Baiba Sipeniece-Gavare: sanitārā vajadzība - cīnīties ar muļķiem

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Baiba Sipeniece-Gavare intervijā izsakās enerģiski un daudz. Par politiku, par valsti, par muļķiem un durakiem, un ko ar to visu darīt. Arī par ierēdņiem un attieksmi pret izklaides jomas pārstāvi, kas atļāvusies runāt skaļāk. Tā kā sakāmā ir daudz, rakstītajā intervijā - par pilsonisko līmeni un vēlēšanām. Pilna intervija video formātā (par #MeToo kampaņu, par to, kāpēc Sipeniece nicina Instragram un kā stāvēt pāri intrigām) pieejama šeit - «Daugulis preparē: Baiba Sipeniece-Gavare».

Par svarīgāko šobrīd. Kāda doma seko tev dienas gaitās?

Nu pagaidi. Katrs cilvēks dzīvo dažādos slāņos. Viens slānis ir sadzīviskais, kur, protams, katru dienu ir citas prioritātes un citi jautājumi. Tā ir tāda saimnieciskā padarīšana. Mans mazais lauks. Tad ir lielāks lauks - tuvojas Dziesmu svētki - man ļoti gribas, lai Dziesmu svētki sanāktu tādi, kādus organizatori ir iecerējuši. Arī tādi, kā es esmu tos savā galvā izdomājusi. Lai tas patiešām dod enerģiju un gaismu turpmākajiem pieciem gadiem. Iepriekšējos Dziesmu svētkus es visas septiņas stundas nosēdēju skatītājos un noraudāju no sākuma līdz beigām… No tā skaistuma, no tām emocijām. Es uzlādējos. Pozitīvi uzlādējos.

Un tad ir tas virsuzdevums.

Nosargāt valsti!

Bet katrs lai sargā, kā viņš māk. Es taču neiešu ar plinti pie robežas, ne man spēka, ne jēgas no manis. Bet nosargāt idejiski. Visu laiku turēt galvā, ka brīvība ir trausla un ka to mums neviens par velti neiedeva, tur ārprātīgi daudz asiņu ir nolijušas. Un var aiziet uz kapiem un izlasīt visus tos vārdus un uzvārdus, un iedomāties vēl trīsreiz tik, kas nav tajos kapos. Plus vēl atcerēties sevi tajās barikādēs un atmodas laikā un saprast - tas ir jāsargā, tas nav uz mūžu. Tur visu laiku kāds tīko, kāds snaikstās, kādam labpatiks savā smirdīgajā padusē mūs iebāzt. Tev visu laiku tas ir jāatceras.

Un tad iekšēja sanitārā vajadzība - cīnīties ar muļķiem!

Protams, neviens tādu uzdevumu man nav devis - tas ir mans brīvprātīgais darbs. Es ik pa brītiņam pacīnos ar muļķiem, ar durakiem, kas absolūti neinteresējas par pašu minimumu. Neievēro personīgo higiēnu, es pat tā varētu teikt. Viņiem pilnīgi vienalga, kādas frakcijas ir Saeimā, kas par ko atbild, kuri spēki pilsētā valda. Kādas intereses viņi bīda, kāpēc notiek vieni tādi svētki, vieni šitādi…

Un tad pāri visam ir tāds bezgalīgs, bezgalīgs klajums, kuram neredz horizontus. Tur varētu rakstīt neona burtiem - vai mans mūžs kam lieti der?!

Jo katrs cilvēks taču grib nodzīvot normālu dzīvi. Lai bērēs nebūtu tāds neveikls klusums pie galda, jo neviens nevar izdomāt nevienu labu vārdu pateikt. Es esmu bijusi tādās bērēs, kur sēž un neviens neko nevar pateikt. It kā cilvēks nav arī slikts bijis, bet viņš vienkārši dzīvojis tādu dzīvi, kur nevienam nav labas emocijas atstājis. Varbūt arī nekāds izteikts ļaundaris nav bijis. No tā ir bail. Ka tu esi nodzīvojis savu dzīvi tā, kā izmetis mēslainē.

Kurā brīdī notiek tas pagrieziens uz atbildīgu pilsoni? 2011.gadā bija oligarhu kapusvētki, visa sāga - tas tad sākās?

