionālā, veselības, izglītības, uzņēmējdarbības – tiek īstenota tādēļ.

Vai varat vienā, divos vārdos raksturot prioritāti? Kura joma Latvijai tagad ir vissvarīgākā?

Cilvēku skaits Latvijā.

Par maz?

Mēs zaudējam. Mēs neto zaudējam katru gadu.

Tikko lasīju ziņu, ka dzimstība pieaug. Varbūt tas var dot pozitīvu pienesumu?

Bet izbraucēju skaits turpina būt lielāks nekā atbraucēju skaits.

Ko Reģionu apvienība iesaka darīt, lai to mazinātu?

Mēs iezīmējam skaidrus virzienus, lai cilvēki paliktu Latvijā. Pirmkārt, tas ir darbs. Lai būtu darbs, nepieciešama uzņēmējdarbības vide, kur ir trīs skaidri virzieni: uzņēmējdarbības izmaksas, birokrātiskā vide un tiesiskā vide.

Otrs bloks, lai cilvēki vēlētos palikt Latvijā, ir sociālais bloks, kas saistīts ar veselību un izglītību. Ja runājam par veselību, tad īstermiņa mērķis ir nonākt pie situācijas, kad spējam glābt cilvēku dzīvības. Otra lieta ir panākt, lai plānveida situācijas medicīnā varam atrisināt pēc iespējas efektīvāk, lai cilvēks atgrieztos darba tirgū.

Ja nemaldos, jūs pats arī esat dzīvojis ārzemēs. Kāpēc atgriezāties Latvijā?

Es nevaru bez Latvijas! Man te patīk, šeit ir mana sociālā vide, ģimene. Mēs gribam šeit dzīvot. Ārzemēs esmu dzīvojis tāpēc, ka esmu tur mācījies – ieguvis gan bakalaura grādu, gan maģistra grādu.

Jūsu partijas nosaukums ir Reģionu apvienība. Paskatoties mājas lapā, rodas priekšstats, ka pārstāvat galvenokārt Pierīgu, protams, ar atsevišķiem izņēmumiem. Vai maldos?

Ja mēs sakām, ka Liepāja ir Pierīga, tad tā ir Pierīga. Pārstāvam reģionus no Liepājas līdz Gulbenei.

Latgali arī?

No Salacgrīvas, Ainažiem līdz Dagdai. Mēs esam ļoti, ļoti plaši pārstāvēti visā Latvijā. Ir Pierīgas pašvaldības, kur esam, piemēram, Babīte, Mārupe, Garkalne, Ādaži, bet pārstāvam arī no daudzas no Rīgas tālākas vietas. (Uzskaita dažādus reģionus.)

Ja runājam par reģioniem, tad viena no lielākajām problēmām ārpus galvaspilsētas ir nabadzība. Cik lielu to redzat?

Nabadzība ir ļoti, ļoti liela, ņemot vērā, ka liela daļa iedzīvotāju nevis spēj dzīvot, bet tikai izdzīvot.

Tā manā izpratnē ir nabadzības mēraukla.

Saprotu, ka jūs esat viens no tiem cilvēkiem, kas turības ziņā spēj arī dzīvot, ne tikai izdzīvot. Kā jūs pēdējos gadus esat pelnījis naudu?

Esmu ilgu laiku nostrādājis finanšu sektorā, kur, kā jūs zināt, atalgojums ir viens no visaugstākajiem tautsaimniecībā, ja skatāmies pēc statistikas. Tas man ir spējis dot uzkrājumus. Otrs avots ir ienākumi jeb augļi no šīs naudas. Tāpat arī zināmas darbības konsultāciju biznesā.

Kā jums šķiet, vai cilvēks ar ienākumiem, kas ir vieni no augstākajiem Latvijā, spēj saprast ļaudis, kuriem nav naudas, par ko izdzīvot?

Mums bieži vien ir ļoti līdzīgas problēmas, ja nerunājam par ienākumu sadaļu. Mums ir līdzīgas problēmas, kad nonākam valsts veselības aprūpes un izglītības sistēmā vai arī braucam pa ceļiem un lietojam sabiedrisko infrastruktūru, vai arī esam pakļauti faktoram, par ko ikdienā nedomājam, bet kas mūs katru skar – drošības sfērai. Šīs lietas skar mūs visus.

Kā vērtējat drošības nozīmi, ņemot vērā Krievijas agresiju Ukrainā un mūsu tuvumu Krievijai?

