Divas šonedēļ ievērības cienīgas ziņas par korupcijas apkarošanu. Viena ir no Igaunijas — tur otrdien aizdomās par korupciju aizturēts Centra partijas līderis, Tallinas mērs Edgars Savisārs, un aizdomās turamo statuss piemērots vēl sešām biznesā un politikā ietekmīgām personām. Otra ir vietējā — ar KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka rīkojumu no 18. septembra biroja darbiniekiem vairs nemaksā par virsstundu darbu.
Ja Streļčenoka kārtējā instrukcija šķiet sīkums salīdzinājumā ar Igaunijas politikas promaskaviskā dinozaura noķeršanu, tad ir vēl šāda vēsts — KNAB 2011.gadā sāktā «oligarhu lieta» acīmredzot ir izgāzusies.
Norisēm Igaunijā un Latvijā ir kāda paradoksāli vai drīzāk perversi līdzīga iezīme. Savisārs ir paziņojis, ka neatkāpsies no amata un ka korupcijas lietu pret viņu organizējuši politiskie pretinieki no valdības koalīcijas partijām. Parasts aizstāvēšanās paņēmiens daudziem likumpārkāpējiem politiķiem ne tikai Igaunijā. Taču arī Streļčenoks jau pirms diviem gadiem pavēstīja, ka pret viņu sazvērējusies kāda «politiskā aizmugure», un, ja viņu atcels no amata, viņš zaudēšot ticību biroja neatkarībai.
Pēc tam Streļčenoks ir precizējis, ka pret viņu vēršoties valdības koalīcijas partija «Vienotība», «lai slēptu kādā veidā informāciju». Smejies vai raudi, Savisārs tagad arī apgalvo, ka lieta pret viņu esot organizēta, lai aizēnotu ar Igaunijas valdošās koalīcijas partijām it kā saistīto vērienīgo Tallinas ostas korupcijas skandālu. (Augustā aizdomās par liela mēroga kukuļņemšanu Igaunijas tiesībsargātāji aizturēja Tallinas ostas valdes priekšsēdētāju Ainu Kaljurandu un vēl vienu valdes locekli.)
Savisāra un Streļčenoka retorikas līdzību varētu uzskatīt par tikai komisku kuriozu, ja lietas būtība nebūtu traģiski nopietna. Kaimiņvalstī korupcijas apkarotāji spēj paņemt ciet lielkalibra dūžus. (Viņu ekvivalents Latvijā būtu «Saskaņas» līderis, Rīgas mērs Nils Ušakovs un Rīgas ostas patvaldnieks Leonīds Loginovs.) Latvijā KNAB nav spējis savākt lietu pret mūsmāju oligarhiem pat pēc tam, kad tauta referendumā atlaida Saeimu, kuras vairākums bija mēģinājis traucēt šo lietu izmeklēt.
Tā vietā KNAB priekšnieks liek biroja darbiniekiem apkarot korupciju no plkst. 9 līdz plkst.17. Nav zināms, vai kukuļņēmējus drīkstēs aizturēt pusdienas pārtraukumā, taču tie darbinieki, kuri iedomāsies to darīt ārpus darba laika, varēs savu bezmaksas entuziasmu kompensēt ar papildu brīvdienām, kad no viņu uzmanības varētu atpūsties ne tikai nenormētā darbalaika blēži, bet arī tie, kuriem tas ir parasts ikdienas darbs.
Oligarhiem beidzies pants
Prezidents Valdis Zatlers ar savu rīkojumu Nr. 2 izdarīja vairāk naudas ietekmes mazināšanai politikā nekā pēc tam korupcijas apkarošanas iestāde, kurai tas ir tiešais darba pienākums. Zatlera 2011.gada 28.maija rīkojums ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu sekoja Saeimas lēmumam neļaut KNAB veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietā. Rezultātā Šlesera un Andra Šķēles partijas nākamajā Saeimā vairs neiekļuva — pirmo reizi kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Taču 2011.gada novembrī amatā apstiprinātais Štreļčenoks stājās apkarot nevis oligarhus, bet gan KNAB darbiniekus. Viņam pašam un diemžēl arī politiķiem un medijiem to šķiet ērti dēvēt par viņa konfliktu ar bijušo biroja priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi un izlikties neredzam, ka viņa priekšniekošanas laikā atlaisti vai paši aizgājuši no darba vairāki desmiti darbinieku, to skaitā arī «oligarhu lietas» galvenais izmeklētājs.
Četrus gadus vēlāk no lietas pazuduši visi «smagie panti» — par kukuļošanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, amatpersonām noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Žurnāla «Ir» šīs nedēļas numurā analizēta šā procesa vēsture un secināts, ka lieta ir gandrīz izčākstējusi.