Nē, nu manā gadījumā tas sākās daudz agrāk - barikāžu laikā. Kad ieraudzīju televizorā, kā ieņem Viļņas televīziju. Manī kaut kas notika, kaut kas salūza. Man toreiz bija ap 20 gadiem. Tajā brīdī sapratu, ka es… redz, kāpēc armijā ņem jaunus cilvēkus, tāpēc, ka viņiem vajag adrenalīnu, piedzīvojumu, tās kara šausmas vispār pat iztēloties nevar, un viņiem nav bail. Es biju karavīra vecumā un aizdevos līdzi vīriem uz Zaķusalu, sēdēju visu nakti pie ugunskura un gaidīju uzbrukumu. Patiešām, tagad jau mēs tikai saprotam, kā tur notika, to anatomiju. Bet toreiz taču ne. Toreiz varēja notikt jebkas. Visu nakti nobaidījos. Ar foršiem puišiem kopā. Tad pēc tam pārcēlos uz Vecrīgu uz drošākām pozīcijām.

Tajā brīdī tas arī notika. Es sapratu, ka cena par brīvību, par valsts neatkarību - tā būs augsta. Tā tomēr būs ar asinīm, tā nebūs tikai ar 4. maija balsošanu. Tā arī bija. Tam parādījās pavisam cita vērtība.

Tāpat kā, piemēram, ja dzimst bērns. Bērns var piedzimt dažādi - viens viegli un ātri un «čiukt!». Cits nēsā to bērnu ar ārprātīgām bailēm, ar risku, ka viņš varētu izkrist, tāpēc ka iepriekš ir bijuši gadījumi. Un tad, kad viņš tev piedzimst un vesels ārstu bars viņu aiznes kaut kur… un viņš vēl tur dzīvo barokamerā.. Tu uz viņu skaties un katru dienu baidies. Tā ir pilnīgi cita sajūta. Tas ir plīstošs trauks, kas ir jāsargā. Pēc tam jau tā lēnām nomierinies, bet sākums ir tāds. Ar to brīvību un valsts neatkarību - manā skatījumā - tas ir plīstošs trauks, kas jāsargā.

Vai nav bijusi vēlme vai aicinājums no citiem darīt vairāk, piemēram, kandidēt?

Nē, nē, nē - katram muļķim jābūt savā vietā, katram kroplim jābūt savā vietā, kā teica Šveiks. Nevajag sevi pārvērtēt. To pietiekami daudz cilvēku jau ir izdarījuši - viņi ir pārvērtējuši sevi. Manā gadījumā ir tā, ka es nevērtēju augstu, zemu arī ne, bet ļoti labi saprotu, ko varu atļauties un ko es nevaru. Es nevaru atļauties Saeimā sēdēt un pusi nesaprast, ko viņi tur runā. Mani šajā jautājumā tur varētu apvest ap stūri.

Es apzinos, ka ļoti iespējams, ka, sevi piesakot kādai partijai, piesakot kādā sarakstā, es iekļūtu Saiemā. Tāpēc, ka cilvēki ir tā uzbūvēti, ka uzticas populārākiem vārdiem. Pieļauju domu, ka es tiktu iekšā. Un tad iedomājos: ak tu manu balto dieniņu! Man tur būtu jāsēž un visu laiku jādomā - mani apčakarē vai mani neapčakarē? Vēl piedevām man būtu jāsamierinās, ka mana partija ir pieņēmusi šādu vai citu lēmumu, mans kā individuāla cilvēka viedoklis bieži tiktu ignorēts. Turklāt man nav arī diplomāta spēju. Man galīgi nav. Politiķim ir jābūt gan diplomātam, gan ekonomistam, gan juristam - tā visa man nav. bet man ir kaut kas cits.

FOTO: Artūrs Krūmiņš

Žēl, ka tur, piemēram, talantīgi, gudri cilvēki negrib iet, jo tu zini, ka apzināti sevi noliec diskomforta situācijā, un gudri cilvēki parasti izvēlas ērtāku dzīvi. Kas arī nemaz nav tik slikti - ērtāk un mierīgāk dzīvot. Un tad tādi, kas ir mazvērtības kompleksu nomākti, nonāk Saeimā. Tādi, kuriem biznesā neiet vai ies tikai tad, ja viņš būs bijis tur. Tāpēc tur ir tāds viduvējību pasākums.

