«Ja es atteiktos, tēvs un brāļi būtu mani nogalinājuši,» intervijā aģentūrai AP atzīst 17 gadus vecā Elīza. Pirms pieciem gadiem tēvs viņu piespieda apprecēties ar 35 gadus vecu vīrieti, kurš solīja pretī dot 50 govis. Pilsoņu kara plosītajā Dienvidsudānā mazliet vairāk nekā puse meiteņu apprecas pirms pilngadības sasniegšanas, liecina ANO aplēses.
Elīza apprecējās 2012.gadā, kad viņa bija vien 13 gadus veca. Kāzas ar pieaugušo līgavaini viņa atceras negribīgi. Svinot precības, viņas ģimene nokāva govi un aizsūtīja meiteni dzīvot pie vīra.
«Es tikai raudāju,» atklāj meitene.
Dienvidsudānā ceturto gadu turpinās pilsoņu karš. Masu migrācija, kara noziegumi un bads dzen miljoniem cilvēkus arvien lielākā izmisumā. Bērnu izprecināšanai Dienvidsudānā ir sena vēsture, taču konflikta izraisītās nabadzības un pārtikas trūkuma apstākļos šādas savienības tiek noslēgtas arvien biežāk. Saskaņā ar ANO rīcībā esošo informāciju, 52% Dienvidsudānas meiteņu apprecas pirms pilngadības sasniegšanas, bet 17% - pirms 15. dzimšanas dienas.
«Cilvēki mirst no bada,» norāda Dienvidsudānas valdības humānās palīdzības organizācijas Rumbekā vadītājs Īzaks Karkons. «Ja ir nobriedusi meita, viņu atdod, lai pārējie var izdzīvot.»
Pēdējā gada laikā Rumberkas ciemā, kur dzīvo arī Elīza, bērnu precības pirmoreiz pārsniegušas 60% no visām tur noslēgtajām laulībām.
Karkons sacīja, ka jūlija beigās vienas pēcpusdienas laikā esot vietējā tirgus laukumā redzējis vismaz trīs kāzas, kurās izprecinātas nepilngadīgas līgavas. «Uztraucoši» - tā viņš raksturoja situāciju.
Visizplatītākās bērnu laulības ir reģionos, kur reliģisko uzskatu dēļ govīm tiek piedēvēta ekonomiska un kulturāla nozīme. Govis tiek pasniegtas kā dāvanas, līdz ar to vecāki uz savām meitām raugās kā pārticības nodrošinātājām. Cilvēktiesību aizstāvju organizācija «Human Rights Watch» norāda, ka konflikts Dienvidsudānā novedis pie pastiprinātas seksuālās vardarbības pret sievietēm.
Elīza sacīja, ka par laulības dzīvi neko daudz neesot zinājusi. «Briesmīgākais bija sekss,» viņa atzinās, nodūrusi acis. «Es nezināju, ko viņš no manis grib, un tas bija tik sāpīgi.»
15 gadu vecumā, pēc diviem laulībā pavadītiem gadiem, Elīza dzemdēja meitu. Elīza bija jaunākā no viņas vīra piecām sievām, tāpēc viņš neesot pievērsis uzmanību ne viņas, ne arī mazulītes vajadzībām, piemēram, pēc zālēm. Dažus gadus pēc precībām tēvs paņēma Elīzu atpakaļ - vīrs tā arī nebija samaksājis par savu jauno līgavu, un tēvam nepatika, kā viņš izturas pret pusaudzi.
Elīza pašlaik apgūst medicīnu, taču viņa ir izņēmums. Trīs citas pusaugu līgavas no Rumbekas, kuras apprecējās apmēram vienā laikā ar viņu, joprojām dzīvo pie saviem krietni vecākajiem vīriem.
«Human Rights Watch» mudina Dienvidsudānu likumdošanā iekļaut skaidru un nepārprotamu punktu, ka laulībā nevar stāties pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, jo pašreizējais regulējums ir dažādi interpretējams.
Lai arī Dienvidsudānas valdība aicina vecākus paturēt bērnus skolās, kara un bada laikā tā tomēr nav prioritāte. «Pašlaik valdība koncentrējas uz humānās palīdzības sūtīto pārtiku. Viņiem nav laika šim jautājumam,» secina Karkons.
Vairākas palīdzības grupas un vietējās institūcijas cīnās citiem līdzekļiem. Dienvidsudānas vienīgā meiteņu internātskola pirms audzēkņu uzņemšanas liek vecākiem parakstīties, ka pirms izlaiduma meiteni no izglītības iestādes izņemt nevarēs. Pirms noteikuma stāšanās spēkā 2008.gadā mācības pārtrauca puse meiteņu, bet tagad - mazāk nekā 2%.
Vienā no daudzajām liellopu fermām ārpus Rumbekas 17 gadus vecā Amata ar kailām rokām mēž govju mēslus. Kad viņai pajautā par laulībām, meitene ar drūmu skatienu atbild: «Mēs esam dzimušas, lai tiktu izprecinātas.»
/nginx/o/2019/03/19/11876955t1h6e11.png)