Pašvaldību var dažādi zākāt un lamāt, taču Latvijā daudzus gadus ir bijusi ārprātīgi stulba politika - savējiem labāko un gardāko. Tās rezultātā valstī ir izveidojušās pašvaldības, kas ir kā zaļas oāzes, bet citviet atstātas lūžņu kaudzes, intervijā TVNET saka Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs (Jēkabpils Reģionālā partija).
Jēkabpils sociālekonomiskie rādītāji nav tie labākie. Iedzīvotāju skaits samazinās, vidējā alga zemāka nekā citās Latvijas pilsētās, bet bezdarba līmenis saglabājas 7% apmērā. Kā skaidrojat šādu statistiku?
Vienīgais, kur iedzīvotāju skaits pieaug, ir Pierīga. Pat Valmierā iedzīvotāju skaits samazinājies par 6%. Tā vispār ir visas Latvijas sociālekonomiskā problēma. Te jūs varat pašvaldību šaut, kārt, zākāt. Taču pašvaldība esošo likumu izpratnē nav tā, kas rada darba vietas. Pašvaldība mēģina radīt videi labvēlīgu investīciju vietu, kur var uzņēmējs nākt un strādāt. Mēs esam nogulējuši visā Latvijā - ar nepārdomātu nodokļu politiku, esam iztukšojuši teritorijas.
Var visādas ekonomiskās zonas taisīt, var grūst miljonus ceļos. Tas viss ir garām. Tas ir tīri politisks blefs. Mums ir vēsturiski izveidojies tā, ka visa rūpniecība, kas bija padomju laikā, uz kura rēķina attīstījušās Latvijas pilsētas, deviņdesmitajos gados tika sagrauta. Jēkabpils bija būvmateriālu ražošanas pilsēta – ķieģeļi, dzelzsbetons. No padomju laika vienīgais, kas ir saglabājies, – šūšanas industrija.
Dzelzsbetons nebija vajadzīgs. Cukuru politiski nogāza. Visas rūpnīcas nogāza, sagrieza. Mēs [Jēkabpils] dzimām kā Fēnikss no pelniem. Mums kokapstrāde ir vadošais flagmanis, ir būvniecība attīstīta. Taču kopējo līmeni neesam panākuši, lai gan neesam arī paši pēdējie. Negribētu teikt, ka pašvaldība ir izdarījusi visu – gan jau bija kaut kas tāds, kas nebija izdarīts līdz galam. Varbūt kaut kādu investoru neesam pratuši pieturēt pie žaketes stūra.
Kāda vispārējos vilcienos ir situācija Jēkabpilī ar ražošanu? Varbūt jāveido jauna speciālā ekonomiskā zona, līdzīgi kā tas ir Latgalē?
Tajā brīdī, kad sāka politiskā līmenī diskutēt par to, ka vajag vēl vienu tādu pīrāgu, veidojot ekonomisko zonu, palīdzēt, mēģināt vilkt ārā no esošās situācijas, es arī pieteicos. Tad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) valsts sekretāre teica: «Leonīd, tikai necel augšā, necel augšā. Tu esi pie Zemgales, kā tikai tu pacelsies un tev iedos kādu gabaliņu no ekonomiskās zonas, tā būs klāt Jelgava, būs klāt pārējie.» Labi, necelsim.
Tagad, burtiski pirms divām nedēļām, parādījās runas kuluāros, ka it kā ir iespēja arī mums iezīmēt ekonomisko zonu. Mums bija tikšanās ar uzņēmējiem, un mēs vienojāmies, ka mēģināsim kaut ko darīt. Iezīmēsim bijušo lidlauku un rūpniecisko zonu aiz dzelzceļa vienā lielā teritorijā. Pasūtīsim ekonomisko pamatojumu un mēģināsim viņu bīdīt. Kā tas izdosies – neprognozēju.
Ja pieņems nodokļu paketi par reinvestēto peļņu, tad brīvās ekonomiskās zonas statusam kā tādam nav jēgas. Tad visa Latvija ir kā viena liela brīvā ekonomiskā zona. Taču pie tā mēs strādāsim. Ja pēkšņi to nepieņems? Tad arī zaudētāji nebūsim, jo būsim apzinājuši visu. Jēkabpils teritorijā [uzņēmējdarbība] sāk atdzimt. «Gaujas koks», Jēkabpils mežrūpniecība – viņiem ir vairāk nekā simts darbinieki. Apgrozījums miljonos. Viss notiek soli pa solim. Tas ir pateicoties Eiropas naudām. Mums tādas savas naudas nebija un arī nebūs.