Ir priekšvēlēšanu laiks. Kādas sajūtas pirms šīm vēlēšanām?

Tu zini, baigi aizdomīgais klusums valda, tev nešķiet? Varbūt vēl nav dots starta šāviens. Agrāk tās suņu skriešanās sacīkstes jau ātrāk notika. Tā nomelnošanas kampaņa bija asāk jūtama. Atceros, mēs braucām saimniekšovu filmēt un visas pļavas bija pilnas ar kaut kādām grigulēm vai grigalēm. Pļavā pēkšņi brīnišķīga sievietes bilde. Un lauku cilvēks domā - ja viņš ir pļavā nolikts, tad simt punkti, ka labs cilvēks. Tādas zombēšanas bija vairāk. Vai nu viņi to interneta vidi mēģinās paņemt, vai kā…

Ir kas mainījies citu attieksmē pret tevi, kad sāki paust skaidru pilsonisko nostāju?

Man jau šķiet, ka, cilvēkam sasniedzot zināmu vecumu, ir jābūt diezgan skaidriem mērķiem un ideāliem. Nekā nezināšana un plivināšanās pa gaisu vairāk piestāv jauniešiem. Tad, kad cilvēks ir brieduma vecumā, pāri 40 stingri jau, viņam vajadzētu būt lietām, kas ir skaidri saprotamas. Mani kaitina, kad cilvēki manā vecumā ir analfabēti politikā vai valsts uzbūves principos. Un tieši tā arī notiek - ja tu neinteresējies par politiku, tad politika par tevi interesējas. Tieši, precīzi tā!

Mēs nevaram tā atļauties. Mūsu ir ļoti maz. Mēs nevaram atļauties neko nezināt, neko negribēt zināt. Nevienam nav jāiet ar varu iekšā, bet ir jāinteresējas. Tev ir jābūt aktīvam. Tas ir personīgās higiēnas jautājums - tāpat kā mazgāt zobus, iet dušā, no rīta pamosties labā garastāvoklī. Tev ir jāsaprot - quo vadis? - uz kurieni iet. Ja jauns cilvēks saka, tad es tā neuztraucos, bet, ja to saka cilvēks manā vecumā, man gribas nožņaugt viņu - lai nemokās!

Tava tēze: ja ir muļķis, viņam jāiet klāt un jāiepazīstina ar aktuālo… Kā strādāt ar muļķi?

Varbūt tas baigi augstprātīgi sevi saukt par gudru un pārējos par muļķiem. Es arī neesmu baigi izglītota šajā jomā. Man nav politologa izglītības, nav jurista izglītības, un vēl, un vēl… lai būtu tāds cilvēks, kas visu zina, kas visu saprot.

Bet parunā apkārt ar cilvēkiem un - «ak mans dievs»!

Un tad es saku tā: ja tu nezini, ko darīt, kā rīkoties, kā domāt vispār, izvēlies trīs autoritātes, kam tu uzticies, un katru reizi, kad tev ir kāds jautājums, klausies, ko viņi saka. Viņiem nav jābūt noteikti taviem draugiem. Bet - klausies! No tā veido savu viedokli.

Klausies arī, ko opozīcija saka! Ja tavi tā saucamie ienaidnieki runā un tu apgriez visu otrādi - tā arī ir tava patiesība. Bieži vien. Es ļoti vienkārši to saku. Ja man tiešām sanāk runāt par tādiem jautājumiem, par valsti, kā tālāk būt, par ko vēlēt - es neiesaku konkrēti, par ko vēlēt. To es varu atļauties mammai pateikt. Galu galā svēta lieta: tu pamēģini aiziet un novēlēt par tiem un tiem; tu saproti - «tev ta kas», bet man vajadzēs visu atlikušo dzīvi dzīvot ar viņu savārītajiem sūdiem. Godīgi sakot! Tā vienkārši. Ar cilvēkiem gados tieši tā arī jārunā.

Uz augšu