Psiholoģe: nevar glābt to, kurš nevēlas tikt izglābts

FOTO: Kadrs no filmas "The Exorcism of Emily Rose"

Nevar glābt to, kurš pats nevēlas tikt izglābts, intervijā ar TVNET apgalvo psiholoģe, sistēmiskā psihoterapeite Solvita Mētra. Šai sarunā par to, kas liek cilvēkam iesaistīties sektā, kādi ir smadzeņu skalošanas mehānismi un kāpēc secinājumi par rehabilitācijas iespējām ir visai nežēlīgi.

Laikam jāsāk ar to, kas ir sekta no psiholoģijas viedokļa.

Sistēmiskā psihoterapija katru cilvēku kopumu aplūko kā sistēmu jeb grupu. Šai konkrētajā sarunā mēs ar jēdzienu «sekta» sapratīsim vairāk vai mazāk disfunkcionālas grupas, kuras pārsvarā cilvēkos rada negatīvas, ar reliģisku fanātismu saistītas asociācijas. Tām ir noteikta personības tipa līderis, kurš nosaka un popularizē ideoloģiju, un grupas dalībnieki jeb sekotāji. Līdera un grupai piederīgo mijiedarbība rada pašu grupu, kurai raksturīga specifiska pārliecību sistēma un bieži vien iracionāli, savtīgi, garīgo veselību neveicinoši rīcības modeļi. Grupa no grupas atšķiras, tādēļ neuzdrošinos apgalvot, ka visas harismātiskās draudzes, sektas, kulti ir postoši. Ja skatāmies plašāk, šādam raksturojumam atbilst ne tikai reliģiskas grupas, bet arī sekulāras un komerciālas grupas, politiskās partijas, darba kolektīvi, ar Austrumu praksēm un psiholoģiju saistītas, «personisko izaugsmi» veicinošas un daudzas citas grupas. Citiem vārdiem sakot, par sektu var kļūt jebkura grupa, organizācija un cilvēku kopa, ja grupas robežas kļūst pārāk ciešas,

ja ir vienas neapstrīdamas patiesības sludināšana un uzstādījums «mēs un viņi».

Un ir līderis, kuram ir iekšēja vajadzība, lai viņam pakļaujas, un noteikts cilvēku tips, kas tiek piesaistīts.

Šeit būtu nepieciešams paskaidrojums, kas ir disfunkcionāla un kas - funkcionāla grupa?

Funkcionāla grupa ir cilvēku kopums jeb sistēma, kas pieļauj atšķirīgus viedokļus un kurā nav vienas patiesības.

Disfunkcionālu grupu var salīdzināt ar ģimeni, kurai kā vienībai ir savas robežas attiecībā pret pārējo pasauli, tās robežas ir stingras. Ir stingrs, atkarīgs, līdzatkarīgs tēvs vai māte, kurš tieši vai netieši nosaka, kas, viņaprāt, ir pareizi un nepareizi, balstoties uz savu pieredzi un psihiskās veselības līmeni. Ir sodu sistēma, kura var būt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli vardarbīga.

Līdzīgi kā arboristi apgriež liepas, lai aleja veidotos taisna, pilsētvidei atbilstoša, arī bērns ģimenē ar stingrām robežām var justies drošībā,

ja viņš pielāgojas prasībām un izveido noteiktu uzvedības modeli, lomu, taču tas veido līdzatkarīgu vai atkarīgu personību. Šāds bērns kā pieaugušais ērtāk jutīsies grupā ar noteiktu taisnību. Izvēles iespējas, kritiska spriestspēja un pasaule kā atšķirību pārpilnība viņam radīs nedrošību. Izlaušanās no norobežotas sistēmas var radīt vainas izjūtu, jo tad tiek «nodoti» vecāki, ar kuriem viņš jūtas piederīgs. Tas rada nedrošību, it kā izsitot pamatu zem kājām, jo ierastā sistēmā ir drošāk.

Cik noprotams, tad sektai kā disfunkcionālai grupai obligāti nepieciešams līderis.