Esošie uzņēmumi ir attīstījušies un katru gadu audzē savu kapitālu. Gada otrajā pusē tepat pierobežā, Krustpils novada lidlaukā tiks likti pamati finiera rūpnīcai. Tā ka mēs pamazām apaugam. Žēl, ka tik lēni tas viss nāca. Vismaz uz 15 gadiem mūs atpakaļ atmeta «prihvatizācijas» periods, kad viss tika izgriezts, aizvests un atstāta tikai lūžņu kaudze.
Investors atnāca, paskatījās - «sorry», te lielas naudas jāliek iekšā. Ekonomiskie rādītāji mums Jēkabpilī ir labāki nekā Daugavpilī vai Rēzeknē, vai Liepājā. Taču mēs esam salīdzinoši maziņi. Neesam galīgi švakie, bet varējām būt labāki.
Jēkabpils reģionālajai partijai bija sadarbības līgums ar Vienotību. Taču tagad toni valdībā nosaka premjera partija [ZZS]. Vai Jēkabpils pēc iepriekšējās valdības krišanas nav nonākusi tādā pozīcijā, kurā ir sarežģīti izcīnīt sev svarīgo? Nav noslēpums, ka pašvaldībām, kuras vada cilvēki, kas pārstāv pie varas esošos, ir vieglāk.
Diemžēl šī ir ārprātīgi stulba, nekautrēšos teikt, politika, kas ieviesta Tautas partijas laikā. Toreiz bija tā – ja tu neesi ar mums, tad tu esi pret mums. Visu to gardāko – tikai savējiem. Tādēļ Latvijā radās tādas zaļas oāzes. Viena no tām bija Valmiera. Valmieras puikas visu laiku ir bijuši pie varas un maksimāli lobējuši savas intereses. Protams, arī ostu pilsētas, ieskaitot Ventspili. Kā kurš pie varas – tā savējiem.
Šo politiku diemžēl netika izmantojusi «Vienotība». Neatceros, vai kāda pašvaldība būtu [«Vienotības»] īpaši lobēta. Kad nodega Cesvaines skola, «Vienotības» biedrs nevarēja dabūt finansējumu, lai pabeigtu sporta zāli. «Vienotība» naudu nedalīja. Uzskatu, ka naudas dalīšana pēc politiskās piederības ir pilnībā aplama.
Mēs, reģioni, – Latgales partija, Vidzemes partija – vai mēs esam stulbāki? Mēs arī kādu pīrādziņu dabūjām. Priekš halles nieka 600 tūkstošus es dabūju [600 tūkstoši Jēkabpils sporta halles būvniecībai no tā dēvētajām deputātu kvotām].
Šī politika – savējiem labāko – novedusi Latviju pie tā, kādi mēs esam. Nebija redzējuma, kā attīstīt kopīgi visu valsti. Piemērs – Satiksmes ministrija organizē savus plānus attiecībā uz ceļiem, bet Veselības ministrija – savus, nav sabalansēts. Tiek uzbūvēta slimnīca, bet nav ceļa.
Latvija ir sadalīta vairākās teritorijās, kur saimnieko konkrēti politiskie spēki. Pēdējā laikā man patika, kā saimnieko VARAM ministrija. Tur atkal jau ir pretestība no pārējiem. [Kārlis] Šadurskis Izglītības ministrijā ārdās. Es uzskatu, ka viņš pareizi to dara, bet dabū pa galvu. Mums nav lēmumu pēctecības. Viena valdība vai nozaru ministrija pieņem tā, bet nāk nākamais un pasaka – tas ir garām. Pasūtīsim pētījumu un iesim tādu ceļu.
Valdības veidošanas laikā tā dēvētie «Vienotības» reģionāļi vēlējās cīnīties par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju...
Mums tas neizdevās. Mēs esam sadarbības partneri, mums nav teikšanas. Visus jautājumus lemj koalīcija, frakcija un partiju valdes. Nezinu, vai mēs būtu uztaisījuši kaut kādu revolūciju, jo mums nebija atbalsta… Vēlme bija, acīs dega spožas liesmiņas, bet man šķiet, ka izlaidām tvaiku tikai tāpēc, ka redzējām – ar varu, troksni tu vari ielauzties, bet sistēma apkārt izveidota tāda, ka jaunpienācēju uzņem ar skepsi.
