Navaļnijs sagādāja nepatikšanas cietuma administrācijai, kad 2015.gada septembrī, no cietuma taksofona sazvanoties ar brāli, nodiktēja savu paziņojumu, kas vēlāk tika publiski atskaņots mītiņā. Pēc tam Navaļniju sāka uzraudzīt daudz rūpīgāk.
Ieslodzījumā aizvadītajā laikā Navaļnijs saņēma 50 sodus - «ne vienmēr bija saprotams, par ko», viņš norāda. «Dažreiz tas bija saistīts ar Alekseja [Navaļnija] aktivitātēm, par kurām es neko nezināju. Tādos gadījumos vienkārši atnāca un teica: tevi aizvest uz soda izolatoru,» saka Navaļnijs.
«Smagi. Šos trīs gadus man bija tāda sajūta, ka skatos art house filmu un ne vienmēr saprotu, kas notiek, pie kā tas var novest. Un dažreiz nav pat skaidrs, kurš ir galvenais varonis,» viņš raksturo savas sajūtas. «Es pārstāju satraukties. Viss, ko nevar kontrolēt, ir jāignorē - tieši to es arī darīju.»
Navaļnijs atzīst, ka esot mēģinājis sevi visu laiku nodarbināt, lai nesajuktu prātā. «Neklātienē ieguvu jurista izglītību, varu lasīt spāniski. (..) Man bija angļu valodas privātskolotājs, sarakstījos ar matemātikas profesoru no Kazaņas, sarakstījos ar sievieti, kas mācīja zīmēt - deva uzdevumus, pārbaudīja, teica, kas jāmaina. Es daudz zīmēju. Nodarbojos arī ar origami. Turklāt man daudzi rakstīja, un es uz katru vēstuli atbildēju. Tas arī bija labs veids, kā kavēt laiku. Trīs stundas dienā nodarbojos ar sportu,» uzskaita Navaļnijs.
Navaļnijs no cietuma sūtīja vēstules arī Krievijā ieslodzītajam ukraiņu kinorežisoram Oļegam Sencovam, kurš maijā pieteica badastreiku.
Navaļnijs stāsta, ka kolonijas iekšējās kārtības noteikumos esot teikts, ka bārdai un ūsām jābūt īsām un aplīdzinātām, un zonas priekšnieks esot pat piedraudējis ar spēku nodzīt Navaļnija ūsas. Tas gan nenotika. «Tur nav neviena ūsaina cietumnieka. Ūsains zeks - tas ir nonsenss,» sacīja Navaļnijs. «Bet man tā bija iespēja justies brīvam.»
Kāda bija pirmā diennakts brīvībā? «Eiforija,» atbild Navaļnijs. «Jūtos tā, it kā kolonija būtu senā pagātnē, pirms desmittūkstoš gadiem. Viss, kas tur bija, ir beidzies.»
