Latvijas Zaļā partija trešdien izvirzīja aizsardzības ministru Raimondu Vējoni prezidenta amatam, nākamās nedēļas sākumā arī visa Zaļo un zemnieku savienība droši vien nosauks viņu kā savu kandidātu, un Vējonim pašlaik izskatās esam labākas izredzes kļūt arī par valdības koalīcijas partiju kopīgu kandidātu nekā citiem līdz šim partiju nosauktajiem vai pieminētajiem. Taču Aivars Lembergs ir atriebīgs un pāridarījumus nepiedod.
Prezidenta vēlēšanu galvenais jautājums arvien paliek — vai valsts augstāko amatu iegūs Latvijas patriots vai Kremlim draudzīgs politiķis. Formulējot to šaurāk — vai mums būs Lemberga un «Saskaņas» ievēlēts, Putinam tīkams prezidents. Vējonis tāds nebūtu.
Tāpēc Vējoņa kļūšana par Zaļās partijas kandidātu pagaidām nozīmē tikai to, ka «zaļo un zemnieku» apvienībā ir nopietnas domstarpības. Bet viņa nosaukšana par visas apvienības kandidātu pirmdien nozīmētu tikai to, ka ne ZZS «zemnieku» gals, ne tā galvenais diriģents Aivars Lembergs nevēlas partijas šķelšanos un savas ietekmes būtisku mazināšanos prezidenta meklēšanas tirgū.
Vējonis — NATO «okupantu» kandidāts
Pagājušonedēļ uzzinājām, ka Lembergs krasi mainījis savu noraidošo attieksmi pret Vējoni kā iespējamo kandidātu un piekritis viņu atbalstīt. Pēc tam neviena no Saeimas partijām nav minējusi būtiskus iebildumus pret Vējoni kā iespējamo nākamo prezidentu. Vienīgi rūdītais Ventspilij vienmēr draudzīgās TB/LNNK veterāns Gaidis Bērziņš uzreiz bilda, ka Lemberga pēkšņais atbalsts Vējonim varot arī mainīties.
Lembergam nepatīk zaudēt. Taču vismaz gadu ilgajā konfliktā ar Vējoni viņš bija nonācis līdz izvēlei starp diviem zaudējumiem, no kuriem nupat izvēlējās mazāko. Situācijā, kad «zaļie» oficiāli izvirzījuši Vējoni kā savu kandidātu, turpināt uzstāt, ka par ZZS kopīgo kandidātu jākļūst, piemēram, Liepājas mēram Uldim Seskam vai kādam no Lemberga kabatas partijas Latvijai un Ventspilij it kā apspriestajiem, būtu nozīmējis ne tikai zaudēt prezidenta kandidāta izraudzīšanā, bet arī sašķelt ZZS un līdz ar to vēl vairāk zaudēt ietekmi Latvijas politikā.
Taču līdz ar taktisko piekāpšanos nav mainījušās Lemberga stratēģiskās ģeopolitiskās simpātijas, kuras tieši pirms gada, uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas, nonāca asā pretrunā ar Latvijas valsts drošības interesēm un izraisīja viņa konfliktu ar aizsardzības ministru Vējoni.
Lembergs tolaik vairākkārt nicīgi izteicās par valdības vēlmi nodrošināt lielāku NATO partneru militāru klātbūtni Latvijā, piemēram, Kremļa propagandas televīzijas «Pirmajā kanālā» pavēstīja, ka lielākās briesmas Eiropai nākot no NATO, nevis no «citām valstīm». Bet maijā pasludināja NATO karavīrus Latvijā par «okupantiem», kuri neatzīstot Latvijas suverenitāti, un nosūtīja protesta vēstuli NATO toreizējam ģenerālsekretāram Andersam Fogam Rasmusenam.
Lemberga neslēpti prokremliskā orientācija izraisīja arī ZZS Saeimas frakcijas deputātu iebildumus, bet aizsardzības ministra Vējoņa reakcija bija stingra un nepārprotama. «Lemberga izteikumi par NATO militārās klātbūtnes pastiprināšanu Latvijā kā okupāciju, kā arī Lemberga rīcība, prasot NATO ģenerālsekretāra atvainošanos Latvijas valstij un tautai par NATO karavīru nosūtīšanu uz Latviju, ir pretrunā valsts drošības interesēm un rada draudus valsts drošībai,» aizsardzības ministrs paziņoja pērn 15.maijā.
Nupat šis konflikts ir saasinājies līdz «zaļo zemnieku» reālas šķelšanās līmenim. Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks ir pasludinājis Lemberga pretdarbību Vējoņa kandidatūrai par pretvalstisku un atbilstošu Krievijas, nevis Latvijas interesēm. Lembergam bija pazemojoši jātaisnojas, ka viņam neesot «jākalpo» Sileniekam.
Nu nācies piekāpties. Taču tas ir tikai viens cēliens prezidenta vēlēšanu daudzpakāpju plānā. Nākamajos ir daudz iespēju izgāzt Vējoni un iemanevrēt amatā citu.
Pirmkārt, pēc kļūšanas par ZZS kandidātu Vējonim būs jāiegūst arī abu pārējo valdības koalīcijas partiju atbalsts. Ja «Vienotība» izlemtu izvirzīt savu — Arti Pabriku, ko partijas spice pošoties «ieteikt», vai vēl kādu —, bet Nacionālā apvienība paliktu pie nekad neizvirzītā, tomēr tās it kā atbalstītā Egila Levita, tad visas koalīcijas atbalstu var nedabūt neviens no tiem un jau šajā posmā var nākties meklēt kādu citu.
