Politiskā krīze Itālijā: uz spēles arī itāļu dalība NATO bataljonā Latvijā

Itālijā 4. martā notika parlamenta vēlēšanas, kurās neviena no partijām neguva absolūtu vairākumu. Vislielāko vēlētāju atbalstu baudīja «Ziemeļu līga» un «Pieczvaigžņu kustība» (M5S), kuras politisko notikumu vērotāji mēdz dēvēt par radikāliem vai populistiskiem spēkiem. Pēc ilgāka neskaidrības laika maija vidū abas partijas noslēdza sadarbības programmu, kā arī vienojās premjera amatam izvirzīt Džuzepi Konti.

Itālijas valdības veidošana nonāca strupceļā, kad prezidents Matarella nepiekrita, ka jaunajā valdībā finanšu ministrs būs «Līgas» pārstāvis Paolo Savona, kurš ir kritiski noskaņots pret eirozonu. Svētdien Konte atteicās no valdības veidošanas, bet Itālijas prezidents pirmdien uzaicināja to darīt kādreizējam Starptautiskā valūtas fonda (SVF) darbiniekam Karlo Kontarelli. Šāds gājiens saniknojis abus minētos politiskos spēkus, un «Pieczvaigžņu kustības» līderis Luidži di Maio ir pieprasījis prezidenta impīčmentu. Arī gadījumā, ja Kontarelli izdosies izveidot ministru sarakstu, par to būs jābalso Itālijas parlamentam. Sagaidāms, ka parlamenta atbalstu šim Kontarelli valdībai neizdosies gūt, kā rezultātā Itālijā jau šīs vasaras beigās varētu notikt jaunas vēlēšanas.

«Pieczvaigžņu kustības» un «Līgas» politiskais skatījums - vēlme atteikties no taupības pasākumiem un palielināt Itālijas ārējo parādu, panākt diskusiju par eirozonas pamatlīgumiem, pārskatīt Romas dalību militārajās operācijās ārvalstīs, kā arī asā antiimigrācijas nostāja - raisījis satraukumu Briselē. Tā, piemēram, otrdien publicētā intervijā Eiropas Savienības budžeta komisārs Ginters Etingers pauda cerību, ka ekonomiskā situācija Itālijā pamudinās vēlētājus nebalsot par galēji kreisām un galēji labējām partijām. Politiķi Romā šādus izteikumus jau nodēvējuši par absurdiem.

Par Itālijas politisko krīzi portāls TVNET sarunājās ar šīs valsts vēstnieku Sebastjāno Fulči. Ņemot vērā to, ka Itālijā vēl joprojām nav izveidojusies valdība, vēstnieks sarunā pauda savu personīgo viedokli.

Daudz ir runāts par vēlēšanu rezultātu Itālijā. Pārsvarā ir izskanējuši bažīgi un satraucoši viedokļi par radušos situāciju. Ko mēs varam sagaidīt no notiekošā Itālijā?

Kādēļ Itālijas iedzīvotāji balsoja par šiem populistiskajiem spēkiem? Dienviditālija galvenokārt balsoja par «Pieczvaigžņu kustību», bet Ziemeļitālija - par «Līgu» un [Silvio] Berluskoni «Forza Italia». Iemesls tam ir tāds, ka cilvēki ir vīlušies iepriekšējo politisko spēku rīcībā. Viņi uzskata, ka Itālijas balss netiek pietiekami sadzirdēta Briselē. Cilvēki tic, ka Eiropā pastāv Briseles vai Berlīnes diktāts. Pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES Itālija būs trešā lielākā ekonomika savienībā, taču visu izlemj Vācija un Francija. [Itālijas] iedzīvotāji uzskata, ka Brisele viņiem kaut ko diktē, tādēļ arī atbalsta populistiskas kustības.

«Pieczvaigžņu kustība» ir arī solījusi nabadzīgiem cilvēkiem papildu 500 eiro mēnesī - kas uzrunā cilvēkus valsts dienvidos. Savukārt ziemeļniekiem ir apnikusi migrācijas krīze, viņi ir pārliecināti, ka iebraucēji atņem viņu darbu. Tādēļ Ziemeļitālijas iedzīvotāji uzskata, ka nepieciešams pārtraukt migrantu uzņemšanu. Par spīti tam, ka iepriekšējās valdības politikai ir izdevies panākt migrācijas apjomu samazināšanos, Itālijas iedzīvotāji ir arī neapmierināti par pārējo eiropiešu solidaritātes trūkumu migrācijas krīzē. Abas partijas ir arī rosinājušas atcelt ES sankcijas pret Krieviju. Šī ideja ļoti patīk Itālijas uzņēmējiem, īpaši ziemeļos, kas tic, ka zaudē milzīgus naudas ienākumus, nesadarbojoties ar Krieviju. Daudzas Ziemeļitālijas kompānijas Krievijā pārdeva luksusa preces un ir cietušas pēc savstarpējo sankciju noteikšanas.

