Eiropa savā ilgajā vēsturē piedzīvojusi iedzīvotāju pārvietošanos un kultūru sajaukšanos, taču kopš masīvas migrācijas pirms diviem tūkstošiem gadu kontinentam vēl nav nācies sadurties ar tik grandiozu cilvēku pieplūdumu no kultūras telpas, kas tik ļoti atšķirtos no mūsējās.
Nelegālā migrācija testē sistēmu, kas šobrīd sadūrusies ar divām katastrofālām alternatīvām. Vai nu pastāvēt uz savām vērtībām - vienlīdzība, tolerance, tiesiskums, multikulturālisms - līdz galam un pārvērst Eiropas Savienību par milzu imigrantu un bēgļu nometni, kur drīzumā nožēlojamos apstākļos nonāks ne vien nelegālie ieceļotāji, bet arī patricieši - paši eiropieši - izjutīs sava dzīves līmeņa krišanos.
Vai arī ik brīdi atteikties no pastāvīgām vērtībām, līdz ar to graujot pēc Berlīnes mūra nojaukšanas izveidojušos uzskatu sistēmu. Simboliski, ka šopavasar Ungārija draudēja uzcelt 4 m augstu sienu gar tās 154 km garo robežu ar Serbiju.
Valsts vadība ar to gribēja demonstrēt savu pagurumu no ES vadītāju lēnās rīcības, kas nesteidzas risināt strauji pieaugošās ārzemnieku ieplūdes problēmu. Ungārijas ārlietu ministrs Peters Siarto skaidri paziņoja: «Kopējai atbildei tiek tērēts pārāk daudz laika, bet Ungārija vairs nevar gaidīt.»
ES pieņēma lēmumu
Briseles ilgi gaidītā rīcība patiesi bija reaktīva - par to liecina gan tas, ka lēmumā par migrantu kvotām tika īpaši izcelta Itālija un Grieķija, bet ne Malta, gan arī acīmredzamais: Itālijas premjera Mateo Renci skaļie draudi slēgt robežu visiem nelegālajiem ieceļotājiem un atvērt visiem izceļotājiem izklausījās ļoti ticami.
Kvotu plāns ir svarīgs un drosmīgs solis. Tomēr viena lieta - ierēdņu entuziasms, bet cita - daudzie jautājumi, ko tas raisa: plāna izpildes gala termiņi, skaidrības trūkums attiecībā uz Dublinas reglamentu, kā arī iespējamās «blakusdarbības», kas saistītas ar obligātu migrantu uzskaiti visīsākajā laikā.
Un ko nozīmē, teiksim, 20 tūkstoši migrantu Eiropas bēgļu uzņemšanas sistēmas ietvaros? 20 tūkstoši - tik daudz migrantu izsēdās Sicīlijā pērn 50 dienu laikā. Plus konflikts Sīrijā radījis jau 4 miljonus jaunu patvērumu meklētāju.
Bez tam - vai eksistē labāki lielie risinājumi?
Grimstošas laivas noziedzīgu grupējumu vārdā saukšanas vietā
Migrantu problēma, kas pastāv ne vien uz sauszemes, bet saasinājusies arī jūrā, patvēruma valstis nostādījusi smagas izvēles priekšā.
Atstāt migrantus Vidusjūrā pusizjukušās laivās un kuģīšos nav cilvēcīgi. Jā, šeit vainīga mafija, kurai cilvēku kontrabanda dod pasakainus ienākumus. Taču vai sirdsapziņa ļauj šiem cilvēkiem uzgriezt muguru? Līdz ar to prioritārais risinājums - glābt migrantus no bojāejas. Un mediji gūst labus kadrus un stāstus, vēstot it kā par būtisko.
Un atkal un atkal iepriekš GPS izslēgušie kuģi Eiropas krastu tuvumā pēkšņi sāk raidīt SOS signālus, aktīvi izdarot spiedienu un tādējādi Eiropu padarot par pašas vērtību ķīlnieci un uzspiežot mums savus noteikumus.
Šis mehānisms nestrādātu bez organizētās noziedzības līdzdalības, kas šeit rod papildinājumu ienākumiem no kontrabandas. Skaidrības labad: šiem grupējumiem vislielāko peļņu nesošā ir narkotiku tirdzniecība - Latīņamerikas kokaīns un Afganistānas un Tālo Austrumu heroīns. Vislabāk organizēti ir Nigērijas kriminālie grupējumi. Viņi sadarbojas ar vietējiem noziedzniekiem un pārvadātājiem.
Šeit parādās rūpīgi noklusētais jautājums par daudzu migrantu ierašanās mērķi; savukārt itāliešu, albāņu un turku mafiju loma gandrīz nekad netiek pieminēta. Lībija pārvērtusies par īstu kontrabandas mezglpunktu, tostarp arī nelegālo migrantu transportēšanai - valsts kā tādas neeksistēšanas dēļ.
