Tiesībsargs Jansons: Sabiedrība nav gatava aktīvi iestāties par savām tiesībām (18)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Artūrs Krūmiņš

Saruna ar tiesībsargu Juri Jansonu iesākas ar personīgo motivāciju būt jomā, par ko daudzi mēdz pavīpsnāt. Valsts amatpersonas ar burta kalpu cienīgu smīnu - likums ir rakstīts, kur problēma? Politiķi mēdz pavīpsnāt, piesedzoties ar budžeta jautājumiem iepretim cilvēka cienīgas dzīves vajadzībām, savukārt sabiedrība pati ja ne vīpsnā, tad par savām tiesībām visplašākajā izpratnē mēdz bieži skumji pasmaidīt. No personīgā aspekta saruna ātri pāriet pie valstiskā, turklāt kritiskā skatījumā. Video intervijā tiesībsargs Juris Jansons atklāj, kā reāli politiķu un amatpersonu vidū tiek uztvertas cilvēktiesības, kāpēc tiesības uz labklājību ir katram, kā arī to, kāpēc ļauj sevi saukt par populistu.

Īss intervijas fragments rakstiskā formā, savukārt video formātā skatāma pilna intervija – par tiesībsarga vērtējumu šā brīža Saeimas sasaukumam, komisiju un deputātu darbam, par reāliem brāķiem un sajūtu, ka deputāti iet ierēdņu pavadā.

Kas ir personīgā padarītā darba atskaites mēraukla? Teiksim, tiesībsarga sirdsapziņa - kad var uzsist uz pleca un teikt: šis ir izdarīts, šis nav izdarīts?

Tādu viennozīmīgu atbildi es nevaru dot, bet man uzreiz nāk prātā divas dimensijas.

Pirmā: kad mēs birojā… es vienmēr saku «mēs», kad kaut kur eju, es vienmēr saku «mēs piedalījāmies», «mēs to izdarījām», jo ne jau es viens. Tas nav tā - Juris Jansons no rīta piecēlās, kaut ko norunāja varbūt asāk, ar epitetiem. Tas ir birojs, tas ir mans kolektīvs… Tātad viena no gandarījuma sajūtām ir - eu, mēs esam saklausīti, tur kaut kas ir sakustējies, tur kaut ko ir izdevies apturēt! Un tad ir tāda gandarījuma sajūta, te mēs esam kaut kur ielikuši kāju durvīs. Ir cilvēki aizdomājušies, kaut kādi procesi turpinās kvalitatīvākā līmenī.

Un tad lielās lietas. Protams, gandarījums bija 2012./2013. gads saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes 112. pantu, proti, tiesības uz tā saucamo bezmaksas izglītību. Varbūt atceraties, diezgan skaļi mums tur gāja, diezgan asi mums tur gāja - kā tad tagad būs? Tagad darba burtnīcas nebūs jāpērk pašiem, kas tad tās par ekstrām? Jo tā pamatdoma jau ir tāda - ne jau tā ir kaut kāda ekstra vecākiem, ka nav jāpērk mācību līdzekļi vai ka nav jāpiedalās skolas remontā, un tā tālāk. Tā patiesībā ir ekstra valstij. Valstij pašai sev dot iespēju ikvienam bērnam realizēt tiesības uz attīstību. Jo vecāki var būt dažādi. Var būt analfabēti, var būt ar nepietiekamu izpratni par izglītības vērtību. Nu, nesūta to bērnu skolā vai nevar aizsūtīt, dažādu iemeslu dēļ, sociāli apstākļi, nabadzība, vēl kaut kas… Un tā bērnam tiek liegtas tiesības uz attīstību. Tas bija tas galvenais fokuss, kāpēc mēs ķērāmies klāt, jo redzējām, ka Satversmes 112. pants netiek ievērots, brutāli faktiski tiek pārkāpts. Un toreiz sadarbībā ar Saeimas Izglītības un zinātnes komisiju izdevās to cīņu izcīnīt.