[Ārkārtas vēlēšanas] būtu ļoti interesantas. «Līgai» iedzīvotāju atbalsts ir palielinājies, viņiem tas būtu izdevīgi. Savukārt «Pieczvaigžņu kustība» ir zaudējusi cilvēku atbalstu. Viņi ir bijuši spiesti atzīt, ka doto solījumu - 500 eiro katram nabadzīgajam - nāksies atcelt uz diviem gadiem. Cilvēki ir ļoti neapmierināti ar to. Arī Berluskoni ir pārliecināts, ka jaunu vēlēšanu gadījumā viņš gūs vairāk balsu. Šobrīd esam situācijā, kad partijas pašas domā, vai tiešām nepieciešams veidot valdību, vai arī nedaudz pagaidīt un atgriezties pie jaunu vēlēšanu rīkošanas.

Jūs sakāt, ka situācija ir neskaidra un mainās. Taču minētās problēmas nekur nepazudīs. Vai Itālijā ir sabiedrību interesējoši alternatīvi piedāvājumi, kā tās risināt?

Elektorāts ir pateicis, ko vēlas. Taču starp to, ko jūs vēlaties, un to, ko varat sasniegt, ir atšķirība. Es domāju, ka būtu ļoti interesanti redzēt, kā valdības pārstāvji dotos uz Briseli, lai tiktos ar frančiem un vāciešiem un teiktu viņiem - mums ir jāatceļ sankcijas pret [Vladimiru] Putinu. Vai viņi pie tā pieturētos? Reakcija no Briseles būtu negatīva - «piedodiet, čaļi, bet tomēr nē». Gan «Pieczvaigžņu kustība», gan «Līga» zina, ka viņām jānodrošina tas, ko vēlas elektorāts, citādi tās zaudēs nākamajās vēlēšanās.

Abas partijas ir izteikušās, ka vēlas mainīt eirozonas pamatlīgumus.

Sākumā tās pauda, ka vēlas pamest eirozonu. Tagad ir mainījušas savu nostāju un apgalvo, ka vairs nevēlas atteikties no eiro. Tās vēlas panākt situāciju, kurā Itālija eirozonā tiek vairāk ņemta vērā. Pavisam nesen mēs pieredzējām situāciju, kurā Berlīne un Parīze diskutē par eirozonas reformām, bet Roma netiek piesaistīta. Viņi atstāj ārpusē trešo lielāko eirozonas ekonomiku! Tā ir ļoti liela kļūda. Itāļi vēlas tikt ņemti vērā. Itālijai ir potenciāls «iznīcināt eirozonu» - mums ir milzīgs valsts parāds. Ir pārsteidzoši, ka notiekošajam Itālijā citu Eiropas valstu sabiedrības pievērš mazu uzmanību.

Jūs minējāt, ka Itālijā politiskie spēki vēlas panākt ES sankciju atcelšanu pret Krieviju. Diez vai Itālijas valdība kādreiz to varētu panākt, taču varbūt Romā kāds varētu izdomāt, ka nepieciešams rīkoties vienpusēji?

Itālija noteikti var uzlikt veto visiem ES lēmumiem par sankcijām. Taču esmu pārliecināts, ka Berlīne un Parīze veiks pietiekami lielu spiedienu uz Itāliju, lai tas nenotiktu vai arī šādi lēmumi tiktu atlikti. Jums ir jāņem vērā arī tas, ka Itālijas politiskās sistēmas īpatnību dēļ valdībām ir tendence ilgi neturēties. Pēc [Benito] Musolīni režīma beigām tika pieņemtas konstitucionālas izmaiņas, kas neļauj pie varas nākt jaunam diktatoram. Tas tiek panākts, nodrošinot vairāk varas parlamentam, kurā ir teju 1000 deputātu. Tas nozīmē, ka viedokļi šo cilvēku vidū mainās ļoti ātri.

Tāpat mums ir tāda īpatnība, ka itāļi ārzemēs var ne tikai balsot vēlēšanās, bet arī var tikt ievēlēti parlamentā. Ir 12 deputāti un seši senatori, kas nekad nav bijuši Itālijā. Šie cilvēki galvenokārt dzīvo Latīņamerikā, piemēram, Buenosairesā. Ko šie cilvēki zina par Itālijas politiku? Ne pārāk daudz. Daļa no šīs grupas atbalsta «Līgu» un «Pieczvaigžņu kustību». Kādēļ? [Šīs partijas] savā programmā ir minējušas ārvalstīs dzīvojošos parlamentāriešus. Tas viņiem ir ļoti svarīgi. Taču pagaidām Senāta vairākums ir tikai sešu cilvēku apmērā. Kā jūs redzat - situācija ir ļoti interesanta.

No otras puses, var saprast Itālijas iedzīvotāju nostāju – kādēļ Dienvideiropas valstīm ir jāatbalsta sankcijas pret Krieviju, kad pārējā Eiropa nav īpaši entuziastiski noskaņota par atbalstu migrācijas jautājumos.