Drošība šobrīd ir prioritāte, kas stāv pāri visām pārējām, piemēram, kad intervijas sākumā runāju par cilvēku aizplūšanu no Latvijas. Tā ir ļoti akūta problēma, bet mums ir jāatrisina drošības situācija. Redzam, ka Ukrainā notikušas lietas, kas Eiropā nebija piedzīvotas kopš Aukstā kara laikiem. Ir sabrukušas vienošanās, kas tolaik tika panāktas – neiejaukšanās citas valsts iekšējās lietās, teritoriālā integritāte, karadarbība Ukrainā. Tādēļ Latvijas galvenais uzdevums ir stiprināt tās pozīcijas, kas mums patlaban ir ļoti vājas, lai mēs varētu aizstāvēt savu valsti, pilsoņus.

Vai jūs domājat - fiziski aizstāvēt?

Protams, arī fiziski. Kā redzat, fiziska cita karaspēka klātbūtne valstī ir ļoti iespējama. Labi, Ukraina nav NATO valsts, bet ir saņemti skaidri pierādījumi, ka Ukrainā karo svešas valsts, Krievijas, karaspēks pret ukraiņiem jeb tiek atbalstīti separātisti, piegādājot ieročus un apmācot. Tas rada milzīgu apdraudējumu Ukrainai kā valstij. Tāpēc mums jau saknē ir jānovērš iespēja, lai šāda situācija nerastos. Lai nekāds konflikts nenotiktu, pamatā ir jābūt tādām investīcijām, lai otra puse saprastu, ka nav vērts pat uzbrukt, jo, pirmkārt, pretinieks ir tik stiprs, ka pats var aizstāvēties kādu laiku, bet, otrkārt, pēc tam viņam nāks talkā sabiedrotie, mūsu gadījumā – NATO valstis.

Kā mēs varam novērst šādas situācijas iespējamību jau saknē, ja mums ir politiķi un iedzīvotāji, kuri apgalvo, ka Putins ir labākais, kas mums ir?

Tā nav liela daļa, noteikti tā nav lielākā daļa. Latvijā ir daļa iedzīvotāju, kuri, iespējams, tā domā. Viņi noteikti skatās to informatīvo telpu, ko jūs un es ikdienā neskatāmies.

Paskatieties uz vairākiem pēdējo vēlēšanu rezultātiem! Tur «Saskaņas centrs» ir viens no līderiem. «Saskaņas centrs» ir tas, kurš atbalsta šo politiku.

Ja paanalizējam vēlēšanu rezultātus, tad redzam, ka «Saskaņas centrs» kā ir dabūjis savus 30% vēlētāju atbalsta, tā ir dabūjis. Vairāk viņiem nav, un viņi nav izkustējušies.

Bet tādu rezultātu neviena no latviskajām partijām nav sasniegusi.

Tas ir mājasdarbs, ko mēs Latvijā neesam izdarījuši –

neesam integrējuši pietiekoši daudz cilvēku mūsu vidē.

Bet ir zināmas problēmas, lai to izdarītu. Tas nav vienkāršs darbs, tas ir pietiekoši sarežģīti, jo, sākot ar informatīvo telpu un beidzot ar vēsturiskām lietām, kas Latvijā notikušas un kā šie cilvēki ieplūduši Latvijā.

Solvita Āboltiņa teica tā: latvieši joprojām sašķeļas, bet krievi apvienojas. Vai jums nelikās, ka būtu lietderīgāk, ja latviešiem būtu nevis piecas partijas, bet visiem vienots bloks?

Būtu ļoti lietderīgi, ja mēs Latvijā tā varētu izdarīt. Bet problēma ir tāda: ja paskatāmies «Vienotībā», redzam, ka tur nav iekšējās konkurences starp politiķiem un idejām. Ļoti labi redzam, ka pie varas esošā «Vienotības» politiķu grupiņa, kam ir apšaubāms darbības mantojums, turpina būt pie varas partijā «Vienotība». Nekas viņus nespēj satricināt.

«Vienotība» jūs neaicināja savās rindās?

Nē, nav aicinājuši savās rindās. Nav aicinājuši arī citus cilvēkus savās rindās. Viņiem ir labi, kā ir – ar savu varas resursu, kas viņiem ir.

Kāpēc jūs nākat politikā?

Tāpēc, ka es gribu dzīvot Latvijā.

Kādu amatu jūs sev gribat?

Gribu dzīvot Latvijā.

Bet, ja runājam par amatiem, vai gribat būt tikai vienkāršs Saeimas deputāts vai kaut kas vairāk?

Mana politiskā apvienība ir izvirzījusi mani kā premjera amata kandidātu. Tas ir amats, uz ko šobrīd kandidēju un kurā cenšos konkurēt ar pārējiem politiskajiem spēkiem.

Aptaujas liecina, ka Reģionu apvienība varētu nesasniegt pat 5% barjeru. Ko tad darīsiet?

Mēs arī pasūtām aptaujas, un tās aptaujas, ko es redzu, rāda, ka esam pāri 5% barjerai, sākot ar pirmsvēlēšanu kampaņu.

