Psiholoģe: nevar glābt to, kurš nevēlas tikt izglābts

FOTO: Kadrs no filmas "The Exorcism of Emily Rose"

Nevar glābt to, kurš pats nevēlas tikt izglābts, intervijā ar TVNET apgalvo psiholoģe, sistēmiskā psihoterapeite Solvita Mētra. Šai sarunā par to, kas liek cilvēkam iesaistīties sektā, kādi ir smadzeņu skalošanas mehānismi un kāpēc secinājumi par rehabilitācijas iespējām ir visai nežēlīgi.

Laikam jāsāk ar to, kas ir sekta no psiholoģijas viedokļa.

ja ir vienas neapstrīdamas patiesības sludināšana un uzstādījums «mēs un viņi».

Šeit būtu nepieciešams paskaidrojums, kas ir disfunkcionāla un kas - funkcionāla grupa?

Funkcionāla grupa ir cilvēku kopums jeb sistēma, kas pieļauj atšķirīgus viedokļus un kurā nav vienas patiesības.

Līdzīgi kā arboristi apgriež liepas, lai aleja veidotos taisna, pilsētvidei atbilstoša, arī bērns ģimenē ar stingrām robežām var justies drošībā,

Cik noprotams, tad sektai kā disfunkcionālai grupai obligāti nepieciešams līderis.

Līderis varu izmanto, lai kontrolētu grupas pārstāvjus.

Un līderim nepieciešami sekotāji. Kas liek cilvēkiem iesaistīties šādā grupā?

Pēc sektas principiem strādājošas sistēmas lielais vilinājums ir tas, ka šāda grupa lielā mērā sniedz cilvēkam to, kas tam ir nepieciešams. Jebkuram cilvēkam vajag grupu, kurā viņš var stiprināties un gūt atbalstu. Sektas spēj un māk uzrunāt savu mērķauditoriju tajā valodā, kāda ir nepieciešama konkrētajiem cilvēkiem. Es domāju, ka jebkura grupa dod cilvēkam to, kas tam ir nepieciešams, taču sektā ir zināmi piejaukumi - sekta arī kaut ko prasa no cilvēka. To var saukt par šarlatānismu, bet ir ļoti svarīgi saprast, ka sekta kā disfunkcionāla grupa nepilda savas funkcijas. Tai būtu jāsniedz atbalsts un jāļauj cilvēkam attīstīties, jādod tam izvēles iespējas. Sekta, iespējams, dod kopības izjūtu, bet sašaurina attīstības iespējas, jo tiek sašaurinātas izvēles iespējas.

Nepieciešamība pēc domubiedru grupas tātad ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks nonāk sektā. Kādi ir citi iemesli?

Jebkuram cilvēkam krīzes vai izmisuma brīdī ir vajadzīgs atbalsts. Viņš tajā brīdī ir apjucis - ir kapitulējusi kāda vecā patiesība un cilvēks meklē atbalstu, ceļus, kā sev palīdzēt. Tādējādi ir loģisks jautājums - kāpēc vieni meklē un atrod produktīvus ceļus un kāpēc ir cilvēki, kuri atrod destruktīvos ceļus.

Bet neviens jau apzināti nemeklē destruktīvu ceļu. Kas tas ir - tieksme pēc garīguma, pēc lielajām patiesībām, vēlme tuvoties dievam?

Ir dabīgi, ka materiālistiski orientētā sabiedrībā cilvēkam rodas vajadzība pēc tā, ko mēdz saukt par garīguma meklējumiem. Lai nebūtu garlaicīgi, lai pieredzētu kaut ko jaunu, lai atpūstos, lai piedzīvotu attīrīšanos, katarsi, lai pieredzētu to, kas nav vārdos pasakāms, ir dziļāks, plašāks, tīrāks par apkārt redzamo. Ja šādi meklējumi ved uz disfunkcionālu grupu, tas līdzinās Dullajam Daukam, kurš uzlicis lasīšanas brilles, lai saskatītu, kas notiek tur tālāk – aiz apvāršņa.

Bet ir otrs jautājums - kāpēc cilvēki iesaistās tieši sektantiskās grupās. Turklāt es gribu uzsvērt, ka tās nav tikai ar reliģiju saistītas organizācijas. Tā tikpat labi var būt politika, kaut kas saistīts ar Austrumu garīgajām praksēm vai tradicionālā kristīgā konfesija. Cilvēki mēdz eksperimentēt - aiziet uz kādu grupu un drīz vien izkāpt no tās ārā, jo nejūtas tur komfortabli.