Vidusjūras trafiku neapstādināt
Kāds būtu risinājums? ES organizēta jūras blokāde, protams, var apstādināt, apgriezt un noslīcināt daļu no kuģiem, taču tas vienīgi cels cilvēku kontrabandas cenas - tirgu pārvalda pieprasījums. Lai radikāli mainītu piedāvājumu, Ziemeļāfrikā nepieciešams vai nu nogremdēt visus peldlīdzekļus, vai arī aizliegt ikvienam atstāt ostu. Tas būtu kas līdzīgs kara pieteikumam.
Protams, vajag apkarot noziedzīgus grupējumus, kas cita starpā nodarbojas ar migrantu pārvadāšanu, taču kādā veidā to izdarīt kara plosītajā Lībijā? Pēc politiskiem kompromisiem ar Krieviju un ekonomiskiem ar Ķīnu sūtīt uz Lībiju 60-70 tūkstošu lielu militāro kontingentu ar ANO atļauju? Apšaubāmi. Darīt to pašu ar vienas no Lībijas valdībām atļauju? Visdrīzāk tad izveidosies situācija, kad Eiropas kontingents būs spiests karot divās frontēs nebeidzamu uzbrukumu un terora aktu draudu apstākļos. Vai mēs esam gatavi vērot, kā kāds no islāma grupējumiem nogriezīs galvas pāris desmitiem Eiropas kareivju?
Tomēr realitāte ir tā, ka Lībijas ziemeļu krasts - kopā ar Tunisijas un drīzumā arī Ēģiptes krastu - visdrīzāk pārvērtīsies par milzīgu džihādistu bāzi. Islāmistu draudi, ka migrantu vidū atrodas viņu aģenti, kuri Rietumiem parādīs, kas ir kas, nevienu neiedvesmo.
Utopija antiutopijas vietā
Arī citi Eiropas migrantu pieaugošās plūsmas apstādināšanas risinājumi optimismu nevieš.
Piemēram, viens no variantiem: veidojums starptautiskā pārvaldībā, kur bēgļi varētu sākt jaunu dzīvi. Viņi brīvi varētu arī šo teritoriju pamest, lai dotos atpakaļ uz savu valsti vai valsti, kas būtu gatava viņus pieņemt.
Pirmā ideja - Grieķijai salu netrūkst. Baznīca un Eiropas valdības varētu vienoties par šāda projekta īstenošanu un finansēšanu. Viens ir skaidrs: lai arī tas izskatās pēc utopijas, tomēr kliedzieni par šaušanu un slīcināšanu - tā ir antiutopija.
Kvotas nav migrācijas problēmas galvenais fokuss
Iepriecina, ka ES kvotu plāns par migrāciju liek runāt un diskutēt plašai sabiedrībai, tomēr kvotas nebūt nav migrācijas problēmas galvenais fokuss. Oficiālā Eiropas Parlamenta statistika par personām, kas nelegāli uzturas 28 ES valstīs (2014. gads): Vācijā - 128 tūkstoši; Francijā - 96; Grieķijā - 74; Apvienotajā Karalistē - 65; Spānijā - 48; Austrijā - 33; Itālijā - 25; pavisam ES - 547 tūkstoši. Eiropas Parlamenta datiem pievienotajā skaidrojumā tiek akcentēts, ka patiesais nelegālo migrantu skaits ir ievērojami lielāks.
2014. gadā Francija apstiprināja tikai 22% no lūgumiem pēc patvēruma, Vācija - 42%, Beļģija - 40%, Somija - 67%, Apvienotā Karaliste -39%. Pēc dažādiem avotiem, ES atstāj tikai katrs trešais vai ceturtais nelegālais imigrants. Pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams sekot līdzi migrantu ceļiem visā Šengenas zonā, tomēr likuma ietvaros to sekmīgi īstenot nav iespējams.
Organizācija Frontex apsolījusi lietot stingrāku izmeklēšanas procedūru un apņēmusies «iztīrīt» Eiropu no vismaz 200 tūkstošiem «pagrīdes imigrantu», kas kontinentā ieradušies pēdējā gada laikā. Tomēr pildīt šo apņemšanos izrādīsies daudz sarežģītāk, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā: jābūt pārliecinātiem, ka migranti tiek nosūtīti uz valsti, kas spējīga viņus uzņemt.
Ne Tunisijā, ne Marokā, ne Turcijā neeksistē apmierinoša patvēruma sniegšanas sistēma. Palūkojoties globāli, piemēram, arī Austrālija, uz kurieni migranti dodas ar kuģiem, maksā Kampučijai par migrantu pieņemšanu - lai arī šajā Dienvidaustrumāzijas valstī cieņa pret cilvēktiesībām nebūt nav dziļi iesakņojusies.