KNAB lūdza prokuratūru saukt pie atbildības Šleseru un Aivaru Lembergu par Latvijai eksotisku «neatļautu tirgošanos ar ietekmi». Ģenerālprokuratūra septembrī izbeidza kriminālprocesu arī šajā daļā. Nu palikuši tikai panti par nepatiesu ziņu norādīšanu amatpersonas deklarācijā un par neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos, pēc kuriem varētu saukt pie atbildības Šleseru. Taču birojam par to vēl jāveic papildu izmeklēšana, bet šajās epizodēs drīz var iestāties noilgums. Jeb, kā teic Šlesers, «pants ir beidzies».
Strīķe un arī Krimināltiesiskā departamenta sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja žurnālam uzsver, ka pielikt punktu «oligarhu lietai» vēl nevar, jo izmeklēšana turpinās. To varot novest arī līdz kriminālvajāšanai, «ja ķeras pie šīs lietas proaktīvi un kolektīvi», uzskata Strīķe.
Taču Streļčenoka rīkojums par korupcijas apkarošanu tikai darbalaikā liek šaubīties par viņa vēlmi izmeklēt noziegumus proaktīvi un kolektīvi, toties apstiprina viņa pastāvīgi demonstrēto izpratni par KNAB darbu kā iestādes iekšējo birokrātisko procedūru formālu pildīšanu.
Jāatzīst, ka biroja priekšnieks šajā ziņā ir bijis konsekventi mērķtiecīgs. Jau 2013.gadā viņš publiski apvainoja KNAB apkarošanas bloka nodaļu vadītājus, ka viņi «zog virsstundas». Biroja darbinieki pēc tam stāstīja, ka patiesībā regulāri strādājot neapmaksātas virsstundas un pat slēpjot, ka strādā vakaros un naktīs, jo baidoties, ka informācija par izmeklētajām lietām varētu noplūst.
Tēls un drošība
Acīmredzot arī pēdējo gadu nopietnākā KNAB operācija — Latvijas Dzelzceļa šefa Uģa Magoņa aizturēšana 6. augustā ar 500 tūkstošiem eiro čemodānā — bija galvenokārt izmeklētāju entuziasma rezultāts. KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks Juris Jurašs pēc tam žurnālam «Ir» izstāstīja, ka šo lietu izdevies virzīt «nevis pateicoties [Streļčenokam], bet gan par spīti [viņam]», bet priekšnieks ar daudzajām disciplinārlietām par formāliem sīkumiem «dara visu iespējamo, lai darbinieki būtu demoralizēti». (Laikam lieki piebilst, ka arī par šo interviju biroja ētikas komisija ierosināja izteikt Jurašam brīdinājumu.)
Magoņa aizturēšanā būtiska loma acīmredzot bija Igaunijas drošības policijai, kas šajā operācijā sadarbojās ar KNAB izmeklētājiem. Mēdzam pazoboties gan par igauņu it kā lēnīgumu, gan par gluži vai apsēstību ar savas valsts tēlu. Tāpēc svarīgs kaimiņvalsts premjerministra Tāvi Reivasa otrdien teiktais, ka Tallinas mēra aizturēšana aizdomās par korupciju ir trieciens Igaunijas reputācijai, taču «korupcija ir nopietns apdraudējums valsts drošībai». Igauņi to ir ne tikai sapratuši, bet acīmredzot arī izlēmuši vērsties pret lielāko no kaitējumiem valstij.
Diemžēl Latvijā varam vērot drīzāk vēlmi KNAB problēmu noslēpt, nevis risināt. Streļčenoks var justies ļoti droši amatā tieši tāpēc, ka apkaro korupcijas apkarotājus, nevis oligarhus. Kad viņš 2013.gada decembrī nolēma atlaist no darba Strīķi, smagos noziegumos apsūdzētais Lembergs paziņoja: «Streļčenoks ir parādījis, ka ir sevi cienošs, likuma garu un burtu ievērojošs priekšnieks.»
Ja nu kādam ir Streļčenoka piesauktā «politiskā aizmugure», tad pirmām kārtām tā ir oligarhu aizmugure viņam pašam. Lemberga likuma garu ievērojošais valdības koalīcijas vairākums diezin vai vēlas KNAB priekšnieka nomaiņu. Arī opozīcijas «Saskaņai» nav par ko sūdzēties — KNAB pārbaude par «Saskaņas centra», iespējams, no Krievijas saņemtu neatļautu finansējumu 2013. gadā beidzās bez lēmuma kaut vai tikai administratīvi sodīt partiju.
Igauņi izvēlējušies pieciest kaitējumu, ko valsts tēlam nodara augsta līmeņa korupcijas gadījumu atklāšana. Latvijas valdībai un premjerministrei Laimdotai Straujumai, šķiet, pietiktu tikai ar Streļčenoka skandalozās priekšniekošanas publisko izpausmju noslēpšanu, kad birojā vairs nebūtu neviena, kas iebilstu pret viņa «reformām» jeb KNAB pārvēršanu par birokrātisku kantori «no 9 līdz 17». Diemžēl šāds Streļčenokam ideāls KNAB būtu ideāls arī noziedzniekiem. Diezin vai Latvijas sabiedrības vairākums vēlas šādu valsts tēlu.