Sektantiska grupa kā disfunkcionāla sistēma neveicina cilvēka attīstību.

Cilvēks ir audzis disfunkcionālā sistēmā, pielāgojies tai un izveidojis tādus uzvedības modeļus, kas funkcionāli nespēj nodrošināt viņa izdzīvošanu. Līdz ar to, nonākot šādā sektantiskā sistēmā, viņš tajā saskata kaut ko atpazīstamu un pierastu. Man ļoti patīk mācītāja Jura Rubeņa kādreiz teiktais - pārfrāzējot apmēram tā: pirms jūs nākat uz baznīcu, sakārtojiet sevi. Jo mēs nevaram doties garīgajos meklējumos, kamēr neesam aizvēruši sevī robus.

Bet kā to darīt? Cilvēks, iespējams, tieši tādēļ dodas garīguma meklējumos, lai aizvērtu šos robus.

Tur jau ir tas absurds. Disfunkcionālā sistēmā nav iespējams izlabot savus defektus un atrast jaunus, produktīvus uzvedības modeļus. Tas ir paradokss - mēs braucam garīgos ceļojumos un mēģinām pilnveidoties, bet pirms tam ir nepieciešams pašam sevī atpazīt, kas ir šie disfunkcionālie uzvedības modeļi. Un atpazīt nozīmē apzināties. Izvilkt tos gaismā - bieži vien tas ir ļoti nepatīkams un sāpīgs process, akmeņains ceļš.

Tāpēc daži izvēlas vieglāko - lai kāds pasaka priekšā. Taču sektā šāda priekšā teikšana jau robežojas ar smadzeņu skalošanu.

Biedējošais jēdziens «smadzeņu skalošana» jeb prāta kontrole ietver četras zīmīgākās jomas.

Uzvedības kontrole jeb ieteicamais un «pareizais» dzīvesveids, ieradumi, diēta, gulēšanas ieradumi, ģērbšanās stils, savu finanšu pārvaldīšana.

Informācijas kontrole, kuras mērķis ir tās sagrozīšanā, sniedzot, iesakot selektīvu, pielāgotu, uzlabotu informāciju jeb veicinot, lai cilvēki veic pašcenzūru informācijas izvēlē.

Domāšanas kontroles spēcīgākais instruments ir melnbaltās domāšanas uzspiešana, izmantojot noteiktus vārdus, runu saturu, mazinot kritisko domāšanu.

Un kā spēcīgāko no instrumentiem es varētu izdalīt emocionālo manipulāciju, raisot sekotājos bailes būt nepiemērotam, tikt sodītam, atraidītam un vainas izjūtu.

Mazinoties kritiskajai domāšanai, brīvībai izvēlēties savu, atšķirīgu viedokli, spējai novērot savas domas, emocijas un apzināties rīcību un tās sekas, ir risks iekrist sašaurinātā apziņas stāvoklī un būt pakļautam indivīdam nederīgām psiholoģiskām manipulācijām un ietekmēm. Ja skatāmies no cilvēka attīstības viedokļa, melnbaltums raksturīgs pusaudžiem, kuri dabīgi iziet protesta fāzi, atļaujoties demonstrēt savu atšķirīgumu, lai sagatavotos atdalīties no vecākiem un sāktu savu, patstāvīgu pieaugušā dzīvi. Nobriedušai un veselai personībai attīstās spēja pieņemt atšķirīgus viedokļus.

Raksts acīmredzami ir radījis šo un citu sektu piederīgajos viņu izredzētības apdraudējuma sajūtu.

Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir «apstrādāti»?

Te es gribētu pieminēt vienu jēdzienu no sociālās psiholoģijas - par sociālās identitātes sarežģītību, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks, runājot par šo tēmu: jo sarežģītāka ir cilvēka sociālā identitāte, jo vairākām grupām jūtos piederīgs, jo niansēm bagātāks veidojas mans skatījums uz pasauli kopumā. Tā veidojas tolerance pret atšķirīgo gan sevī, gan citos.