Kurp sūtīt nelegālos imigrantus?
Vēl pirms dažiem gadiem funkcionējusī Eiropas sistēma balstījās uz teritoriālu šķēršļu izveidošanu un finanšu līdzekļu piešķiršanu Tunisijas vai Marokas valdībām: cilvēku plūsmu apstādināšana ir daudz efektīvāka nekā viņu nosūtīšana atpakaļ. Arābu pavasaris teritorijā no Tunisijas līdz Afganistānai sējis politisko haosu, kas izrādījās laba augsne terorismam, nabadzībai un - šīs ir sekas - vēlmei emigrēt.
Protams, būtu loģiski, ja migrantus uzņemtu tuvākā drošākā valsts. Un šeit parādās jautājumu jautājums: kura valsts Ziemeļāfrikā šobrīd to varētu izdarīt? Savukārt, ja runājam par Sīriju, tad šeit viss vienkārši: ir virkne valstu, kurās iespējams izdzīvot, taču migrantus tās īpaši neinteresē.
Plus: Lībijai ir divas savstarpēji karojošas valdības, kā rezultātā nav jēgas runāt ne ar vienu. Tāpat nav jēgas runāt par Lībijas robežas eksistēšanu un kontrabandas mafiju apkarošanu.
Rezumējot nelegālo migrantu izsūtīšanas problēmu: ES nav attiecīgu vienošanos ar vairākām valstīm, ko viņi atstājuši; tāpat noteiktus ierobežojumus uzliek cilvēktiesību aspekts.
ES teritorija kļūst nedrošāka vieta
Nesen publiskotais Igaunijas Iekšlietu ministrijas pētījums «Iespējamie riski Igaunijas drošībai līdzdarbojoties cilvēku, kas guvuši starptautisku aizsardzību, pārvietošanas programmās» liecina, ka daudzas ES valstis (Dānija, Īrija, Francija, Somija, Norvēģija, Rumānija) skaidri saredz migrācijas draudus savai drošībai.
Sabiedriskās kārtības apdraudējumu saredz Somijā, Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Čehijā, Portugālē, Francijā un Rumānijā; iedzīvotāju veselībai - Īrijā, Dānijā, Čehijā, Somijā un Rumānijā.
Dažas valstis (Austrija, Beļģija, Čehija, Somija, Vācija, Apvienotā Karaliste, Norvēģija) izmanto drošības orgānu palīdzību bēgļu uzņemšanas procesā. Piemēram, Dānija pērn atteicās uzņemt 104 migrantus (30%) no kopējā skaita. Tur visi cilvēki, uz ko attiecināta pārvietošanas programma, atrodas zem Dānijas ārējās izlūkošanas mikroskopa, bet atsevišķu valstu pilsoņi pakļauti arī Drošības policijas papildu pārbaudei.
Eksperti secina, ka noziedzības līmenis Dānijā vīriešu kārtas bēgļu un viņu sekotāju vidū ir par 73% augstāks nekā valstī caurmērā vīriešu vidū. Dānijas jauniešu ieslodzījuma vietās no katriem desmit septiņi bija imigranti, no viņiem 40% veidoja bēgļi. Tiek lēsts, ka Vācijā noziedzības līmenis imigrantu vidū ir aptuveni 5 reizes augstāks nekā vāciešu vidū. Zviedrijā un Spānijā aptuveni trešo daļu noziegumu veic imigranti.
Socioloģes Evas Marijas Azari vadītajā pētījumā pausts, ka Norvēģijā ievērojami lielāku proporciju starp par vainīgiem atzītajiem un ieslodzītajiem veido iebraucēji no Kosovas, Marokas, Somālijas, Irākas un Irānas, kā arī citām Āzijas valstīm. Ziemeļu valstīs migranti asociējas ar vardarbību ģimenē, bijuši goda slepkavību gadījumi un cita veida noziegumi kopienu iekšienē.
Igaunijas Iekšlietu ministrijas atskaite, kas datēta ar šā gada 23. februāri un mājaslapā ievietota 17. jūlijā, neliek domāt, ka imigranti ir tikai mākonis ar sudraba maliņu.
Idejas par izmaiņām ES arhitektūrā
No mikrolīmeņa apdraudējumiem pie seismiskajām svārstībām makrolīmenī: līdztekus Grieķijas krīzes un valstu parādu problēmām pēkšņi samilzusī migrantu apokalipse var palīdzēt rosināt pārmaiņas ES arhitektūrā. Kā zināms, ES trīs valstis - Īrija, Apvienotā Karaliste un Dānija - nepiedalās imigrantu problēmas kopējā risināšanā, saglabājot to kā savu nacionālās politikas jautājumu. Šīs valstis izmanto savas tiesības nepiedalīties tādu ES jautājumu izskatīšanā, kur lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu.