KNAB sniegtā informācija par priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumiem liecina, ka Reģionu apvienība ir viena no tām partijām, kas šajā laikā iztērējusi vienu no vismazākajām summām, ja nemaldos, 13% no atļautā. Kāpēc tik maz? Kāpēc netērējat vairāk?

Ir partijas, kas atrodas pie varas un caur esamību pie varas spēj piesaistīt lielus ziedotājus. Liela daļa no ziedojumiem, ko saņemam, ir mūsu pašu biedru ziedojumi.

Tad jums vienkārši vairāk nav naudas, ko tērēt?

Jā. Tik resursu, cik mēs piesaistām, mēs arī iztērējam.

Gribēju jautāt arī par vienu no Reģionu apvienības ekscentriskākajiem biedriem – Arturu Kaimiņu. Kāpēc viņu piesaistījāt?

Apvienība «Iedzīvotāji» ir daļa no Reģionu apvienības, un Arturs ir viņu izvirzītais kandidāts. Kā jau minējāt, Arturs ir spilgta personība. Domāju, ka Latvijas

politiķiem un žurnālistiem jāsāk lēnām pierast, jo Arturu Kaimiņu noteikti ievēlēs nākamajā Saeimā.

Par to esmu pārliecināts.

Ja viņš dabūs vairāk balsu nekā jūs kā partijas vadītājs?

Tad viņš būs dabūjis vairāk balsu nekā es. Viņam ir viss potenciāls to izdarīt.

Viņš kā cilvēks «izlec» no jūsu, pārējo deputātu kandidātu, vidus. Vai viņu piesaistījāt jaunās auditorijas dēļ?

Mūsu sarakstā ir 115 deputātu kandidāti. Kaimiņš ir viens no 115. Ir tikai četras partijas, kas spēja iedot pilnu sarakstu. Mūsu 115 cilvēki tika izvēlēti konkurences rezultātā. Uz 115 vietām pretendēja vairāk nekā 200 cilvēku..

Tad Artuss ir viens no labākajiem, kas jums bija?

Arturs startē ar pēdējo numuru pilsētā Rīga..

Kā jums šķiet, vai ar rupjību, nenopietnību un citādāku pieeju visam viņš vēlāk Saeimā nebūs grūti vadāms, protams, ja viņu ievēlēs?

Es nemēģinātu jaukt Kaimiņu kā cilvēku ar to Kaimiņu, kurš vada politisko šovu. Man liekas, ka tās ir divas dažādas lietas, un tāpēc es tās šajā momentā pat gribētu atdalīt. Kas attiecas uz rupjību un to valodu, ko viņš lieto savos raidījumos, es neesmu pamanījis, ka to pašu valodu lietotu arī raidījumos, kur viņš startē kā deputāta kandidāts.

Personības dubultošanās?

Nē, es patiešām neredzēju. Es noskatījos abus raidījumus, kuros viņš piedalījās kā deputātu kandidāts. Jā, viņam varbūt izteiksmes forma nav tik diplomātiska, kā Latvijā politiskajā vidē ir pierasts, tā ir citādāka, bet es tur īpaši daudz rupju vārdu nesaklausīju, izņemot tos, kas parādījās ekrānā.

Jūs gribētu iet pie viņa uz «Suņu būdu»?

Es esmu bijis.

Un?

Kā redzat, esmu dzīvs.

Jūsu mājas lapā video par «Suņu būdu» un viesošanos Īrijā ir pats pirmais video. Rodas tāds nenopietns iespaids.

Tas ir pēdējais aktuālākais video šobrīd. Domāju, ka mana uzstāšanās «Rīta panorāmā», piedalīšanās Vidzemes debatēs drīz būs pirms šā video.

Ieraugot šos materiālus par «Suņu būdu», rodas iespaids, ka Reģionu apvienība nav nopietns politiskais spēks.

Kāpēc jums tāds iespaids?

Mēs esam ļoti, ļoti dažādi, gluži tāpat kā Latvija.

Latvijā ir ļoti dažādi cilvēki. Ir tādi kā Mārtiņš Bondars, ir tādi kā Guntis Gladkins, kas ir Rūjienas mērs, ir tādi kā Māris Trankalis, kas ir «Brīvā viļņa» direktors, un ir Arturs Kaimiņš, kurš ir aktieris, «Suņu būdas» vadītājs un deputāta kandidāts. Nevis vienkārši ķeksīša pēc, bet pilnā nopietnībā deputāta kandidāts.

Savā laikā esat strādājis Valsts prezidenta kancelejā. Lūdzu, sniedziet vērtējumu esošajam prezidentam!

(Apdomājas.) Varbūt minēšu tās lietas, kas man liekas saprotamas un pozitīvi vērtējamas. Pirmkārt, protams, ir prezidenta mēģinājumi strādāt austrumu virzienā, paplašinot Latvijas eksporta tirgus, strādājot ar valstīm, ar ko mums ir kopēja pagātne (patīkama vai nepatīkama, bet pagātne ir kopīga). Tajā prezidents cenšas Latvijas uzņēmējiem, industrijām atvērt durvis. Tā sadaļa, manuprāt, ir atzinīgi vērtējama.

Atzinīgi vērtējama arī sadaļa, kurā prezidents pēc Zolitūdes traģēdijas izteica runu tiešraidē un deva savu kā prezidenta vērtējumu šai situācijai. Man liekas, ka tā ir bijusi viņa visspēcīgākā un visnepieciešamākā runa.

No prezidenta puses es vēlētos redzēt spēcīgāku attiecību veidošanu ar rietumvalstīm.

Nav tā, ka esam iestājušies ES un NATO un tāpēc varam aizmirst par klubiem (ja tā var tos saukt) un attiecību veidošanu un uzturēšanu šajos klubos. Es to neesmu sajutis un redzējis. Iespējams, prezidentam ir savs skaidrojums tam, man nav nācies ar prezidentu par šo runāt.

Jūsuprāt, vajadzētu ciešāku, tuvāku, draudzīgāku sadarbību ar citu valstu līderiem? Tas ir tas, ko jūs gribētu redzēt?

Ārpolitikā jāveido attiecības. Ārpolitika ir attiecību kopums (negribu teikt – attiecību bizness). Ir jāveido attiecības ar citu valstu kolēģiem. Sākot ar Baltijas valstu kolēģiem, beidzot ar kolēģiem, kuri ir NATO un ES dalībvalstis.

Vai attiecības ar ārvalstu kolēģiem var veidot, labi nepārvaldot angļu valodu?

Grūti.

No kolēģiem esmu dzirdējusi, ka mūsu premjerei ir līdzīgas problēmas.

Valodu zināšanas noteikti palīdz nojaukt dažādas barjeras un veidot attiecības no pirmā tikšanās brīža.

Vai augstākajām amatpersonām jāzina valodas, īpaši angļu valoda?

Es saku – jā, bet veidojas gandrīz interešu konflikts, jo es pats to pārvaldu pietiekoši labi. (Smejas.) Domāju, ka Latvijas augstākajām amatpersonām būtu jāzina trīs valodas.

Vai jūs pats kādreiz gribētu būt Valsts prezidents?

Es gribu dzīvot Latvijā. Es zinu to..

Pirms intervijas runājām par lielo slodzi, kas deputātu kandidātiem ir pirms vēlēšanām. Varbūt varat izstāstīt TVNET lasītājiem kādu absurdu lietu, ko par sevi esat dzirdējis šajā priekšvēlēšanu laikā? Kas jūs pašu ir pārsteidzis?

Šajās dienās man zvanīja kolēģis un vaicāja, vai tiesa, ka esmu sēdējis cietumā, kā tajā vietā cilvēki runājot.

Un ko jūs atbildējāt?

(Smejas.) Es teicu: «Piedod, nē.» Baumu apjoms, kas virmo ap un par jebkuru kandidātu, ir milzīgs. Iepriekš vaicājāt par Kaimiņu. Viņa pēkšņā spožā uznākšana uz politiskās skatuves nebūtu iespējama, ja nebūtu jūsu kolēģu, kuri viņu uzaicināja un deva iespēju viņam runāt. Vide vienkārši veido mītus ap cilvēkiem, kuri šajā vidē piedalās.

Noslēgumā – cik daudz krēslu Reģionu apvienība iegūs šajās vēlēšanās?

Es ceru, ka mēs dabūsim 15 balsis..

Ja jūs tiešām ievēlēs, ar ko nesadarbosieties?

Mēs noteikti nesadarbosimies ar politiskajiem spēkiem, kuri ģeopolitisko situāciju, kas ir starp Ukrainu un Krieviju, uztver citādāk nekā mēs.

Nosauksiet konkrētāk?

Tā ir Latvijas Krievu savienība, kā arī «Saskaņas centrs», kuriem ir līgums ar «Vienoti Krievijai» un, protams, kuri nespēja politiski atbalstīt Ukrainu smagajā laikā..

Kā ir ar Ingunas Sudrabas spēku? Āboltiņa teica, ka viņa ir ļoti tuvu Krievijai un tāpēc bīstama ar to.

Ja viņu ievēlēs parlamentā un runās par tālāku koalīcijas veidošanu, un drošības dienesti apstiprinās informāciju, ko Āboltiņa izteica publiski, tad sadarbība nav iespējama.