Es gan neteiktu, ka sadarbība nebija auglīga. Ir lietas, par kurām ļoti ieklausījās mūsu reģionāļu viedoklī. Mēs tomēr esam šeit un labāk nekā no Rīgas torņiem redzam, kur mietu iedzīt. Kāpēc mēs noslēdzām [sadarbības] līgumus? Vienkārši lielās, nacionālās partijas pašas saprata, ka «lielos kingus» tēlot nevajadzētu. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas demonstrēja, ka reģionu partijas aug kā sēnes pēc lietus, bet nacionālās partijas novadus faktiski atstāj novārtā. Viņi domā, ka ir vienīgie faktiskie, pareizie. Taču parādās vietējie līderi un uzvar vēlēšanās. Tad viņi saprata, ka ir jārunā.
«Vienotību» ir piemeklējis sarežģīts laiks. Raugoties uz pašvaldību vēlēšanām, kā vērtējat Jēkabpils reģionālās partijas izredzes? Vai saikne ar «Vienotību» būs pluss vai mīnuss?
Mums līgums ar «Vienotību» bija uz Saeimas vēlēšanām. Par sadarbību pašvaldību vēlēšanās nav. Pa šiem četriem gadiem esam sastrādājušies, viņiem vēlu tikai veiksmi. Loģiski, ka nosaukums sarakstā «Vienotība» lielus plusus nedod. Šeit nav vainīgi vietējie līderi. Diemžēl intrigas un iekšējā neveselīgā konkurence «Vienotību» ir novedusi tur, kur viņa tagad ir. Viņa ir zaudējusi savu kapacitāti. Es ļoti cerēju, ka [«Vienotības» priekšsēdētājs] Piebalgs pacels, bet nav izdevies. Ja runā par vēlēšanām Rīgā – Dievs dod [«Vienotības» Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidātam Vilnim] Ķirsim labi nostartēt, pārvarēt barjeru. Taču situācija ir smaga.
Kādas jūsu ieskatā vispār ir valdošās koalīcijas izredzes pašvaldību vēlēšanās?
Saskaņa ļoti spēcīgi iet uz priekšu. Labējās partijas pašas ir iedevušas karogu Saskaņai rokās. Gribot vai negribot, apzināti vai neapzināti, bet paši pieber minerālvielas šim augam. Kaut vai pēdējie sīkumi – piemēram, paziņojums par skolu līmeņiem Rīgā. Diemžēl tās visas ir krievu skolas un tūlīt saceļas tauta. Varbūt to vajadzēja citā laikā.
Nedrīkst liet ūdeni uz [konkurentu] dzirnavām. Jābūt ļoti uzmanīgiem. [Nils] Ušakovs to veiksmīgi izmanto - viņš būs Rīgas mērs tik ilgi, kamēr to vēlēsies. Labējās partijas Rīgā ir piecas sešas, katra ar savu sarakstu. Varbūt viņi ir pārliecināti, ka tas nesīs augļus. Taču tad nevajag savā starpā ņemties. Nu ir [Juta] Strīķe vai [Jānis] Bordāns, lai ir. Kāpēc jālamājas savā starpā?
Neticu, ka, par visiem kopā salasot vairāk nekā 50%, viņi atradīs kopsaucēju. Diemžēl tāda ir latviešu mentalitāte – trīs cilvēki, piecas partijas. Lai piedod visi lielie politiķi. Man nav ko baidīties, es varu teikt to ko domāju.
Kura pašvaldība Jēkabpilij šķiet paraugs?
Valmiera. Šeit jāsaka paldies Kārlim Greiškalnam, kurš bija īsts Valmieras patriots. Viņš nelaida garām nevienu iespēju – gan savus puikas uz Saeimu bīdīja, gan sarakstus taisīja un popularizēja. Šie jaunie cilvēki kļuva par ministriem, nopietniem politiķiem un neaizmirsa Valmieru.
Ja es lepojos ar to, ka man [Jēkabpilij] divas rūpnīcas iedod 250 darba vietas kokapstrādes nozarē, tad tur [Valmierā] viena rūpnīca 2,5 tūkstošus darbavietu nodrošina. Viņu teritorija ir par astoņiem kvadrātmetriem mazāka nekā Jēkabpils, bet smukāk sakopta. Par tiem pašiem līdzekļiem. Vēl viens liels pluss – augstskolu esamība. Mums nav augstskolas un nekad nebūs. Kur ir augstskolas, tur uzreiz parādās inteliģence, radošais potenciāls.