Saskaņā ar Lisabonas līgumu Latvijai šādu tiesību nav. Imigrantu jautājumu, kas ir ļoti sensitīvs, Eiropa sākusi risināt novēloti un nemākulīgi. Variants: varbūt Latvijai kopā ar citām valstīm, kurās tas rada ļoti sarežģītu situāciju, būtu jārunā par to, ka vērts mainīt ES līgumu - uz ko, piemēram, uzstāj Apvienotā Karaliste.
Arī daudzos citos jautājumos mums iespējams, nepretojoties diskusijai par ES līgumu grozījumiem, bet gan tieši otrādi - ar mērķi pilnveidot ES, panākt, lai daļa kompetences tiktu atdota atpakaļ dalībvalstīm. Viens no pašreizējiem strāvojumiem Eiropas arhitektūras mainīšanā ir ideja «saspiest federālā formā», piemēram, tikai eirozonas valstis. Savukārt pārējās, kas to nevēlēsies, - Apvienoto Karalisti, Poliju, Ungāriju, Dāniju - dabūt prom no «īstās Eiropas». Tā būtu milzīga ģeopolitiska kļūda.
Skaidrs, ka migrācijas apokalipse ir viens no jautājumiem, kurš varētu raisīt diskusiju par šāda iespējama federālisma sekām, un reizē arī jautājums, kurā dalībvalstīm varētu būt pamatotas tiesības nepiedalīties lēmuma pieņemšanā ar balsu vairākumu.
Vardarbības lietošanas perspektīvas
Pilnīgi skaidrs, ka brīžos, kad tiek izvirzīti tādi priekšlikumi kā ES karaspēka kontingenta izvietošana Lībijā un jūras blokāde, Eiropa faktiski atkāpjas no savām vērtībām.
Iemesls, kāpēc mēs neticam statistikas datiem par, piemēram, tikai 25 tūkstošiem nelegālo migrantu esamību Itālijā, ir tas, ka šīs valsts patvēruma meklētāju kartotēka ir pārslogota - daudzi pieprasījumi netiek izskatīti vairāk nekā 13 mēnešus ilgi. Blakus tam fakts: Itālijā tikai 8 simti no 8 tūkstošiem municipālo varu uzņem migrantus.
Kamēr Dublinas reglaments paredz, ka migrantiem jāiesniedz prasība piešķirt patvērumu mēneša laikā kopš ierašanās ES, tikmēr ieceļotāji cenšas pēc iespējas ātrāk doties uz iecerēto galamērķi pie radiniekiem un draugiem, izvairoties no reģistrēšanās.
Šeit parādās uztraucoša perspektīva ķerties pie vardarbīgu metožu lietošanas. Eiropas Parlamenta deputātes Barbaras Spinelli nesenais ziņojums balstījās uz satraucošām bērnu liecībām - kā viņus ar varu piespieda atstāt pirkstu nospiedumus elektroniskajai kartotēkai.
Par ko sapņoja Žans Monē un Konrāds Adenauers
Tiklīdz runa ir par migrantiem no Āzijas un Āfrikas, ES jau bez ceremonēšanās viņus aptur robežkontroles punktos. Lieliska ilustrācija ir video kadri, kur redzams, kā tiek apturēti vilcieni Parīze-Frankfurte, vai arī kā Kalē ostā migranti cenšas iekļūt kravas automašīnās. Tam turpinoties, drīz būs grūti iedomāties, ka pēc 2. pasaules kara ES dibinātāji Žans Monē un Konrāds Adenauers būtu sapņojuši par «Eiropu bez robežām».
Tāpat arī skaidrs, ka, izstrādājot efektīvu mehānismu nokavētai nelegālo migrantu izraidīšanai no ES, TV ekrānus un sociālos tīklus pārpildīs vardarbības ainas. Šobrīd redzam, ka bagātību un drošību nav iespējams aizsargāt pret tiem miljoniem, kas pēc tās tiecas: ne hidrauliski, ne politiski.
Brīvība ir ne vien demokrātijas galvenais spēks, bet arī Ahileja papēdis. Mums ir darīšana ar neparastu loģiku: runa ir par masīvu migrantu ieplūdi brīvības un demokrātijas vārdā. Patiesībā mūsu vērtībām tiek radīts dubultapdraudējums. Pirmkārt, Eiropā skaita un lieluma ziņā aug savrupas reliģiskas un kultūras kopienas, kas ir pretrunā ar pilsoniskās sabiedrības ideju. Otrkārt, situāciju savā labā izmanto ultralabējie, lai izvirzītu savus argumentus un uzspiestu savu sabiedrības izpratni.