Otrkārt, ja Vējonis tomēr kļūtu par ZZS, «Vienotības» un NA kopīgo kandidātu, tas vēl nenozīmētu, ka viņam būtu garantētas visu koalīcijas partiju deputātu balsis.
Atcerēsimies, kā notika ar oligarhus padzinušo Valdi Zatleru balsojumā par viņa ievēlēšanu amatā uz otru termiņu 2011.gada jūnijā — kaut gan publiski vairākums Saeimā viņu it kā atbalstīja, par viņu aizklāti balsoja tikai 43 deputāti. Bet pēc tam oktobrī, pēc Saeimas vēlēšanām, viņam nepietika balsu arī ievēlēšanai par Saeimas priekšsēdētāju, kaut gan viņš bija vienīgais kandidāts.
Lembergs: nedrīkst būt latviešu prezidents
Vairākas pazīmes liecina par gatavošanos prezidenta ievēlēšanas daudzpakāpju kombinācijai, kuras iznākumā par valsts galvu būtu jākļūst «Saskaņai» un Lembergam izdevīgai personai.
Uzreiz pēc Zaļās partijas lēmuma virzīt Vējoni «Saskaņa» pārstāja šaubīties, vai vispār piedāvāt savu kandidātu, un to darīšot, ja valdības koalīcijas izvirzītais «neatbildīs mūsu kritērijiem», trešdien paziņoja Andrejs Klementjevs. Bet «Saskaņas» galvenais kritērijs esot «iekšpolitisko un ekonomisko jautājumu izpratne», savukārt Vējoņa kļūšana par prezidentu nebūtu «labs žests», jo viņš esot «saistīts ar militārām struktūrām».
Vējonis acīmredzami neatbilst Putina partijas «Vienotā Krievija» līgumpartneru kritērijiem. Un arī cīnītājs pret NATO «okupantiem» Lembergs trešdien nosauca līdzīgus kritērijus, no kuriem galvenais ir — «prezidents nedrīkst būt latviešu prezidents».
«Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, īpaši svarīgi, lai [prezidentam] būtu krievu kopienas atbalsts,» Lembergs paziņoja. Latvijai vajagot «sabiedrības konsolidētāju», kas viņa ieskatā laikam taču nevarētu būt NATO valsts aizsardzības ministrs, jo mūsu spēks esot «iekšējā vienotībā, nevis raķešu vai tanku skaitā uz mūsu zemes». Kandidātam esot arī «jābūt brīvam no transnacionālās oligarhijas ietekmes», kuras intereses, kā Lembergs daudzreiz mājis ar sētas mietu, īstenojot gan NATO, gan «amerikāņi», gan «Soross».
Ventspils saimnieks nu jau pavisam atklāti pavēsta, ka centīsies panākt «Saskaņai» vēlama kandidāta kļūšanu par valsts galvu. Arī Klementjevs to saka skaidri: «Mūsu vēlme ir piedalīties procesā un prezidentu ievēlēt ar mūsu partijas balsu atbalstu.»
Līdz šim gan Lembergs, gan citi šo nodomu bija maskējuši aiz eifēmismiem par «visas sabiedrības vienotāju» un «spēju vienot Latvijas tautu». Saprotams, «Saskaņa» kā «sabiedrības vienotāja» ir tāds pats blefs kā tās dēvēšanās par «sociāldemokrātisku» vai Putina uzmešanās par «tautas vienotāju» un cīnītāju par mieru un pret «fašistiem». Taču «visas sabiedrības vienotāja» īpašību piedēvēšana amata kandidātiem arī turpmāk būs itin drošs rādītājs viņu derīgumam Kremlim.
Līdz šim kā «sabiedrības vienotāji» tikuši raksturoti gan krievu miljardiera Vladimira Antonova uzticamības persona Mārtiņš Bondars no Reģionu apvienības, gan, lai cik dīvaini, arī Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš, kas šķiet esam labs kandidāts gan Lembergam, gan «Saskaņai». Var gandrīz droši prognozēt, ka minēto kandidātu cildinātāju ieskatā aizsardzības ministram Vējonim šādu «vienotāja» spēju nebūs.
Prezidenta ievēlēšana arī iepriekšējās reizēs ir bijusi politiska aizkulišu tirgus rezultāts, taču šoreiz likmes ir ļoti augstas. Jo tā būs arī daļa no Krievijas «hibrīdkara» par ietekmi Latvijā, NATO un Eiropas Savienībā. Lembergs šajā karā nepārprotami pozicionējies kā «zaļais cilvēciņš», kura privātās intereses sakrīt ar kaimiņvalsts vadoņu interesēm Latvijā.
Vai Vējonis kļūs vai nekļūs par koalīcijas kandidātu un pēc tam prezidentu, Lemberga un «Saskaņas» organizēts Latvijas prezidents būtu apdraudējums valsts drošībai un neatkarībai. Tāpēc sabiedrībai būtu jābūt īpaši skarbai pret tiem politiķiem, kuri ielaidīsies Lemberga un Krievijas režisētajā tās muļķošanas izrādē.