Nenoliedzami. Disfunkcionālas grupas līderis vairāk vai mazāk uztur autoritāru pārvaldes sistēmu un stingru hierarhiju. Līderim pietuvinātāko pārstāvju rokās ir lielāka vara. Līdzīgi kā skudrupūznis, kurš funkcionē kā precīzs mehānisms, lai skudru māti apkalpotu darba skudras, kuras kontrolē «darbu vadītāji».

Līderis varu izmanto, lai kontrolētu grupas pārstāvjus.

Lai grupā iesaistītos, ir jāiziet zināms iniciācijas rituāls, lai jaunpienācējs taptu līdzīgs, pareizs, grupai atpazīstams un prognozējams. Arī tikt ārā no sektas nemaz nav tik vienkārši, jo indivīds ir pieņēmis grupas domāšanas, rīcības veidu. Emocionālā atkarība, bailes, vainas izjūta, nedrošība var noturēt grupai piederīgo sektantiskā vienvirziena patiesībā, «iekonservētā stāvoklī».

Un līderim nepieciešami sekotāji. Kas liek cilvēkiem iesaistīties šādā grupā?

Pēc sektas principiem strādājošas sistēmas lielais vilinājums ir tas, ka šāda grupa lielā mērā sniedz cilvēkam to, kas tam ir nepieciešams. Jebkuram cilvēkam vajag grupu, kurā viņš var stiprināties un gūt atbalstu. Sektas spēj un māk uzrunāt savu mērķauditoriju tajā valodā, kāda ir nepieciešama konkrētajiem cilvēkiem. Es domāju, ka jebkura grupa dod cilvēkam to, kas tam ir nepieciešams, taču sektā ir zināmi piejaukumi - sekta arī kaut ko prasa no cilvēka. To var saukt par šarlatānismu, bet ir ļoti svarīgi saprast, ka sekta kā disfunkcionāla grupa nepilda savas funkcijas. Tai būtu jāsniedz atbalsts un jāļauj cilvēkam attīstīties, jādod tam izvēles iespējas. Sekta, iespējams, dod kopības izjūtu, bet sašaurina attīstības iespējas, jo tiek sašaurinātas izvēles iespējas.

Nepieciešamība pēc domubiedru grupas tātad ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks nonāk sektā. Kādi ir citi iemesli?

Jebkuram cilvēkam krīzes vai izmisuma brīdī ir vajadzīgs atbalsts. Viņš tajā brīdī ir apjucis - ir kapitulējusi kāda vecā patiesība un cilvēks meklē atbalstu, ceļus, kā sev palīdzēt. Tādējādi ir loģisks jautājums - kāpēc vieni meklē un atrod produktīvus ceļus un kāpēc ir cilvēki, kuri atrod destruktīvos ceļus.

Bet neviens jau apzināti nemeklē destruktīvu ceļu. Kas tas ir - tieksme pēc garīguma, pēc lielajām patiesībām, vēlme tuvoties dievam?

Ir dabīgi, ka materiālistiski orientētā sabiedrībā cilvēkam rodas vajadzība pēc tā, ko mēdz saukt par garīguma meklējumiem. Lai nebūtu garlaicīgi, lai pieredzētu kaut ko jaunu, lai atpūstos, lai piedzīvotu attīrīšanos, katarsi, lai pieredzētu to, kas nav vārdos pasakāms, ir dziļāks, plašāks, tīrāks par apkārt redzamo. Ja šādi meklējumi ved uz disfunkcionālu grupu, tas līdzinās Dullajam Daukam, kurš uzlicis lasīšanas brilles, lai saskatītu, kas notiek tur tālāk – aiz apvāršņa.

Bet ir otrs jautājums - kāpēc cilvēki iesaistās tieši sektantiskās grupās. Turklāt es gribu uzsvērt, ka tās nav tikai ar reliģiju saistītas organizācijas. Tā tikpat labi var būt politika, kaut kas saistīts ar Austrumu garīgajām praksēm vai tradicionālā kristīgā konfesija. Cilvēki mēdz eksperimentēt - aiziet uz kādu grupu un drīz vien izkāpt no tās ārā, jo nejūtas tur komfortabli.