Varbūt… kaut kādā mērā eksistē savstarpējās izpratnes trūkums. Iepriekšējā Itālijas valdība nebija spējīga pietiekami labi skaidrot tās lietas, kuras bijām sasnieguši. Ekonomikā ir sasniegtas labas lietas. Tas ir jautājums par to, kā sarunāties ar cilvēkiem. Populisti ar iedzīvotājiem māk sarunāties labāk. Taču problēmas ir daudz sarežģītākas un cilvēki neņem vērā to, ka populistu ierosinājumi ir pārāk dārgi un nav ilgtspējīgi.

Piemēram, Grieķijas gadījums. Cilvēki Itālijas dienvidos, kur ir ļoti liels bezdarba līmenis, saka: «Ja jau Grieķiju ar 180% no IKP parāda Brisele izglāba, kādēļ viņi to pašu nevar darīt ar Itāliju?» Tas nav konsekventi. Ja Vācija glāba Atēnas, kādēļ tā nevar glābt Romu? Cilvēki arī lasa laikrakstos, ka mūsu valsts ir pārāk liela, lai tai ļautu sabrukt. Tad viņi saka: «Labi, tad pelnīsim ar šo situāciju!» Ir daudz nezināšanas. Mūsdienās cilvēki nelasa tik daudz, cik vajadzētu. Viņi neredz problēmas tādas, kādas tās ir. Ir tendence ticēt visam, ko saka populistu partijas. Tā ir problēma visā Eiropā.

Abu partiju parakstītajā sadarbības programmā ir teikts, ka viņas plāno pārskatīt Itālijas piedalīšanos militārajās mācībās ārvalstīs. Vai tas attiektos arī uz 160 Itālijas karavīru dalību NATO bataljonā Latvijā?

Jā. Tas būtu normāli, ņemot vērā arī [šo partiju] idejas par sankciju atcelšanu pret Krieviju. Tas nozīmētu karavīru izvešanu no Latvijas, kas būtu vienkāršāks solis, nekā [cīnīties] par sankciju atcelšanu. Itālijai nav pienākuma būt par kaujas grupas dalībvalsti. Tas tika izlemts Varšavā, starp NATO dalībvalstīm. Taču es personīgi domāju, ka Itālijas politiķiem nebūtu [juridiski] sarežģīti šos karavīrus pārcelt uz citurieni. Itālijas vietu varētu ieņemt kāda cita valsts. Tas viss ir NATO sarunu jautājums - sabiedrotie varētu izdarīt spiedienu uz Itāliju, sakot, ka nepieciešams karavīrus paturēt šeit, vietā piedāvājot kaut ko citu. Tas viss ir sarunu jautājums, un es personīgi neredzu šeit nekādu problēmu.

Kā to redz partijas? «Pieczvaigžņu kustība» tajā brīdī, kad Itālijas karavīri tika sūtīti uz Latviju, protestēja. Divas nedēļas vēlāk, kad NATO ģenerālsekretārs apmeklēja Romu un pauda, ka ir iepriecināts par Itālijas plānu izvietot karavīrus Baltijā, šā politiskā spēka laikraksta reakcija bija: «Itālija piesaka karu Krievijai, provocē un sper sliktu soli.» Viņi bija ļoti sašutuši.

Tomēr kā vēstniekam man ir jāsaka, ka Itālijas klātbūtne NATO bataljonā ir ļoti svarīga, jo apliecina savstarpējo solidaritāti drošības jautājumos. Baltijā savus karavīrus ir izvietojušas piecas dienvidu valstis – Spānija, Itālija, Slovēnija un Albānija. Tas ir ļoti svarīgs solis.

Latvijas Aizsardzības ministrijā portālam TVNET uzsvēra, ka nekomentēs «Pieczvaigžņu kustības» un «Līgas» vēlmi pārskatīt militārās operācijas ārvalstīs, jo tas nav Itālijas valdības oficiāls nodoms. Pašlaik Itālijas karavīri pilda dienesta pienākumus NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā, kā tika nolemts NATO samitā, atgādināja ministrija.

Abām partijām ir arī antiimigrācijas nostāja, rosinot deportēt Itālijā esošos nelegālos migrantus. Vai tas vispār ir iespējams?

[Par populistiem sauktie spēki] piedāvā politiskos risinājumus, kas ir ne tikai sarežģīti, bet arī visai dārgi. Viņi piedāvā migrantus sūtīt atpakaļ uz Āfriku, kas ir ļoti dārgi. Viņi plāno palielināt valsts parādu, lai iegūtu naudu šādam solim. Jaunajai valdībai būs jāsaskaras ar realitāti, ko viņi var, ko nevar darīt. Itālijas iedzīvotājus šobrīd vairāk uztrauc labklājība. Viņus neinteresē Sīrijas vai Lībijas, bet gan dzīves līmeņa celšana un krīzes pārvarēšana. It īpaši, ja kaimiņvalstīs viss ir kārtībā. Kādēļ itāļiem jābūt nabadzīgiem, kad visi apkārt dzīvo labi?