Intervijas 2.daļa. Jānis Domburs: Latviski runājot, sūdi ir…

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

TVNET «Daugulis preparē» saruna ar Jāni Domburu ir kas neparasts gan formas, gan satura ziņā. Pirmkārt, savstarpēji konkurējoši portāli Latvijā viens pie otra ciemos ierasti neiet. Taču Domburs no Delfi TV ir gatavs atsaukties TVNET aicinājumam, ja runa ir par būtisko Latvijai, bīstamām tendencēm mediju jomā un apdraudējumu demokrātijai.

Tu esi teicis, ka Latvijā nav skatīta varas piederība politisko elišu līmenī. Kādas ir mums politiskās elites, un kādas ir to vērtības? Kā tu šobrīd raksturotu situāciju, kad esam sākuši atkal runāt par grupējumiem un kaujām?

Būtībā par elitēm es tā rūpīgi domāju un sāku ievazāt to stīgu jau filmā «4.maija republika». Man šķiet, ka tas ir liels jautājums. Un ar elitēm es saprastu gan labās, gan sliktās elites dažādos aspektos. Arī elišu deficītu. Ir politiskās elites, ekonomiskās elites, tā var būt dakteru elite, juristu elite, žurnālistu elite un tamlīdzīgi.

Tie, latviski runājot, sūdi ir, ka to elišu ir par maz. Pirmā problēma.

Tāpēc, ka daudzās šajās manis uzskaitītajās un vēl neuzskaitītajās nozarēs, nu, ja tu tā gribi pameklēt baigi spēcīgos personāžus, tad ar mokām tur dažus izvelc, bet tu nevari no četriem cilvēkiem eliti radīt. Un es domāju, ka no šā viedokļa, grupējumi, klani, saucam kā gribam, ir skaidrs, ka varas politekonomiskā pieredzīte - viss jau no kaut kā rodas. Viss jau nāk no 90.gadiem, turpina transformēties un mutēties. Ja politekonomiskās elites ir stiprākas, nu protams, ka viņas sāk pārņemt visas pārējās.

Es nevaru tev ātrumā iedot definīciju, kas kurš ir un kurš ko ziemā ēd, bet viņas elitarizējas sliktā nozīmē. Tāpēc, ka citas elites savstarpējā konkurencē pietiekami nedunkā cita citai pa sāniem.

Kā konkurences trūkumu risināt?

Ar dzīvu demokrātiju.

Kas ir dzīva demokrātija?

Es atceros par tiem diviem zviedru profesoriem, kas savulaik uzrakstīja grāmatu «Funky business», un es atceros, tur bija tāds komentārs: kur ir atšķirība starp Amerikas un Eiropas profesoriem augstskolās? Amerikā daudz vairāk ir attīstīts: ja tu neesi arī sabiedrības izglītotājs, neej ārā ar viedokli par visu ko, ne tikai politiku, tad tu līdz galam neizpildi savu jēgu, misiju un funkciju. Paskaties Latvijā - visi mediji rēc - trīs ar pusi akadēmiskie eksperti iet pa riņķi pusotrā nozarē.

Īstā demokrātija, manuprāt, Latvijā nozīmē to, ka piedalās cilvēki no dažādām jomām.

Emigrācija. Tā ir viena svarīga lieta, ko gribu arī pats savā darbā attīstīt. Ekspertīze, par lietām, kas notiek Latvijā, var nākt no emigrācijas. Emigrācija nav tikai zemeņu lasītāji, emigrācijā ir ļoti gudri cilvēki, gan vecāki, gan jaunāki. Dzīva demokrātija, manā uztverē, būtu pilnīgi cita jauda ar cilvēkiem, kam ir ko teikt gan par savām tēmām, gan kopumā. Sparingot!

Plus vēl, bet tas ir tāds mūžīgais sapnis, ka kāds iznāktu ārā, to reiz jau Vita Matīsa teica, kāds, kurš bija iekšā, un tā riktīgi izstāstītu, kā tur bija. Jo neviens nevienos memuāros, es viņai 120% piekrītu, līdz pat šim brīdim tā riktīgi jau nav iznācis, lai izstāstītu virtuvi par elitēm, par aizkulisēm. Tas būtu baigi svētīgi. Vienas oligarhu sarunas ir stipri par maz.

Nāks ārā, visticamāk, tajā brīdī, ja sabiedrībā būs atbilstošā temperatūra…

Nav zvanīts. Kāda tur temperatūra?

Tad tas ir drosmes trūkums?

Sauc to par drosmi, sauc kā gribi, tas ir sirdsapziņas jautājums. Es esmu vienmēr to par sevi domājis - ka tu sēdi un domā: nu, kāpēc tu šito dari? Nu tāpēc, ka ir iekšējā izjūta, ka ir jādara. Labi, es arī neesmu supermens, es paslinkoju, izlaižos, bet vienmēr tur gruzd kaut kas iekšā. Katram savā līmenī. Katram pēc savas iekšējās konstitūcijas pakāpes. Sabiedrības temperatūra ne… Esmu atbalstītājs personības lomai vēsturē. Domāju, ka Latvijas problēmu, gan pārmaiņu, gan stagnēšanas, gan izrāviena aspektos ļoti liela loma varētu būt (vai varēs būt) ļoti nedaudzām personībām.

Kur ir personības?

Ir viņas Latvijas Republikā. Viņām vajadzētu būt vairāk, viņām vajadzētu būt aktīvākām. Kaut kāds laiciņš pastrādāts, karjera uztaisīta, pieredzīte sakrāta (pauze) - uz āru!

Ir kāda rekomendācija tieši uz šīm vēlēšanām, kā skatīties uz politiķi?

Man ir rekomendācija. Nevis kā skatīties uz politiķi, bet, man šķiet, kas mani uztrauc visvairāk caur šodienu un ceturto maiju - ir divi paradoksāli pretmeti.

Mums ir, nu, es ceru, ka tomēr visiem svēta un svarīga brīva valsts. Un kas bija brīva valsts? Vārda brīvība, privātīpašuma svētums, likuma vara, kas nošķirta no citām varām; nāca klāt Eiropa - brīvs kapitāls, brīva cilvēku pārvietošanās… fundamentālas lietas.

Un pretī ir - ai, politika riebjas, sūds, bezjēdzīga, politiķi idioti, par politiku vispār labāk neinteresēties.

Šīs divas lietas nevar vienlaicīgi normāli pilnvērtīgi eksistēt. Ja tev ir šie svētumi, tad tavs pienākums ir nodarboties ar visu šito te, kas tev rada negatīvismu. Tu vari pat neskatīties, bet tev jāsaprot, ka tas, ko katru dienu dari - domāšanas procesa līmenī, pašam priekš sevis, ir tas jautājums, vai tu sajēdz, kas valstī notiek, kas notiek Latvijā. Nevis gaidi, kad kāds to pateiks. Vai sajēdz vai nesajēdz.

Tāpēc ārkārtīgi svarīgi būtu - pirms tu skaties uz politiķi, vienkārši paskaties uz sevi. Vai tu esi tā līdz galam pilsonis.

Vēl joprojām tas pats jautājums - kas notiek Latvijā?

Vēl joprojām vienas atbildes nav!

Uz augšu