Lai gan Izglītības ministrija, pašvaldības, milzum daudz dažādas citas institūcijas bija pret. Kā tad tā? 20 gadi šāda te kārtība un pēkšņi kaut kas nav pareizi? Un tad gan bija tā situācija, kad es teicu: «Ņemam likumu, lasām pa pantiņam, velkam ar pirkstiņu līdzi. Izglītības ministrijas ierēdņi, lūdzu! Ķīli, lūdzu (ministrs viņš toreiz bija), kur ir ierakstīts tas, kas no tiem vecākiem tiek prasīts? Nav. Tātad tas tā nedrīkst būt, tātad tas ir jāmaina.»

Bet galvenais, ka tas bērns atkal bija aizmirsts. Viņš bija atstāts otrā plānā. Un tad, ja izdodas šī te lieta, tad ir gandarījums.

Arī bērnu tiesību aizsardzības konferencē jūs uzstājāties ar gana agresīvu runu, kur minējāt, ka ar likumu faktiski viss ir kārtībā, problēma ir ar tā piemērošanu. Bet kā to mainīt? Mainīt cilvēka domāšanu ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Kā to izdarīt?

Jā, tas ir viens no mūsu izaicinājumiem, protams, arī uzdevumiem. Salīdzinot ar citām valstīm un ombudiem, tiesībsargiem un viņu svirām vai instrumentiem, mums ir, jāsaka tā, vismaigākā ietekme no likuma viedokļa vai tā pilnvarojuma, kas ierakstīts likumā. Vismaigākā vara, soft power. Tas ir labi, un pat teiktu, tas nav nejauši. Kāpēc?

Tāpēc, ka ne jau ar varu, ne jau ar kaut kādiem represīviem veidiem mēģināt pārliecināt - jūs domājat nepareizi. Nē, nebūs. Tas nedarbosies. Runāt, stāstīt, skaidrot, ļaut aizdomāties. Cilvēkiem, ikvienam Latvijas iedzīvotājiem, sabiedrības grupām, kam nu katram tās intereses vai vajadzības. Vai tās ir jaunās māmiņas vai bērnu jautājumi, vai kādas atsevišķās tiesību nozares. Caur skaidrošanu.

Jā, reizēm sanāk sakonfrontēties ar politikas veidotājiem, ar amatpersonām. Bet, mīlīši, ja jūs nekā citādāk nesaprotat, nu tad konfrontēsimies! Tad būs arī ar epitetiem! Bet attiecībā uz sabiedrību šādu retoriku, šādu attieksmi - ne! Ar sabiedrību ir… lai kā viņi uztvertu, lai kā viņi attiektos pret to vai citu fenomenu, situāciju, lietu, jautājumu, problemātiku - skaidrojam… Jā, tas prasa pacietību. Tas prasa pacietību. Reizēm šķiet - nu kā, jūs taču varat iestāties par savām tiesībām…

Lūk, piemērs par bērnudārziem. Rindas, nepietiekams skaits. Es publiski teicu - man ir likumā ierakstītas tiesības vērsties administratīvā tiesā kādas personas interesēs. Tātad faktiski iestājos tās personas vietā un pārstāvu tās personas tiesiskās intereses, protams, ar nosacījumu, ja tas skar plašāku sabiedrības grupu. Par bērnudārziem tas ir pilnīgi skaidrs, tas skar sabiedrību kopumā un it īpaši mātes, tēvus un galvenokārt bērnus.

Kā jums šķiet, vai bija kaut viens iesniegums, kurā būtu teikts - jā, lūdzu, pārstāviet mūs, mēs esam gatavi uzrakstīt nepieciešamo un ejam uz tiesu, jo mums pašvaldība ir atteikusi?

Un tas mani mazliet skumdina. Tās iespējas mums ir, sabiedrībai ir iespējas. Bet vēl mēs neesam gatavi,

sabiedrība nav gatava tā aktīvi iestāties par savām tiesībām, nebaidoties no kaut kādām bērnudārza vai pašvaldības represijām, sauksim to par sliktu attieksmi, atriebību.