Pirmais aspekts ir tas, ka cilvēkam materiālajā pasaulē vispār ir nepieciešami meklējumi - tas ir absolūti normāli. Otrs - krīzes brīdis, kurā cilvēks nolemj pamēģināt kaut ko, ko kāds ir ieteicis. Svarīgākais ir mehānisms, kas viņam liek palikt grupā.

Sektantiska grupa kā disfunkcionāla sistēma neveicina cilvēka attīstību.

Mana hipotēze ir tāda, ka tas ir cilvēks, kuram jau pirms tam ir bijuši izteikti atkarības vai līdzatkarības mehānismi, citiem vārdiem - kaut kāds psiholoģiskais defekts, kas ir veidojies jau ilgu laiku, iespējams, ģimenē.

Cilvēks ir audzis disfunkcionālā sistēmā, pielāgojies tai un izveidojis tādus uzvedības modeļus, kas funkcionāli nespēj nodrošināt viņa izdzīvošanu. Līdz ar to, nonākot šādā sektantiskā sistēmā, viņš tajā saskata kaut ko atpazīstamu un pierastu. Man ļoti patīk mācītāja Jura Rubeņa kādreiz teiktais - pārfrāzējot apmēram tā: pirms jūs nākat uz baznīcu, sakārtojiet sevi. Jo mēs nevaram doties garīgajos meklējumos, kamēr neesam aizvēruši sevī robus.

Bet kā to darīt? Cilvēks, iespējams, tieši tādēļ dodas garīguma meklējumos, lai aizvērtu šos robus.

Tur jau ir tas absurds. Disfunkcionālā sistēmā nav iespējams izlabot savus defektus un atrast jaunus, produktīvus uzvedības modeļus. Tas ir paradokss - mēs braucam garīgos ceļojumos un mēģinām pilnveidoties, bet pirms tam ir nepieciešams pašam sevī atpazīt, kas ir šie disfunkcionālie uzvedības modeļi. Un atpazīt nozīmē apzināties. Izvilkt tos gaismā - bieži vien tas ir ļoti nepatīkams un sāpīgs process, akmeņains ceļš.

Tāpēc daži izvēlas vieglāko - lai kāds pasaka priekšā. Taču sektā šāda priekšā teikšana jau robežojas ar smadzeņu skalošanu.

Biedējošais jēdziens «smadzeņu skalošana» jeb prāta kontrole ietver četras zīmīgākās jomas.

Uzvedības kontrole jeb ieteicamais un «pareizais» dzīvesveids, ieradumi, diēta, gulēšanas ieradumi, ģērbšanās stils, savu finanšu pārvaldīšana.

Informācijas kontrole, kuras mērķis ir tās sagrozīšanā, sniedzot, iesakot selektīvu, pielāgotu, uzlabotu informāciju jeb veicinot, lai cilvēki veic pašcenzūru informācijas izvēlē.

Domāšanas kontroles spēcīgākais instruments ir melnbaltās domāšanas uzspiešana, izmantojot noteiktus vārdus, runu saturu, mazinot kritisko domāšanu.

Ir labie un sliktie, izredzētie un ellei nolemtie, iekšinieki un ārinieki.

Un kā spēcīgāko no instrumentiem es varētu izdalīt emocionālo manipulāciju, raisot sekotājos bailes būt nepiemērotam, tikt sodītam, atraidītam un vainas izjūtu.

Mazinoties kritiskajai domāšanai, brīvībai izvēlēties savu, atšķirīgu viedokli, spējai novērot savas domas, emocijas un apzināties rīcību un tās sekas, ir risks iekrist sašaurinātā apziņas stāvoklī un būt pakļautam indivīdam nederīgām psiholoģiskām manipulācijām un ietekmēm. Ja skatāmies no cilvēka attīstības viedokļa, melnbaltums raksturīgs pusaudžiem, kuri dabīgi iziet protesta fāzi, atļaujoties demonstrēt savu atšķirīgumu, lai sagatavotos atdalīties no vecākiem un sāktu savu, patstāvīgu pieaugušā dzīvi. Nobriedušai un veselai personībai attīstās spēja pieņemt atšķirīgus viedokļus.

Lasot komentārus pie raksta, es novēroju, ka ir lasītāji, kuros materiāls rada dusmas par viedokli, kurš atšķiras. Mulsina, ka rodas aktīva diskusija par «ticu vai neticu dievam», «esmu vai neesmu pieredzējis dieva labvēlību». Tas pašā materiālā pat nav pieminēts.

Raksts acīmredzami ir radījis šo un citu sektu piederīgajos viņu izredzētības apdraudējuma sajūtu.

Cita viedokļa paudējs ir grupai nepiederošs, tātad neticīgais.

Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir «apstrādāti»?

Te es gribētu pieminēt vienu jēdzienu no sociālās psiholoģijas - par sociālās identitātes sarežģītību, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks, runājot par šo tēmu: jo sarežģītāka ir cilvēka sociālā identitāte, jo vairākām grupām jūtos piederīgs, jo niansēm bagātāks veidojas mans skatījums uz pasauli kopumā. Tā veidojas tolerance pret atšķirīgo gan sevī, gan citos.

Es to izskaidrošu ar piemēru - es varu vienlaicīgi būt gan šīs kafejnīcas apmeklētāja, gan riteņbraucēja, gan skolotāja, gan, teiksim, sērfere - man var būt vairākas lomas, un es katrā šai lomā un grupā jūtos piederīga. Katram cilvēkam var uzzīmēt sociālās identitātes karti, apzīmējot katru grupu, kurai jūtos piederīgs, ar aplīti - vietām šīs lomas pārklājas, vietām ne. Sektantiski domājošam cilvēkam šī karte būs ļoti vienkārša, sekta to padarīs vēl vienkāršāku. Var teikt, ka viņam sašaurinās interešu loks. Galu galā viņam var palikt tikai ikdienas darbs un sekta. Bieži vien ir novēroti gadījumi, kad, piemēram, alkoholiķa sievai sekta pasaka - tas ir tavs akmeņainais ceļš. Šāda līdzatkarība neko nedod.

Atkarīgu cilvēku neviens nevar izvilkt un izglābt, viņš to var izdarīt tikai pats

- atzīt savu atkarību un kaut ko darīt. Līdzatkarīgs cilvēks mēģinās kaut ko darīt otra vietā, un disfunkcionāla sistēma jeb sekta to sekmēs, sakot: paliec un velc, jo tas ir tavs krusts!

Nereti kā pozitīvs aspekts sektu darbībai tiek piesaukts fakts, ka, pateicoties tai, cilvēki ir atbrīvojušies no kādas atkarības, piemēram, narkotikām.

Es atļaušos apgalvot, ka disfunkcionāla sistēma pēc savas būtības diezin vai var iedot cilvēkam produktīvas uzvedības modeli. Tā var nomainīt šo atkarību ar citu.

Izārstēt narkomāniju līdz galam ir darbs visa mūža garumā. Ne velti ir anonīmo narkomānu un alkoholiķu grupas.

Tāpēc mans uzskats ir, ka disfunkcionāla sistēma diez vai var izārstēt atkarību. Drīzāk šī atkarība iegūs citu seju. Cilvēks nonāks atkarībā no grupas, kas viņam teiks, ka viņš ir pareizs un izredzēts.

Bet cilvēks ir izārstējies no narkotikām un tagad jūtas laimīgs ar to jauno atkarību, kas viņam ir.

Tā ir cilvēka izvēle. Jautājums ir – ar ko viņš par to maksā. Es neņemšos apgalvot, ka tas ir labi vai slikti. Tas ir šī cilvēka izvēlētais ceļš. Bet šī izvēle galu galā ir cilvēka sociālās identitātes vienkāršošanās, iekāpšana pusaudža melnbaltajā domāšanā. Globāli tas sabiedrībā noved pie konservatīvās domāšanas un fundamentālām idejām. Arī par terorismu var teikt, ka cilvēkam ir atņemta viena atkarība un iedota cita. Tas, protams, nav noticis vienas paaudzes laikā. Saknes varam uziet ģimenes, dzimtas mītos, vēstījumos, psiholoģiskajos funkcionēšanas mehānismos. Un te varam retoriski jautāt, vai cilvēks, kurš paliek disfunkcionālā sistēmā un jūtas mierā ar to, savas ģimenes un sabiedrības veselību uzlabo vai degradē.

Un šāds cilvēks pat neapzinās, ka viņš ir jāglābj. Bet radi vai draugi redz, ka kaut kas nav kārtībā. Kādas ir iespējas šo cilvēku izvilkt un rehabilitēt? It īpaši cilvēku, kurš pats to nevēlas.

Pirmkārt, ja kāds grib glābt kādu atkarīgo, to var darīt ar mērķi, lai atkarīgais atzīst un atpazīst savu stāvokli, uzņemas atbildību par savu dzīvi un izvēlas rehabilitāciju. Ja pārmaiņu atbildību uzņemas glābējs, tad ir liels risks iekļūt līdzatkarības cilpā. To viegli pateikt, bet grūti realizēt, tādēļ visbiežāk atbalsts nepieciešams arī tuviniekiem. Tāpat kā nevar izglābt narkomānu - tikai viņš pats var sevi izglābt. Var radīt apstākļus, kaut ko teikt, bet tas cilvēks, visticamāk, nedzirdēs.

Doma, ka es varu otru cilvēku izglābt, ir diezgan līdzatkarīga.

Es varu radīt apstākļus, lai es kā personība esmu vesela, un līdz ar to veicināšu savu apkārtējo veselību. Tas būs tāds piliens jūrā. Mēs varam palīdzēt, ja paši domājam kritiski un paškritiski. Tuviniekiem un draugiem tiešām ir smagi apzināties, ka mēs nevaram palīdzēt cilvēkam, kurš negrib, lai viņam palīdz. Kad mēs sākam kādu glābt, mēs paši iekrītam līdzatkarības cilpā. Mēs varam kaut ko izdarīt līdz zināmai robežai, bet ne vairāk.

Tas izklausās diezgan nežēlīgi.

Tas ir nežēlīgi. Paradokss ir tāds, ka, kamēr cilvēks pats nenonāk līdz kādai robežai, neviens cits viņam diemžēl nevar palīdzēt. Bet ir arī cerīgi apstākļi - piemēram, ja ģimene, kuras loceklis ir nonācis sektā, grib izmaiņas, tad sistēmiskās psihoterapijas princips vēsta - ja mainās viens sistēmas elements, mainās visa sistēma. Ja, piemēram, māte grib palīdzēt bērnam atbrīvoties no sektas ietekmes, tad ģimenei, mātei ir kaut kas jāmaina sevī.

Jūs nepieļaujat gadījumu, ka ir normāla, vesela ģimene, bet viens tās loceklis vienkārši aiziet neceļos?

Nē. Kā likums, kaut kas nav kārtībā ģimenē. Ļoti bieži sastopamas ģimenes, kuras uz āru izskatās ļoti pārliecinošas, funkcionālas un pārtikušas, bet es apgalvošu, ka

cilvēks no veselas, funkcionālas sistēmas nekad nenonāks sektā.

Vai arī viņš tur nonāks un drīz vien sapratīs, ka tā nefunkcionē normāli, un centīsies aiziet.

Atgriežoties pie rehabilitācijas - vai pastāv iespēja ar psihoterapeita vai kāda cita palīdzību atgriezt cilvēku normālā dzīvē?

Ja cilvēks pats to vēlas. Jebkura rehabilitācija un dziedināšanās ir labprātīgs process. Cilvēkam pašam vispirms jāatzīst, ka kaut kas nav labi. Ne velti ir bezmaksas pašpalīdzības grupas - Anonīmie alkoholiķi, Al-Anon grupa alkoholiķu radiniekiem un draugiem, Anonīmie spēlmaņi, Anonīmie narkomāni, Anonīmie nesamērīgie ēdāji, Anonīmie seksuāli atkarīgie, citas. Līdzīgi kā sev derīgākā psihoterapeita, atbalsta personas, atbalsta sistēmas atrašanai, iesaku apzināti izvērtēt, papētīt, novērot, kura grupa dotajā brīdī visderīgākā, jo arī tās atšķiras viena no otras.

Uz augšu