Gribētu pastāstīt par Ukrainā notiekošo karu, pieejot tam tuvāk un ieskatoties detaļās, nevis paejot no tā tālāk, kad pat tūkstoš cilvēku nāvei zūd nozīme un saruna pāriet ģeopolitiskā un sazvērestību teoriju līmenī. Tā intervijā portālam TVNET saka dizainers, mūziķis un kalnos kāpējs Pēteris Sičevs. Viņš piekrita pastāstīt pirms dažiem mēnešiem Ukrainā redzēto un piedzīvoto.
Sičevam ir tuva radošā vide un brīvdomātāju uzskati, taču viņam nav pieņemami komponista Imanta Kalniņa izteikumi nesenā TV raidījumā «Dombura studija». Tajā komponists daudz runājis par to, ka Ukrainā notiekošais karš ir amerikāņu projekts un tajā nav saskatāma Krievijas agresija. Viņš esot runājis gluži kā propagandu pārraidošajos Krievijas TV raidījumos.
Sičevs ir pa pusei krievs, dzimis un bērnībā audzis Sanktpēterburgā, kur vēl šodien dzīvo viņa tēvs. Viņš ideāli pārzina krievu valodu, kā arī apbraukājis pusi Krievijas no Maskavas līdz Mongolijas robežai (Kaukāzs, Sajāni, Altajs, Krima). Neskatoties uz to visu, viņam nav pieņemama Krievijas propaganda un šovinisms.
«Tas, ka esmu pa pusei krievs, nenozīmē, ka neredzu, ko Kremļa vadītā Krievija dara Ukrainā.
Es gribētu šo kara «uzstādījumu» apskatīt, pieejot tam tuvāk un ieskatoties detaļās,
nevis paejot no tā tālāk, kā piedāvā Kalniņš, kad pat tūkstoš cilvēku nāvei zūd nozīme un saruna pāriet ģeopolitiskā un sazvērestību teoriju līmenī. Patiesībā tie ir minējumi un nepārbaudāmi fakti,» viņš skaidro.
Pēc atbraukšanas no Ukrainas Sičevs negribēja par redzētajām un dzirdētajām traģēdijām nevienam stāstīt, jo tās bijušas ļoti smagas. Tik smagas, ka nomāktu cilvēkus. Taču pēc komponista Kalniņa viedokļa noklausīšanās Sičevs nolēma Ukrainā redzēto izstāstīt TVNET lasītājiem, jo tas ir pilnīgā pretrunā ar Kalniņa izteikumiem.
«Pat Donbasa krievi nešaubās par to, ka separātistu vadība ir Krievijas pilsoņi un militāri labi sagatavoti cilvēki. Un no tās aktīvās komunikācijas, kas man bija tur, es redzēju, ka
arī Ukrainas krieviem ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir Putina darbs, ka viņi ir Putina cilvēki.
Viņi tajā saskata tikai izvēli – būt Putina pusē vai Ukrainas pusē, nevis būt Jaunkrievijas vai Amerikas pusē, kā mums to pasniedz Krievijas TV. Daudziem ir skaidrs, kas notiek, neskatoties uz to, ka Kijevai arī ir sava propaganda.
Liela daļa cilvēku sazvanās ar Donbasa kolēģiem, radiem, draugiem un pārbauda informāciju. Jo paralēli aktīvai darba ikdienai notiek mobilizācija, piemēram, iesauc jauniešus, rezervistus utt. Kijevas propagandas galvenā iezīme ir stāstīt cilvēkiem, ka viņi uzvar, ka Ukrainas armijai ir panākumi un tā ir labi aprīkota.
Patiesībā tur karo puiši ar plikām pakaļām, kas nekad nav ošņājuši pulveri.
Protams, ir lielā daļa, kas grib, lai atdzimst Krievijas impērija un PSRS varenība, un viņi Eiromaidanā saskata nepareizo kursu, līdz ar to ir daudz nodevības starp ģenerāļiem un militārām personām. Ir pat tādi, kas taisa biznesu ar atpirkšanos no iesaukuma. Bet pēc pēdējo mēnešu notikumiem liekas, ka Ukrainas armijā sāk parādīties kārtība un spēcīgs kaujas gars."
Pēdējo reizi Ukrainā Sičevs bija augusta vidū, neilgi pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas. (Latvijā viņš atgriezās 28. augustā, dažas dienas pirms Krievijas «oficiālās» ieiešanas Ukrainā.) Vispirms dizainers nokārtoja darba darīšanas Kijevā, bet pēc tam devās ceļojumā uz Odesu un Očakovu (Ochakiv, Очаків) pie Melnās jūras. Iepriekš Sičevs bija regulārs viesis Krimā, tāpēc viņam šajā reģionā dzīvo daudz draugu un paziņu.
«Pirmais pārsteigums, kad ielidoju Kijevā, bija tas, ka tur nebija nekādu kara pazīmju. Esmu bijis konfliktu zonās, piemēram, Kaukāzā Beslanas traģēdijas laikā. Zinu, ka kara gadījumos lidostās un stacijās ir militārpersonas ar automātiem un bruņumašīnām, lai tādā veidā pārbaudītu visu kustību.
Kijevā neredzēju nekādas kara pazīmes.
Cilvēki vienkārši skrēja uz darbu. Kad sāk runāt ar cilvēkiem, saproti, ka vietējie iedzīvotāji dzīvo kara tēmā, bet ikdienā viņi ir pārņemti ar saviem ikdienas darbiem un karu neizjūt. Visiem liekas, ka tas ir tālu.»
Stāstot par Kijevā redzēto, viņš piebilda: «Pirms nonākšanas Maidanā domāju, ka nokļūšu traģēdijas vietā ar atbilstošu auru. Bet jāatzīst, ka sajūta bija tāda kā tirdziņā, kur pārdod visādus suvenīrus. Kāds uz to visu jau taisa biznesu. Protams, tas ir pats pilsētas centrs, kas vienmēr ir tūristu pilns. Augustā tur tūristu bija mazāk nekā parasti, bet bija.
Ejot tālāk pa Institutskajas ielu, kur snaiperi aktīvi apšāva maidaniešus, sajūtas sāka mainīties un jau likās, ka mūsu četri pieci piemiņas akmeņi pie Bastejkalna ir ļoti maza cena par mūsu atgūto brīvību 1991. gadā. Tur upuru skaits pārsniedza simts cilvēku… Domāju, ka tā bija īsta asinspirts.
Nebija neviena metra bez bojā gājuša cilvēka.
Mani pārsteidza, ka tik daudz cilvēku bija gatavi mirt BRĪVĪBAS vārdā, arī skaidri zinot, ka tur šauj.
Smieklīgi arī izklausās tie Krievijas paziņojumi, ka tur bija apmaksāti cilvēki utt. Kurš ir gatavs mirt naudas dēļ? Protams, mēs nezinām, kas stāv aiz organizatoriem un kūdītājiem, bet tautas lielā aktivitāte Maidanā sākās pēc «Berkut» vienības nežēlīgās studentu atskaldīšanas. Un neviens Maidanā neslēpj, ka naudu tiešām deva vietējie biznesmeņi, kas bija cietuši no bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča oligarhijas. Toties Krievijas kanālos neko nerunāja par tituškām jeb algotiem huligāniem.»
Sičevs saka – laikā, kad viņš bija Kijevā, Maidana barikāžu iemītnieki bija cilvēki gados, ļoti patriotiski noskaņoti, gatavi dalīties stāstos un pārdzīvojumos. «Viņi tur bija no pirmās dienas, bet likās, ka jau mazliet aizsēdējušies. Bet nu nenosodīšu jo, ja es būtu pensionārs, iespējams, labāk sēdētu starp domubiedriem, nevis mājās pie TV. Daudzi no viņiem bija cietuši PSRS laikā no KGB, daži pieminēja Golodomoru (Голодомор) un 1932., 1933. gadu.»
Tur bija cilvēki, kas ir pret draudzību ar Krieviju, jo labi zina, kā izskatās dzīve un sadzīve Krievijā ārpus Maskavas.
Arī pa ceļam uz Odesu un pašā pilsētā viņš nenovēroja nekādas kara pazīmes, neskatoties uz pavasarī notikušo asinspirti, kad pilsētā sadedzināja aptuveni 150 cilvēku. Arī Odesas ielās Sičevs neredzēja militārpersonu patruļas un bruņutehniku.
Odesā nebija nekādu kara pazīmju. Tur joprojām atpūtās miljonāri no visas pasaules.
Pirmās kara pazīmes dizainers pamanīja tikai pa ceļam uz Očakovu. Tur parādījās pirmie karakuģi un blokposteņi ar bruņumašīnām. Tieši tur Sičevs pirmo reizi ieraudzīja piecus «gradus» («Град»), kas ir militārā tehnika ar 40 raķetēm un skaitās masu iznīcināšanas ierocis, ko lieto arī ukraiņi. Karotāji vairs nekautrējās lietot «gradus», smago artilēriju un «suškas» jeb SU 24 iznīcinātājus, apšaudot arī dzīvojamos kvartālus, no kuriem nekas daudz pāri nepaliek.
Očakovā Sičevs sastapa pirmos bēgļus no Luhanskas un Doņeckas. «Sākumā ar interesi intervēju visus cilvēkus, kuri parakstījās par to runāt. Īstenībā viņi ļoti bailīgi par to runā. Neviens nebija gatavs par to runāt kameras priekšā, jo visi cer atgriezties mājās. Ja viņi pasaka kaut ko ne tā, viņus var sagaidīt ļoti nopietnas izrēķināšanās.» Sadarbošanās ar Ukrainas armiju cilvēkiem var maksāt ļoti dārgi. Noklausoties vairāku ļaužu piedzīvotos šausmu stāstus, Sičevs sāka tos sistematizēt.
Viena daļa cilvēku ir parastie civiliedzīvotāji, kuri parasti uzturas pagrabos, kur slēpjas bailēs no apšaudēm. Līdz ar to viņi mazāk redz, kas patiesībā notiek.
Visbiežāk parastie ļaudis, it īpaši sievietes, īsti neizprot, kura grupējuma pārstāvji šauj.
«Un daudzi arī nenēsā apzīmējumus. Sauc tik sevi par atbrīvotājiem un viss.»
Cits zināšanu līmenis un skatījums uz notikumiem ir Donbasa ugunsdzēsējiem glābējiem (МЧС darbiniekiem), kuri ikdienā reaģē ārkārtas situācijās, piemēram, dodas uz ugunsgrēkiem, ķīmiskām noplūdēm, sprādzieniem, nevis visu dienu pavada pagrabā. Viņi labi orientējas militārās tehnikas klāstā, un viņiem ir pieejami dažādi dati, tāpēc ugunsdzēsēji atšķir Ukrainas un Krievijas tehniku un ieročus.
Bet trešajā cilvēku grupā varētu būt ļaudis, kuri sadarbojas ar separātistiem. Piemēram, Sičevs sastapa kādu juristi, kura palīdzēja separātistiem ar dzīvokļu īri un dokumentiem. «Tur ļoti daudz dzīvokļu tiek pārpirkti par ļoti mazu naudu, kapeikām, jo daļa cilvēku mūk no mājvietām,» viņš teica un piebilda, ka dzirdējis arī par vienkāršu dokumentu pārrakstīšanu. Juriste runāja par konkrētiem oligarhiem, viņu interesēm un apmaksas sistēmu.
Stāstījumu par Ukrainā sastapto cilvēku dažādajiem uzskatiem viņš sāk ar izklāstu par vienkāršajiem civiliedzīvotājiem. Starp tiem ļaudīm, ar kuriem Sičevs Ukrainā aprunājās, bija tādi, kas pirmajās vēlēšanās balsoja par Jaunkrieviju: «Parastie cilvēki teica, ka bija noilgojušies pēc Padomju Savienības. Viņi cerēja, ka viss būs tikpat viegli kā Krimā.
Neviens cilvēks nebija iedomājies, ka tas būs reāls karš.
Visi gaidīja ātro uzvaru un ātro Krievijas palīdzību.. Kad sākās reālā karadarbība, viņi sāka pret to savādāk attiekties.»
Pirmās karadarbības notika pilsētas pierobežā aptuveni 10 km no dzīvojamiem rajoniem, un tāpēc pilsētnieki par to daudz nesatraucās. Viņi turpināja doties savās ikdienas gaitās un domāt, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. «Cilvēki stāstīja – kamēr viņu sētā nesprāga bumbas, viņi domāja, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. Pat tad, kad zvanīja no cita pilsētas rajona un stāstīja, ka viņiem tur notiek drausmīga karadarbība, kaimiņu rajonā dzīvojošie ļaudis joprojām atturējās pieņemt, ka ir karš. Viņi vienkārši «neslēdzas» iekšā. Viņi domāja, ka viņus tas neskars, viņiem viss kārtībā, bumba nokrita citā rajonā,» Sičevs stāsta un salīdzina, ka līdzīgi varētu justies rīdzinieki, ja karotu Jūrmalā vai Daugavpilī, kas ir pavisam tālu no Rīgas.
Daudz civiliedzīvotāju gāja bojā, jo nebija nekādu humanitāro koridoru, pa kuriem aizbēgt. «Cilvēkiem nebija iespējas mukt uz Ukrainu. Drīkstēja mukt tikai uz Krieviju,» viņš teica un minēja konkrētu piemēru. Ukraiņi, kuri bija ieņēmuši kādu Luhanskas rajonu, izveidoja humanitāro koridoru, pateica civiliedzīvotājiem, cikos būs autobuss, lai tie, kuri vēlas mukt uz Ukrainas pusi, varētu glābt savu dzīvību. Kad aptuveni 15 ļaudis bija sapulcējušies pieturā, pie viņiem pienāca civilās drēbēs tērpts svešinieks un jautāja, ko viņi gaida. Cilvēki atklājuši, ka grasās bēgt no karadarbības zonas. Diemžēl tikai dažiem tas izdevās, jo vairumu pēc dažām minūtēm nogalināja granātmetēji.
Dzīvi palika tikai daži no pieturā gaidošajiem ļaudīm.
Viņus apšāva tikai tāpēc, ka sadarbojās ar Ukrainas militārajiem spēkiem un gribēja mukt uz Ukrainas pusi. Līdz ar karadarbību ukraiņi uz DNR un LNR separātistiem skatās kā uz nodevējiem. Līdzīgs viedoklis ir krieviem par ukraiņiem. Iepriekš abas tautas mierīgi dzīvoja līdzās.
Izkļūt no aktīvās karadarbības zonas nav nemaz tik vienkārši. Piemēram, kāda sieviete stāstīja – lai tiktu atpakaļ mierīgajā Ukrainas daļā, viņa bija spiesta vispirms doties uz Krieviju un Krimu. Bēgšana uz drošāku vietu ir ļoti riskanta, jo daudz karavīru nešķiro, vai šauj uz pretiniekiem vai mierīgajiem iedzīvotājiem. Dažkārt snaiperi šauj vienkārši treniņa dēļ vai tāpēc, ka baidās no izlūkiem vai civilajiem, kas ieraudzīs viņu pozīcijas un slēpņus.
Kara dēļ daudz apgabala ciemu un pilsētu ir izpostītas.
Dažviet pat nav neviena cilvēka, kam pajautāt ceļu, uz kurieni jābrauc.
Uz ielām var redzēt ļaužu pamestas un asiņainas mašīnas.
Lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu drošībā, auto, ar kuru sieviete brauca, traucās, cik vien ātri varēja, dažkārt pat ar 160 km/h. Tas bija iespējams, jo daudz ielu ir tukšas no ļaudīm un satiksmes. Braucienu nepārtraukti pavadīja apšaudes un lādiņu sprādzieni.
Vienkāršie ļaudis stāstīja, ka kara apstākļos cilvēka dzīvībai zudusi nozīme gan ukraiņu, gan separātistu skatījumā. Lielāko dienas daļu pavadot pagrabos bez ūdens, pārtikas un elektrības, ļaudis jūtas diezgan briesmīgi.
Turpinājums sekos
Tuvāko dienu laikā TVNET publicēs Pētera stāsta otru daļu, kurā viņš atklās vietējo ugunsdzēsēju skatījumu uz notikumiem, kā arī pastāstīs par juristes versijām.