Ko viņi bieži arī saka - mēs mēģināsim atrast kādu citu veidu, jo gribam izvairīties no konflikta situācijām, kas kaut kādā periodā var atstāt ne pārāk labas konsekvences. Un tad es domāju citus veidus, kā iedrošināt, ko un kā vēl var darīt, lai aizstāvētu savas tiesības. Tas, protams, prasa daudz vairāk enerģijas, bet tikai tā mēs varam nonākt pie tādas augstas tiesiskās apziņas sabiedrībā. Pie tā nonāk individuāli, caur katra paša cilvēka domāšanu.

Cik tiesvedībās jūs pašlaik esat sabiedrības vārdā?

Ja mēs runājam par Satversmes tiesu, tur šogad ir jau četri pieteikumi. Vienā jau mums ir bijusi uzvara. Atgādināšu, tas ir par mediķu tā saucamo normālo darba laika pagarinājumu, kur Satversmes tiesa atzina, kas tas nav atbilstoši Satversmei un pārkāpj šo personu tiesības gan uz normālu darba laiku, gan uz taisnīgu atalgojumu.

Bet ja mēs runājam par civiltiesiska vai administratīvi procesuāla rakstura tiesvedībām, tur mēs vēl neesam, bet

iespējas ir un es esmu atvērts cīnīties par ikviena indivīda un personas tiesībām, ja tas skar plašākas sabiedrības intereses, arī tiesā.

Diemžēl, kā es arī minēju ar piemēru par bērnudārzu, sabiedrība vēl nav tam gatava, cilvēki vēl domā.

Bet es jūtu, ka sabiedrība iet pareizu virzienu. Nobriest, tā doma nobriest sabiedrībā, tā pārliecība nobriest sabiedrībā - eu, bet paklau, tiešām, tā suverēnā vara tak pieder tautai! Jo mēs vairāk par to runājam, jo vairāk par to cilvēki aizdomājas.

Jums pārmet, ka esat sabiedrības populāro viedokļu paudējs, šķērssvītra, populists. Un ka atstātas novārtā ir tādas tiesības kā dzimumu līdztiesības un līdzīgi jautājumi… kā tur ir?

Es drīzāk gribēt teikt tā. Es varu nepiekrist šiem viedokļiem, man viņi var nepatikt, bet es būšu no tiem, kas šos viedokļus aizstāvēs, jo esmu tiesībsargs. Nu, tas tā, uzsmaidot… Nopietni uzsmaidot.

Ja nopietni runājam, tad ar pilsonisko, politisko tiesību jomu, mums ir tuvu izcilam, un es to paskaidrošu, kāpēc. Ja mēs salīdzinām ar visām pārējām tiesībām un pamattiesību jomām, it īpaši es gribu uzsvērt sociālās ekonomiskās tiesības, tad…

pulcēšanās brīvība mums ir neierobežota. Mēs varam pulcēties no rīta līdz vakaram, bet reti tas tiek izmantots.

Vārda brīvība - mēs esam tuvu absolūtam. Daudzos gadījums mums vārda brīvība robežojas ar naida runu. Jau ir pārspīlēts, jau kaut kas ir sajucis, mīlīši… No pilsonisko, politisko tiesību viedokļa ir labi.

Attiecībā uz dzimumu līdztiesību mums mēģina kaut kā sabiedrībā konfrontēt tās izpratnes par līdztiesības jautājumiem vai dažādas sabiedrības grupu attieksmes pret šiem jautājumiem. Tas ir sarežģīti, un, tā ļoti abstrakti runājot, tur netolerē ne viena puse, ne otra.

Nu, mums taču ir jāciena citam citu. Tas ir ierakstīts arī Eiropas Cilvēktiesību hartā, un pirmajā pantā - cieņa. Tas ir pamatu pamatā.

Tas ir ierakstīts arī Satversmē. Cieņa. Pašā pamatu pamatā, vienam pret otru. Jā, tur man var nepatikt tas politiķis, es viņu varu kritizēt, man viņš var riebties varbūt, bet nevar pārkāpt robežas… Jā, viņš ir politiķis, mēs varam sisties šajā karā, bet arī karā ir likumi. Personīgi mēs varam tiktāl, ciktāl… Mēs neesam ne labāki, ne sliktāki par kādu citu, mēs esam savādāki. Un tas ir jārespektē. Ja kāds mani grib saukt par populistu - aidā!

Komentāri (18)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu