Psihiatrs Zigmunds Freids savulaik teica, ka cilvēka personīgo attīstību lielā mērā nosaka notikumi mūsu agrīnajā bērnībā. Lai arī daudzas viņa idejas jau ir novecojušas, dažās mūsdienu psiholoģijas teorijās izteikta atziņa, ka bērnībā piedzīvotajam ir liela ietekme uz mūsu tālāko dzīvi, vēsta vietne «The Conversation».
Tomēr - vai patiešām ir pierādījumi, ka tieši grūta bērnība vēlāk dzīvē izraisa, piemēram, tādas plaši izplatītas psiholoģiskas problēmas kā nemiers un depresija? Ja tas tā ir, vai vecāku vainošana varētu palīdzēt tikt šīm problēmām pāri?
Bez šaubām, vecāki un citi nozīmīgākie aprūpētāji ir ļoti būtiski bērna attīstībai. Ir zināms, ka ar ģimeni saistītai agrīnai pieredzei ir dziļa un ilgstoša ietekme uz bērnu – liela daļa no tās ir pozitīva. Toties nelabvēlīga bērnības pieredze var radīt kaitējumu vai ciešanas un var traucēt bērna fizisko un psiholoģisko attīstību. Šādas negatīvas pieredzes vidū ir nabadzība, slikta izturēšanās, vecāku šķiršanās vai nāve.
Šāda veida pieredze visā pasaulē ir plaši izplatīta. Anglijā vismaz puse pieaugušo ir piedzīvojuši vismaz vienu no tām. Katrs desmitais bērnībā ir piedzīvojis vismaz četras tādas negatīvas pieredzes. Pētījumos noskaidrota saikne starp konkrētu negatīvu pieredzi un dažādām negatīvām sekām, kuru ietekme ilgst arī tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis. Piemēram, vecāku šķiršanās vai zaudējums, vai dzīvošana ar garīgi slimu apgādnieku var palielināt risku dzīves laikā gūt garīgās veselības problēmas.
Zināms arī tas, ka bērnības negatīvie notikumi bieži ir savstarpēji saistīti. Piemēram, vecāku šķiršanās daudzām ģimenēm var izmainīt sociālekonomiskā stāvokli. Pētījumos noskaidrots, ka dažādu negatīvu apstākļu uzkrāšanās palielina risku gūt dažādas garīgās veselības problēmas un pat izdarīt pašnāvību.
Ievainojamība pret dzīvesspēku
Kādā veidā gan pāris traumatiski bērnības notikumi radīt sekas visa mūža garumā? Viens iespējams skaidrojums ir tāds, ka šādi notikumi palielina cilvēka ievainojamību pret turpmākiem stresa pilniem notikumiem. Piemēram, šķiršanās ir grūts process vairumam pieaugušo – tā tiek saistīta ar nemiera un depresijas simptomiem. Tomēr cilvēkiem, kas bērnībā ir piedzīvojuši negatīvus notikumus ir vēl lielāks risks ciest no šiem traucējumiem.
Tomēr dažādu negatīvu notikumu piedzīvošana bērnībā obligāti nepadara cilvēku vieglāk ievainojamu. Daļa bērnu necieš negatīvas sekas, kas radušās pat vairāku negatīvu notikumu rezultātā – psihologi šo iezīmi sauc par dzīvesspēku (resilience). Šādos apstākļos negatīvā pieredze stiprina noturību pret turpmāku stresu. Dzīvesspēka pilni cilvēki grūtajos brīžos iepazīst sevi, iemācoties, kā turpmāk labāk tikt galā ar stresu.
Bērna reakciju uz stresa pilniem notikumiem ietekmē dažādi faktori, kas dažādiem cilvēkiem atšķiras. To vidū ir gēni, temperaments un kognitīvās spējas.
Ir svarīgi atcerēties, ka bērnības traumu negatīvās sekas nav nenovēršamas. Pat pieauguša cilvēka vecumā nav par vēlu tās novērst vai pagriezt pretējā virzienā. Palīdzēt var specifiski izstrādātas iejaukšanās programmas, piemēram, kognitīvi biheiviorālā terapija un apzinātības (mindfulness) prakse.
Vecāku vainošana
Pētījumā tika noskaidrots, ka tiem, kuri kavējās pie negatīvās pieredzes, bija lielāks risks ciest no garīgās veselības problēmām.
Pētījuma rezultāti tādēļ liecina, ka tādi psiholoģiskie procesi kā vecāku vainošana var būt garīgajai veselībai kaitīgāki nekā pati pagātnes pieredze.
Savukārt tāda pozitīva pieredze kā regulāras fiziskas aktivitātes, augtāks izglītības līmenis un no apkārtējo puses izjusts atbalsts uzlabo cilvēka psiholoģisko stāvokli – tostarp kognitīvo funkciju, garīgo veselību un labklājību. Smagu un ilgstošu garīgās veselības problēmu gadījumos solis uz priekšu ir arī palīdzības meklēšana.