Atkarīgu cilvēku neviens nevar izvilkt un izglābt, viņš to var izdarīt tikai pats

Nereti kā pozitīvs aspekts sektu darbībai tiek piesaukts fakts, ka, pateicoties tai, cilvēki ir atbrīvojušies no kādas atkarības, piemēram, narkotikām.

Es atļaušos apgalvot, ka disfunkcionāla sistēma pēc savas būtības diezin vai var iedot cilvēkam produktīvas uzvedības modeli. Tā var nomainīt šo atkarību ar citu.

Izārstēt narkomāniju līdz galam ir darbs visa mūža garumā. Ne velti ir anonīmo narkomānu un alkoholiķu grupas.

Tāpēc mans uzskats ir, ka disfunkcionāla sistēma diez vai var izārstēt atkarību. Drīzāk šī atkarība iegūs citu seju. Cilvēks nonāks atkarībā no grupas, kas viņam teiks, ka viņš ir pareizs un izredzēts.

Bet cilvēks ir izārstējies no narkotikām un tagad jūtas laimīgs ar to jauno atkarību, kas viņam ir.

Tā ir cilvēka izvēle. Jautājums ir – ar ko viņš par to maksā. Es neņemšos apgalvot, ka tas ir labi vai slikti. Tas ir šī cilvēka izvēlētais ceļš. Bet šī izvēle galu galā ir cilvēka sociālās identitātes vienkāršošanās, iekāpšana pusaudža melnbaltajā domāšanā. Globāli tas sabiedrībā noved pie konservatīvās domāšanas un fundamentālām idejām. Arī par terorismu var teikt, ka cilvēkam ir atņemta viena atkarība un iedota cita. Tas, protams, nav noticis vienas paaudzes laikā. Saknes varam uziet ģimenes, dzimtas mītos, vēstījumos, psiholoģiskajos funkcionēšanas mehānismos. Un te varam retoriski jautāt, vai cilvēks, kurš paliek disfunkcionālā sistēmā un jūtas mierā ar to, savas ģimenes un sabiedrības veselību uzlabo vai degradē.

Un šāds cilvēks pat neapzinās, ka viņš ir jāglābj. Bet radi vai draugi redz, ka kaut kas nav kārtībā. Kādas ir iespējas šo cilvēku izvilkt un rehabilitēt? It īpaši cilvēku, kurš pats to nevēlas.

Doma, ka es varu otru cilvēku izglābt, ir diezgan līdzatkarīga.

Tas izklausās diezgan nežēlīgi.

Tas ir nežēlīgi. Paradokss ir tāds, ka, kamēr cilvēks pats nenonāk līdz kādai robežai, neviens cits viņam diemžēl nevar palīdzēt. Bet ir arī cerīgi apstākļi - piemēram, ja ģimene, kuras loceklis ir nonācis sektā, grib izmaiņas, tad sistēmiskās psihoterapijas princips vēsta - ja mainās viens sistēmas elements, mainās visa sistēma. Ja, piemēram, māte grib palīdzēt bērnam atbrīvoties no sektas ietekmes, tad ģimenei, mātei ir kaut kas jāmaina sevī.

Jūs nepieļaujat gadījumu, ka ir normāla, vesela ģimene, bet viens tās loceklis vienkārši aiziet neceļos?

cilvēks no veselas, funkcionālas sistēmas nekad nenonāks sektā.

Atgriežoties pie rehabilitācijas - vai pastāv iespēja ar psihoterapeita vai kāda cita palīdzību atgriezt cilvēku normālā dzīvē?

Ja cilvēks pats to vēlas. Jebkura rehabilitācija un dziedināšanās ir labprātīgs process. Cilvēkam pašam vispirms jāatzīst, ka kaut kas nav labi. Ne velti ir bezmaksas pašpalīdzības grupas - Anonīmie alkoholiķi, Al-Anon grupa alkoholiķu radiniekiem un draugiem, Anonīmie spēlmaņi, Anonīmie narkomāni, Anonīmie nesamērīgie ēdāji, Anonīmie seksuāli atkarīgie, citas. Līdzīgi kā sev derīgākā psihoterapeita, atbalsta personas, atbalsta sistēmas atrašanai, iesaku apzināti izvērtēt, papētīt, novērot, kura grupa dotajā brīdī visderīgākā, jo arī tās atšķiras viena no otras.

Vairāk rakstu

Uz augšu