Vispār zīmīgs izdevums. Katru mēnesi viens un tas pats par vienu un to pašu. Uz aprīļa žurnāla vāka kārtējais patosa pilnā «smārtkluba» viesis – rakstnieks Mihails Barševskis. Iekšpusē intervija ar virsrakstu «Krievija nav piedzēries idiots ar vāli». Tas atsauc atmiņā interviju ar citu krievu rakstnieku – Borisu Akuņinu.
Tā ka viss ir, kā pienākas – mums ir gan sliktais policists, gan labais. Ir arī vesels bāzes arsenāls PSRS beigās KGB piekoptu darba metožu – vervēšana, šantāža un blefs. Pastāv arīdzan dažāda veida demoralizācijas mēģinājumi un «sašūpošana no iekšpuses». Saskaroties ar sava tuvākā kaimiņa (tiešā nozīmē) slavenajām grūtībām, Kremlis veiksmīgi uzveda savu personīgo psihodrāmu, iesaistot tās diskursā visus, kuri ļaujas.
Un daudzi arī ļāvās! Diezgan trāpīgi šajā sakarā izteicās Igaunijas ģenerālštāba komandiera vietnieks, ģenerālleitnants Ribo: «Krievijai izdevās savā naratīvā ievilkt rietumvalstis, taču patiesībā var sacīt, ka Krievija blefo.»
Un, jo tālāk uz austrumiem, jo naratīvs biezāks. No TV ekrāniem (vietējos kanālos) pretī raugās Putins, šķirsti avīžu lapas – Putins, ieej internetā – atkal Putins! Vārdu sakot, viss kā vecā poļu anekdotē no Jaruzeļska laikiem: «Jau domāju, vērt ledusskapi vaļā vai tomēr ne...»
Kā jau nojaušat, runa nepavisam nav par galvas bāšanu smiltīs, izliekoties, ka nekas nenotiek. Runa ir par to, kāda veida kņada mūsdienās notiek. JO SVARĪGĀKAIS JAU IR NOTICIS. Pat ne vakar. Vienīgo vērā ņemamo vēstījumu, kuru der apdomāt, Eiropa un arī pārējā pasaule saņēma pirms gada – bijusī lielvalsts panikā, jo tai klājas neapskaužami. Ļoti iespējams, ka sagāzīsies ar skaļu būkšķi. Nav tikai zināms, cik tālu lidos atlūzas, tāpēc jābūt gataviem. Punkts.
