Cilvēktirgotājiem savos tīklos visvieglāk ievilkt cilvēkus, kuru dzīvē problēmu netrūkst. Vardarbība ģimenē, pieredzes trūkums, sociālā atstumtība, nabadzība - šie ir faktori, kas var kļūt par upura klupšanas akmeņiem. Savukārt cilvēktirgotāji likteņa pabērnos saskata savu iespēju viegli nopelnīt.
Kāds ir cilvēktirdzniecības upura portrets
Tipiskā cilvēktirdzniecības upura portrets - tā ir jauna sieviete no mazpilsētas vai laukiem, uzaugusi nelabvēlīgā (iespējams, vardarbīgā vai alkoholiķu) ģimenē, seminārā «Cilvēktirdzniecība un mediji» Viļņā ieskicē psihoterapeite Guna Geikina, kura darbojas biedrībā «Patvērums «Drošā māja»». Daudzos gadījumos par upuriem kļūst sievietes ar intelektuālās attīstības traucējumiem vai nepietiekamām sociālajām prasmēm. Cilvēktirgotāji ir veikli manipulētāji, kas nevilcinās izmantot savu upuru vājības un ilgas - pēc drošības, mīlestības un pieņemšanas.
«Mums visiem ir savas vajadzības. Mēs visi gribam būt mīlēti,» norāda Geikina. Tāpēc augsts risks kļūt par upuriem ir to cilvēku vidū, kas uzauguši «mīlestības badā», jo attiecību siltumu un draudzību tie meklē citur.
Naudas trūkums ir viens no galvenajiem apstākļiem, kas cilvēkus ievelk cilvēktirgotāju rokās.
Viltus laulības, kas beidzas ar jaunā vīra vardarbību, ieslodzīšanu kopīgajā dzīvesvietā vai seksuālu verdzību. Vieglas peļņas iespēja ārzemēs, kas beigās izrādās prostitūcija vai piespiedu darbs.
Šādi stāsti nav retums arī mūsdienās par spīti tam, ka informācijas it kā netrūkst.
Kā notiek cilvēku vervēšana
Cilvēku vervēšana bieži notiek mazpilsētās un laukos, kur labu darba vietu nav
tik daudz kā strādātgribētāju. Kāds paziņa - dažkārt pat radinieks vai laba draudzene - sola iekārtot fantastiskā darba vietā ārzemēs. Būvējot sapņu pilis par skaisto dzīvi citā valstī, kur katra diena vairs nebūs cīņa ar parādiem un nabadzību, garām paslīd svarīgas detaļas. Vai tiešām var iztikt bez iepriekšējas darba pieredzes? Vai darba vieta un solītais atalgojums ir reāli? Vervētāji izmanto upuru naivumu un dzīves pieredzes trūkumu, stāsta sagudrotus stāstus par savu pozitīvo pieredzi un daudz ko noklusē. Nereti par vervētājiem kļūst bijušie un esošie upuri, kuri varbūt pat pilnībā neapzinās savu situāciju, bet turpina nebeidzamo melu, kauna sajūtas un ciešanu apli.
Nonākšana upura lomā ir smags psiholoģisks pārdzīvojums. Cilvēks sāk abstrahēties no savas pieredzes un mēģina to racionalizēt. Bieži psihoterapijas sesijās atklājas, ka
cilvēks sevi nemaz neuzskata par upuri, lai gan pāridarījumi acīmredzami ir notikuši.
Piespiedu prostitūcijas gadījumos upuris var sākt nošķirt: mans prāts - tā esmu īstā es, bet tas, kas notiek ar manu ķermeni, nav īstenība.
Nav vienas receptes, kā nekļūt par cilvēktirdzniecības upuri
Vervētāji visbiežāk upurus atrod savā paziņu lokā, un dažkārt upuri cilvēktirdzniecībā ievelk tuvi cilvēki - radinieki, draugi, varbūt pat māte vai mīļotais vīrietis. Bieži upuri terapeitiem stāsta, ka patiesībā jau vervētājs nav slikts cilvēks un gribējis tikai palīdzēt - it kā iestāstot to paši sev. Šāda rūgta pieredze sagroza upura priekšstatus par pasauli un signalizē, ka uzticēties nevar nevienam, radot vēl lielāku izolētības un vientulības sajūtu.
Nav vienas receptes, kā nekļūt par cilvēktirdzniecības upuri. Taču piesardzība un kritiska peļņas piedāvājumu izvērtēšana ir ļoti būtiska. Tāpat arī nedrīkst ieslīgt vienaldzībā pret apkārtējiem.
Ja ir aizdomas, ka kāda paziņa iekļuvusi cilvēktirgotāju valgos, nevajag kautrēties piedāvāt palīdzību - upuri paglābt var pat tāda vienkārša lieta kā līdzcilvēku emocionālais atbalsts.
/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
