Vai Baltijas mediju telpā Kremlis neaizņem pārāk daudz vietas?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Man patīk ceļot ar virszemes transportu. Šķiet, nekad neapniks vērot, cik vienmērīgi un pakāpeniski mainās ainava aiz loga. Pēdējā laikā, regulāri mērojot ceļu no Centrāleiropas dienvidiem uz tās ziemeļaustrumiem, es pie viena redzu, kā (tiesa, jau ne tik vienmērīgi) sabiezinās bažu atmosfēra. Gan medijos, gan cilvēku noskaņojumā. Pirmo lēcienu nākas piedzīvot, šķērsojot Čehijas-Polijas robežu, savukārt otro – ārpus Polijas, Lietuvā un tālāk uz ziemeļiem. To var just itin viegli. Pietiek ar diezgan paviršu Baltijas valstu drukātās preses pārskatu, virspusēju telekanālu un interneta portālu monitoringu un dažām sarunām – nav svarīgi, vai ar draugiem, vai pilnīgiem svešiniekiem.

Не слишком ли много места занимает Кремль в медиапространстве Балтии?

Lai gan šobrīd:

- aktīva karadarbība Ukrainā nenotiek;

- manāmi pieaugusi NATO klātbūtne uz ES austrumu robežām;

- attiecības ar Kremli pēdējā pusgada laikā nav ne uzlabojušās, ne pasliktinājušās, -

mediji vēl aizvien ir pārpildīti ar «viņu» – Kremli.

Šķiet, ka mediji «uzsēdušies» uz rēbusu minēšanas – izdomātu un īstu –, kuri atkal un atkal «uzpeld».

Un kā vēl! Vēl pavisam nesen Krievija par savu galveno pretinieku skaļā balsī nodēvēja ASV, savukārt šodien mēs dzirdam, ka Maskava ar Vašingtonu plāno uzturēt stabilas attiecības. Ko gan tas viss varētu nozīmēt?

Nekas jauns. Vienkāršs farsa elements, kurš Kremļa ārpolitikā ir klātesošs vismaz no Soču olimpiādes laika, tikai nu mainījis savu dislokāciju – no aizkulisēm pārbīdījies uz skatītājam redzamāku vietu. Un skatītājs ir jāturpina pastiprināti intriģēt, lai viņš, nedod Dievs, nezaudētu interesi par lielo šovu. Hibrīdkarš tāpēc arī ir hibrīdkarš, lai atkarībā no nepieciešamības varētu viegli mainīt instrumentus.

Mūsdienās par galveno instrumentu kļuvusi mediālā manipulācija, kuras mērķis ir palikt uzmanības centrā. Līdzekļi, kā ierasts, ir atļauti visi iespējamie. Ielaidīs «Nakts vilkus» Šengenas zonā – labi, sarīkosim šūmēšanos tur, neielaidīs – sarīkosim to mājās. Galvenais, ka skaļi, lai visi runātu. Jo, ja pārtrauc runāt, tad tu vienkārši pārtrauc eksistēt.

Te lieti noder citāts no nesenās rus.tvnet.lv intervijas ar galveno «Meduza» redaktori Gaļinu Timčenko: «Kad Krievijas patrioti vai, kā viņi paši sevi mēdz dēvēt, «aizsargi» krata dūri Obamas, Kamerona vai Merkeles virzienā, viņiem neienāk prātā, ka kopumā...

viņi nav interesanti līdz tam brīdim, kamēr nesagādā reālus draudus. Jo pasaulei taču ir savas, turklāt diezgan nopietnas problēmas.»

Главред «Медузы»: На войне официальных СМИ России и Украины «пушки заряжают» ложью с обеих сторон

Pietiekami skaidri iezīmēta situācija, izņemot vienu detaļu. Kā gan citādi, dārgā kolēga, pavēlēsiet viņiem šodien rīkoties? Vērienīgām uzvaras akcijām nepieciešams visnotaļ stratēģisks sabiedrotais, kuru kaut kā pagaidām pie apvāršņa nevar saskatīt. Sastrēgums. Strupceļš.

Turēt Eiropu īsā «enerģētikas pavadiņā» kļūst arvien grūtāk – tā lēni, bet mērķtiecīgi atrod alternatīvus avotus. Tuvāk pie strupceļa. Ienākumi šodien nebūt nav tādi, pie kādiem ļaudis pieraduši. Lūk, tad arī nākas eksportēt intrigas un histērijas – ar bezmaksas piegādi katrās mājās. Vienus padarīt aizdomīgus, otrus apstrādāt psiholoģiski, vēl citus apvārdot.

Grūti norīt, bet sakošļāt var. Un Austrumeiropa, it īpaši Baltijas valstis ar savu vēsturisko pieredzi, ir labākā vieta psihouzbrukumiem. Kas notiek ar ierindas igauni, latvieti un lietuvieti, kurš regulāri lasa ziņas? Viņš gribot negribot atceras Baigo gadu. Vienā reizē izlec vesels pārdzīvojumu komplekss. Un kā vēl! Pusgadsimtu bija spiesti dzīvot pilnīgi svešu dzīvi! Riebuma sajūta un noraidījums ne tikai sen jau ieurbušies kaulu smadzenēs, bet arī pieņēmuši fizioloģisko refleksu formu.

Racionāli argumenti, ka it kā baltieši un poļi toreiz zaudēja savu valstiskumu ne tikai un ne tik daudz PSRS agresijas dēļ, cik tā dēļ, ka vienkārši bija iesprostoti starp diviem monstriem bez jūtama rietumu lielvalstu atbalsta, ka pasaule tad bija pavisam citādāka nekā šobrīd, palīdz vien daļēji. Pārāk jēlas ir brūces.

Krievvalodīgos baltiešus apstrādā pavisam citādāk. Saprotot, ka tādā delikātā padarīšanā frontāli uzbrukumi ziņu lentēs var tikai kaitēt, publiku visādi cenšas neitralizēt, nolikt pie vietas un sakārtot pa plauktiņiem. Un nav nekāds brīnums, ka, piemēram, Latvijas lumpeņu slānis, kas ar nepacietību gaida, kad tad beidzot ieradīsies tanki, sāksies jezga un brīvi varēs sirot pa rajona veikaliem, nemaz nav tik plašs.

Vērā ņemamāks ir veikalu īpašnieku slānis, tai skaitā arī

Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju – mazie/vidējie uzņēmēji, kuri nereti savu biznesu veidojuši uz tirdzniecības pamata ar Krieviju.

Skaidrs, ka ar esošo situāciju pārāk apmierināti viņi vis nav. Neatkarīgi no personīgās attieksmes pret Kremli, ikvienam ir zināms, ka karadarbība tradicionāli nes līdzi sev veselu lērumu zaudējumu, ja ne pilnīgu iznīcību. Ideāla situācija šai grupai būtu atgriešanās 2000. gadu sākuma situācijā.

No žurnāla «Otkritij Gorod» lappusēm ar bizantisku smaidu uz lūpām augstsirdīgi cenšas iegalvot Maskavas politologs Fjodors Lukjanovs: «Nu, kāds vēl iebrukums? Padomājiet taču paši – kāpēc tādiem diženiem mums būtu vajadzīgi tādi niecīgi jūs? Esiet taču rāmi!»

Лукьянов: «Страхи малых стран неизбежны»

Vispār zīmīgs izdevums. Katru mēnesi viens un tas pats par vienu un to pašu. Uz aprīļa žurnāla vāka kārtējais patosa pilnā «smārtkluba» viesis – rakstnieks Mihails Barševskis. Iekšpusē intervija ar virsrakstu «Krievija nav piedzēries idiots ar vāli». Tas atsauc atmiņā interviju ar citu krievu rakstnieku – Borisu Akuņinu.

Михаил Барщевский: «Россия - не пьяный идиот с дубинкой»

Tā ka viss ir, kā pienākas – mums ir gan sliktais policists, gan labais. Ir arī vesels bāzes arsenāls PSRS beigās KGB piekoptu darba metožu – vervēšana, šantāža un blefs. Pastāv arīdzan dažāda veida demoralizācijas mēģinājumi un «sašūpošana no iekšpuses». Saskaroties ar sava tuvākā kaimiņa (tiešā nozīmē) slavenajām grūtībām, Kremlis veiksmīgi uzveda savu personīgo psihodrāmu, iesaistot tās diskursā visus, kuri ļaujas.

Un daudzi arī ļāvās! Diezgan trāpīgi šajā sakarā izteicās Igaunijas ģenerālštāba komandiera vietnieks, ģenerālleitnants Ribo: «Krievijai izdevās savā naratīvā ievilkt rietumvalstis, taču patiesībā var sacīt, ka Krievija blefo.»

Un, jo tālāk uz austrumiem, jo naratīvs biezāks. No TV ekrāniem (vietējos kanālos) pretī raugās Putins, šķirsti avīžu lapas – Putins, ieej internetā – atkal Putins! Vārdu sakot, viss kā vecā poļu anekdotē no Jaruzeļska laikiem: «Jau domāju, vērt ledusskapi vaļā vai tomēr ne...»

Kā jau nojaušat, runa nepavisam nav par galvas bāšanu smiltīs, izliekoties, ka nekas nenotiek. Runa ir par to, kāda veida kņada mūsdienās notiek. JO SVARĪGĀKAIS JAU IR NOTICIS. Pat ne vakar. Vienīgo vērā ņemamo vēstījumu, kuru der apdomāt, Eiropa un arī pārējā pasaule saņēma pirms gada – bijusī lielvalsts panikā, jo tai klājas neapskaužami. Ļoti iespējams, ka sagāzīsies ar skaļu būkšķi. Nav tikai zināms, cik tālu lidos atlūzas, tāpēc jābūt gataviem. Punkts.

Paldies par brīdinājumu, kā arī par dažu labu noderīgu, Eiropu sapurinošu satricinājumu. Secinājumi tika gūti. Zināmi mēri pieņemti, un tos turpina pieņemt. Lūk, arī viss! Kopš tā brīža no Krievijas nāk vien vairāk vai mazāk vecas ziņas. Uz murminošas, dažādās tonalitātēs dziedātas mantras fona. Lielvalsti ļoti interesē atbildes reakcijas, tāpēc neatlaidīgi turpina tās provocēt. Nav svarīgi, kādas, – galvenais, lai būtu!

«… ikdienas pļāpas par šo jaunizcepto kremļa kalnieti man ir stipri apnikušas,» atzīstas Akuņins savā intervijā. Ja vien viņš būtu vienīgais...

Eiropas dienvidus (izņemot, protams, Rumāniju) «Krievijas naratīvs» gandrīz neskar. Un pilnīgi noteikti nemaz neinteresē – Vidusjūras reģiona valstu prātus nodarbina citas raizes. Ja kāds no maniem jaunajiem Triestes paziņām, uzzinot ka esmu no Latvijas, jautā, ko es domāju par Putinu, atbildu kaut ko aptuveni šādā garā:

«Kāpēc gan man par viņu būtu jādomā? Lai pats par sevi domā! Kaut kad savā brīvajā laikā…»
KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu